Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā atklāta laikmetīgās mākslas izstāde "Viscerālās pārejas". Izstādes idejas autore Jana Kukaine, skaidro, ka jēdziens "viscerāls" raksturo dažādas kultūras, ekonomiskās un politiskās norises, ko mēs sajūtam uz savas ādas tiešā nozīmē: "Šajā izstādē cenšamies pētīt veidu, kādā veidā mūsu ķermeņi, mūsu jūtas, mūsu ikdienas stāvokļi ir saistīti ar vidi, kurā mēs dzīvojam. [..] Latviešu valodas svešvārdu vārdnīca [vārdu "viscerāls"] skaidro kā tādu, kas ir saistīts ar iekšējiem orgāniem. Jāatzīst, ka Latvijas akadēmiskajā kultūras vidē šis nav īpaši populārs vārds. Šobrīd es strādāju pie savas disertācijas promocijas darba, lasot dažādos tekstus galvenokārt angļu valodā, redzu ka angļu valodā šis vārds ''viscerāls'' tiek lietots biežāk un nozīmē to, kas saistīts ar mūsu intuīciju, kas saistīts ar iekšējām, dziļi subjektīvām izjūtām, ko mēs paši daļēji spējam kontrolēt. Meklējot tuvāku izteiksmi latviešu valodā – sajust ar kaulu smadzenēm,
zināšanas, ko mēs iegūstam ar kaulu smadzenēm vai pirkstu galos ievibrē, vai pārskrien skudriņas pāri ādai, tā ir pieredze, ko mēs šajā izstādē iegūstam un tiecamies notvert."
Izstādē aicinātas piedalīties četras mākslinieces. Mētras Saberovas instalācija ar video un paššūtiem tērpiem izceļ identitātes noteiktību un performatīvo izpausmi, Katrīnas Gailes gleznu cikls pievēršas pārejai starp jaunību un vecumu, starp veselo saprātu un sajukšanu prātā, Lienes Mackus keramikas skulptūru grupa pēta pāreju starp dzīvo un nedzīvo, humāno un posthumāno.
"Man ir vieglāk runāt par savām sajūtām, par saviem iekšējiem pārdzīvojumiem caur augiem, mans iedvesmas objekts bija viduslaiku ilustrācijas un zīmējumi dažiem objektiem, man viņus patīk veidot telpiski un skatīties, kas no tā sanāks, savu sajūtu ielikt tādā kā dzejolī," stāsta Liene Mackus.
Savukārt Rasa Jansone izveidojusi kolāžas un altāri Dievmātei kā robežu starp sakrālo un ikdienišķo. Māksliniece skaidro: "Es nespēlējos, bet ņemu to lietu ļoti nopietni. Šī kolāžu sērija, – es viņu sāku, kad sākās kovids, sāku aiz diezgan liela izmisuma, tādēļ, ka sapratu, ka uz noteiktu laiku vairs nebūs iespējami nekādi lielformāti. No mājas mēs ārā netikām, un aiz izmisuma es sāku griezt vecus žurnālus. Principā šī ir Dievmāte. Jaunās sērijas nosaukums ir "Pusdienu kārbiņa Marijai", jo, kā mēs zinām, Marija ir barotāja, ne tikai savu dēlu, bet caur savu krūti pabaro visu kristiešu pasauli, visu civilizēto pasauli. Bet tā lielā sāpe un grūtības sievietei māksliniecei vienmēr ir bijusi tā, ka šis klasiskais itāļu renesansē līdz apogejai izkoptais skaistais tēls, ka sievietei viņš vienmēr bijis sarežģīts, pretrunīgs.
Marija ir vispretrunīgākais tēls, kādu es Rietumu mākslas vēsturē spēju iedomāties.
Viņa vēsta tikai šo devējas ziņu – es tev dodu, es tev dodu uz pieprasījumu, vienmēr, kad tev vajag. Bet kas viņai dod, ko viņa ēd, ko viņa ir spiesta ēst? No kā viņa ir spiesta pārtikt? Mans mērķis bija radīt tādu Mariju, kur šī pretruna izpaužas pilnā spēkā."
Izstādes kuratore Jana Kukaine izceļ vēl ko svarīgu izstādes kontekstā: "Bieži vien, runājot par emocijām, par efektiem mākslā, mums varbūt sākotnēji šķiet, ka tā būs abstraktā māksla, kaut kādi ekspresīvi laukumi, līnijas, švīkas, ka tā emocija ir kaut kas neattēlojams. Un šinī izstādē mēs sadarbībā ar māksliniecēm tiecamies parādīt, kā dažādi afekti dzīvo konkrētos tēlos. Bieži vien arī sociāli kritiskos tēlos, teiksim, Katrīnai Gailei ir šī vientulība, izstumtība un reizē pašpietiekamība, brīvība iekšējā. Rasai Jansonei redzu šo dinamiku starp sātu un izsalkumu, starp tukšumu un vajadzību to piepildīt. No vienas puses – mīlestību un maigumu, un, no otras puses – vardarbību un izmantošanu."
Izstāde "Viscerālās pārejas" Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā ilgs līdz 25. jūnijam.
