Dzīve & stils / Vēsture
Krievijas agresija pret Ukrainu 2014. gadā un plašais iebrukums 2022. gadā atgādināja, ka drošības militārā dimensija Eiropā ir tik aktuāla, kāda tā nav bijusi vairākas desmitgades. Karš Ukrainā (un tagad arī Krievijā) mums vēl vairāk stiprināja pārliecību par to, ka baltiešu izvēle par labu NATO bijusi simtprocentīgi pareiza. Vladimira Putina valdīšanas laikā Krievijā plosās revanšisma un impēriskuma vētra, kas jau gadiem tiek kultivēta Kremļa kontrolētajos medijos. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanās NATO 2004. gadā principiāli izmainīja drošību Baltijas jūras reģionā. 90. gadu sākumā NATO likās tāls un grūti sasniedzams mērķis, pirms tam vēl bija jāatrisina būtiska problēma, proti, pie mums bija dislocēti okupācijas spēki, kuri nesteidzās doties mājās.
Zināmākais mēģinājums nogalināt Krievijas boļševiku līderi un padomju valsts nodibinātāju Vladimiru Uļjanovu-Ļeņinu notika 1918. gada 30. augustā, kad uz viņu esot šāvusi ar eseru partiju saistītā revolucionāre Fanija Kaplāne. Tiesa, ir vairāki fakti, kas padara versiju par Kaplāni kā atentāta izpildītāju apšaubāmu.
1756. gada 29. augustā ar Prūsijas armijas iebrukumu Saksijā sākās Septiņgadu karš – pirmais globālais militārais konflikts pasaules vēsturē.
1850. gada 28. augustā Veimārā pirmizrādi piedzīvoja Riharda Vāgnera opera "Loengrīns". Iestudējumu vadīja un diriģēja komponists Ferencs Lists. Sauvkārt pēc Veimāras 1850. gada un Breslavas (tagadējās Vroclavas) 1854. gada operas iestudējuma trešais "Loengrīna" iestudējums notika Rīgā 1855. gadā. Tātad Rīga ir pirmā mūsdienu galvaspilsēta, kur iestudēja šo Vāgnera operu.
1858. gada 27. augustā aizsākās jauna ēra cilvēces vēsturē – šajā dienā amerikānim Edvīnam Lorentainam Dreikam izdevās iegūt pirmo naftu no pazemes urbuma.
Mikelandželo skulptūra "Pieta" ir viens no visu laiku izcilākajiem tēlniecības darbiem. Sākotnēji gan tā 1498. gada 26. augustā pasūtīta ne kā Romas Sv. Pētera katedrāles interjera daļa, bet gan kā kapa piemineklis.
Baltijas ceļa norises brīdī 1989. gada 23. augustā plkst. 19 Latvijas Radio izskanēja Latvijas Tautas frontes (LTF) līdera Daiņa Īvāna iepriekš ierakstītā runa, ko, rokās sadevušies, savos radioaparātos klausījās vairāki simti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Baltijas ceļš ir viena no 20. gadsimta iespaidīgākajām nevardarbīgās pretošanās akcijām. Vairāk nekā 600 kilometru garumā tajā piedalījās vairāk nekā miljons Baltijas valstu iedzīvotāju. Latviešu, lietuviešu un igauņu sadošanās rokās no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai notika 1989. gada 23. augusta vakarā, pieminot pirms 50 gadiem noslēgto PSRS un Vācijas vienošanos par Austrumeiropas sadalīšanu, kas noteica Baltijas valstu un visa reģiona likteņus – padomju un nacistu okupāciju, neatkarības zaudēšanu. Reizē tā bija arī prasība pēc neatkarības atjaunošanas, ko kritizēja PSRS centrālās varas iestādes.
1989. gada otrā puse, kad notika Baltijas ceļa akcija, bija izšķirošs laiks arī Vācijas vēsturē, Latvijas Radio raidījumā "Šīs dienas acīm" stāstīja vēsturnieks Detlefs Hennings. Šobrīd viņš ir pētnieks Hamburgas Universitātes Vācu vēstures un kultūras Ziemeļaustrumeiropā institūtā, bet 1989. gada 23. augustā Hennings bija Rīgā un līdz ar simtiem tūkstošu baltiešu stāvēja Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē.
1939. gada 23. augustā Maskavā tika noslēgts Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS, plašāk pazīstams kā Molotova–Ribentropa pakts. Divi totalitārie režīmi – nacistiskā Vācija un boļševistiskā PSRS – vienojās atbalstīt viens otra agresijas plānus Austrumeiropā. Tas bija izšķirošais solis pretī Otrajam pasaules karam.
1989. gadā, lai izveidotu Baltijas ceļu, tika rēķināts, ka vienam cilvēkam izstieptu roku platumā jāatvēl pusotrs metrs – tātad 600 km posmā no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai jābūt vismaz 400 000 cilvēku. Un tad rīkotāji pieņēma lēmumu – jau tā neticami garais maršruts tika pagarināts par vēl gandrīz 100 kilometriem. No Rīgas uz augšu ķēde tika plānota nevis pa īsāko ceļu – Tallinas šoseju –, bet ar līkumu caur Cēsīm, Rūjienu un Viljandi. Taču ceļa izmaiņai bija pamatojums – ja tas ies pa zemes vidieni, tad to no abām pusēm būs vieglāk sasniegt vairāk cilvēkiem.
No brīža, kad Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību, līdz brīdim, kad tās to atguva, pagāja vairāk nekā 50 gadu, kas aizritēja PSRS okupācijas jūgā. Nāves spriedums Baltijas valstu neatkarībai "pasludināts" vēl pirms Otrā pasaules kara – ar Staļina un Hitlera neuzbrukšanas līgumu un ietekmes sfēru sadalījumu Eiropā.
Uz Bauskas posmu Baltijas ceļā 1989. gadā mudināja doties Kurzemes un Zemgales rajonus. Galvenais uzdevums bija panākt pēc iespējas vienmērīgāku ļaužu izvietojumu un ķēdes nepārtrauktību. Kur pietrūka roku garuma, ļaudis aicināja lietot karogus, jostas, kaut jakas piedurknes – lai tikai kopības asinsrite šai artērijā nepārtrūktu. Pilsētniekus mudināja doties ārā no pilsētām, tomēr tik un tā drūzmēšanās tur bija vislielākā.
Šveiciešu uzņēmēja Žana Anrī Dināna iniciatīvas aizsāka starptautisku kustību humānāku un tiesiski regulētu karošanas noteikumu ieviešanai. "Konvencija par ievainoto stāvokļa uzlabošanu kara laukā", kuru 12 valstu pārstāvji parakstīja Ženēvā 1864. gada 22. augustā, kļuva par pirmo veselā virknē starptautisku nolīgumu, kas regulē valstu un to bruņoto spēku rīcību kara laikā, un kas kļuva arī par aizsākumu Starptautiskā Sarkanā Krusta kustībai.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
