Dzīve & stils / Vēsture
1972. gada 24. janvārī Guamas salas džungļos tika nejauši notverts Soiči Jokoi – bijušais Japānas Impērijas armijas seržants, kurš te bija slēpies kopš 1944. gada. Līdzīgi gadījumi zināmi arī citur Dienvidaustrumāzijā, un arī Baltijā ir bijuši mežabrāļi, kuri pēc Otrā pasaules kara vienatnē slēpušies mežā desmitiem gadu.
Viņa iebalzamētais līķis jau gadsimtu glabājas mauzolejā pašā Maskavas sirdī, bet ne Krievijai, ne tās kaimiņiem joprojām nav izdevies atsvabināties no politiskā mantojuma, ko aiz sevis atstājis boļševiku vadonis Vladimirs Uļjanovs, plašāk pazīstams kā Ļeņins. Svētdien aprit tieši 100 gadu kopš viņa nāves 1924. gada 21. janvārī.
Francijā pieņemts uzskatīt – kultūra sākas ar ēdienu, respektīvi, galda kultūru. Tās vēsture ir interesanta, jo Francijas virtuves un galda kultūras vēsture sākas ar Gijomu Torelu (Guillaume Tirel, 1310–1395), kurš bija pazīstams ar iesauku "Taiva" ("Taillevent") un bija karaļa Kārļa V (Charles V) šefpavārs.
Pirms 33 gadiem – 1991. gada 13. janvārī – Vecrīgā un dažviet citur Latvijas galvaspilsētā sāka slieties barikādes un citas aizsargbūves. Tā Latvijas neatkarības kustība reaģēja uz padomju militāristu un citu neatkarības pretinieku uzbrukuma draudiem Latvijas valdības institūcijām, medijiem, sakaru centriem. Sākās "Barikāžu laiks" – kulminācija Baltijas nāciju cīņā par suverēna valstiskuma atjaunošanu.
Jāatzīstas, ka drošu ziņu par to nav nevienam, arī man. Bet dalīšos ar versijām un izteikšu dažus minējumus no savas puses. Pirmais apraksts par akmens galvu atrodams Tērbatas vācbaltu iknedēļas laikrakstā "Das Inland" (burtiskā tulkojumā – "Iekšzeme") 1852. gadā, nr. 40. Sadaļā "Dienas hronika" tiek ziņots, ka akmens galva, apaugusi ar biezu sūnu kārtu, atrasta 1851. gada rudenī kādā tīrumā netālu no Salaspils, kas toreiz saukta par Kirkholmu (Kirchholm). Akmens galva bija gandrīz metru (93 cm) augsta, un kā vēlāk tika pārsvērts – ap 780 kg smaga.
Vācu okupācijas laikā dažādos Latvijas reģionos vienlaikus varēja izpausties gan bezierunu kolaborācija, kas palīdzēja nodrošināt nacistu organizētā genocīda jaudīgāku īstenošanu, gan taktiskā kolaborācija, kas ļāva izglābt vietējo dzīvības. Nāvei nolemto izdzīvošanas sekmēšana no vietējo latviešu pašvaldību un policijas amatpersonu puses līdz šim nav pietiekami novērtēta. To var uzskatīt par nepolitisku un cilvēcisku motīvu vadītu nevardarbīgu pretošanos okupācijas varai. Spilgts piemērs ir romu atšķirīgais liktenis dažādos Latvijas reģionos – dažviet tie pilnībā tika iznīcināti, bet, piemēram, Talsu apriņķī paglābti no represijām.