1920. gada 9. janvārī Latvijas armijas uzbrukums sākās Sarkanās armijas kontrolētajā Ziemeļlatgalē. Šī diena Latvijas vēsturē zīmīga arī ar to, ka no lieliniekiem tika atbrīvota Viļaka.
Dzīve & stils / Vēsture
Tādas lietas neaizmirst. Uz aicinājumu atminēties iespējamo vervēšanas mirkli, atbild Visvaldis Mucenieks. Viens no Augstākās Padomes deputātiem, kura vārds, pašam par pārsteigumu, atrodams “čekas maisos”.
Komponistam un ērģelniekam Aivaram Kalējam ir ne tikai sava aģenta kartīte “čekas maisos”, bet arī drosme atzīties, ka pats regulāri rakstījis ziņojumus Valsts drošības komitejai (VDK), lai gan neviens no tiem datu bāzē nav atrodams.
Latgales atbrīvošanas 100. gadadienas svinībās, kas plānotas 3.janvārī, uz Latgali dosies arī Polijas un Latvijas bruņoto spēku komandieri.
Publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus noslēguma stāstiem, kuros dots ieskats virtuālo varoņu dzīvēs ārpus seriāla ietvara. Turpmāko nedēļu laikā lasītājiem būs iespēja iepazīties ar visu 7 seriāla tēlu tālākajām dzīves gaitām, kas sniegs dažādus skatupunktus uz Latvijas 20. gadsimta vēsturi.
1919. gads tuvojas noslēgumam. Kāds tas bijis Grosvaldu dzimtai? Gads sācies ar bēgšanu no lielinieku ieņemtās Rīgas un sava dzimtas nama Teātra bulvārī 2. Dramatiskais Neatkarības karš Latvijā turpinājās. Visi Grosvaldi iesaistījās jaunās Latvijas topošajā ārlietu dienestā – Londonā, Stokholmā, Parīzē. Pēc Mezopotāmijas ekspedīcijas Britu armijas sastāvā ģimenes klēpī ir atgriezies Džo jeb mākslinieks Jāzeps Grosvalds. Decembrī darbību izbeidz Latvijas delegācija Parīzes Miera konferencē, bet darbs pie Latvijas atzīšanas de iure tiks turpināts. Margarēta Grosvalde savā sirdī nēsā neatbildētas mīlestības jūtas.
Pirms simt gadiem, 1919. gada 30. decembrī, Rīgā tika noslēgts Latvijas un Polijas militārās sadarbības līgums. Šo līgumu parakstīja Latvijas armijas Virspavēlnieks Jānis Balodis, štāba priekšnieks Pēteris Radziņš un Polijas armijas pārstāvis Aleksandrs Miškovskis. Minētais līgums kļuva par pamatu sekmīgajai Latgales atbrīvošanas operācijai, kas sākās jau 1920. gada 3. janvārī un nepilna mēneša laikā noslēdzās ar Latvijas austrumu daļas atbrīvošanu no Krievijas Sarkanās armijas.
“Tanī pašā laikā nāca Hitlera vēstījums par vāciešu repatriāciju. Vietējie vācieši bija spārnos. Tiklīdz mūsu valdība bija devusi savu principiālo piekrišanu vācu aizceļošanai, tie drudžaini sāka likvidēt savas iedzīves, izsludinot laikrakstos savu mantu izpārdošanu. Sākās pārējo iedzīvotāju interese un uzpirkšanas drudzis. Vācu dzīvokļos no rīta līdz vakaram plūda pircēju rindas, gan turīgo, gan nabadzīgāko aprindu ļaudis. Pirka mēbeles, traukus, grāmatas un citus sīkumus. Sākumā cenas bija zemas, jo piedāvājumi bija lieli, un vācieši bija informēti, ka līdz varēšot ņemt vienīgi rokas bagāžu.” Šādu ierakstu Liepājas muzeja dibinātājs un direktors Jānis Sudmalis savā dienasgrāmatā izdarījis 1939. gada oktobrī.
Laiks, kad par ieročiem tika uzskatīti burti, dziesmas un dzejoļi, sev līdzi nes “čekas maisus”. Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme atskatās uz laiku, kad daudzi “apdubļoti” ar čekas aģentu kartītēm un kad glābiņš no došanās uz Černobiļu ir iebēgšana Tērvetes dižsilā. Bijušais Augstākās Padomes deputāts, kura vārds arī ir atrodams Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā, ir pārliecināts, ka šie dokumenti nav nejauši atstāti.
Ik pa laikam dažādās pasaules valstīs aktualizējas spiegošana. Arī starpkaru periodā šis temats periodiski nokļuva sabiedrības un vietējo mediju uzmanības centrā, tostarp Latvijā. Pēckara apstākļos viena no būtiskākajām problēmām bija kārtības ieviešana uz Latvijas un Padomju Krievijas robežas. Neskatoties uz 1920. gada 11. augustā oficiāli noslēgto robežlīgumu, turpmākajos gados notika vairāki starpgadījumi, kuri nereti skāra arī Latvijas nacionālās drošības intereses. 1927. gada oktobrī Latgales un visas Latvijas sabiedrības mierīgo ikdienas dzīvi satricināja ziņa par plaša mēroga spiegošanu Padomju Savienības labā.
23. decembris – diena, kas mūslaikos asociējas ar līksmu kopābūšanu un gatavošanos svētkiem, pirms 75 gadiem daudziem latviešu vīriem un zēniem pagāja sasalušos ierakumos, ložu un granātu ielenkumā. Tie, kas izdzīvoja un par Ziemassvētku kaujās pieredzēto spēj pastāstīt vēl šodien, saka – toreiz prātā bijusi tikai viena doma – nosargāt.
“Pazudušā karavīra atmiņas” ir grāmata ne tikai par viena karavīra piedzīvoto Otrajā pasaules karā, bet stāsts par nozīmīgu posmu Latvijas vēsturē, kad daudzi latvieši par savu zemi cīnījās vācu pusē. Tās autors skrundenieks Jānis Blūms atmiņas sācis rakstīt vēl padomju gados, lai tās saglabātu dzimtas arhīvā. Tomēr vairāku cilvēku rosināts un ar viņu atbalstu atmiņas nu nodevis ikviena interesenta rokās.
1919. gadā Latvijā, vēl pirms Neatkarības kara beigām, tika izveidota jauna skolu sistēma. Tā katram bērnam garantēja bezmaksas izglītību, turklāt – dzimtajā valodā. “Ja runājam par demokrātiju, tad tika maksimāli pilnīgi ņemtas vērā visu iedzīvotāju intereses,” LSM.lv skaidro vēstures doktore Irēna Saleniece. Latvijas pieredze ir tam laikam tikpat kā unikāla no likumdošanas viedokļa. Likumi, kas bija šīs sistēmas pamatā, stājās spēkā tieši pirms simt gadiem.
“Mans vecvecvectētiņš un vecvecvecmāmiņa Vilhelms un Anna Jesses aizbrauca uz Vāciju no Krāslavas 1939. gada 21. novembrī,” rus.lsm.lv stāsta Daugavpils vācu biedrības “Erfolg” (“Panākumi”) vadītāja Olga Jesse. Ģimenes atzars, kurā bija viņa, palika Latvijā, drīz nonāca Sibīrijā un Latgalē atgriezās tikai 70. gados.
Šajā dienā pirms 100 gadiem Valmierā risinājās kāds traģisks notikums, kas liecina, cik sarežģīts un pretrunīgs bija laiks, kad veidojās jaunā Latvijas valsts. Šajā dienā izpildīts kara tiesas piespriestais nāves sods 11 jauniem cilvēkiem – tā sauktajiem 11 Valmieras komjauniešiem. Viņu vidū bija arī sešas sievietes, jaunākajai bija tikai 16 gadi. Padomju gados šis notikums bija ideoloģiski pateicīgs, lai veidotu leģendu par 11 Valmieras varoņiem. Kas bija šie jaunie cilvēki?
Jaunākie
Interesanti
