Žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Berta Pīpiņa bija pirmā deputāte sieviete pēc deviņu gadu pārtraukuma. Saeimā 1931. gadā viņa iekļuva savas partijas vadības apzināta lēmuma, nevis vēlētāju balsu dēļ. Karikatūrists Aleksandrs Verners Bundža nelaida garām iespēju par notikušo ironizēt.
Dzīve & stils / Vēsture
1918. gada 18. novembrī svinīgās sēdes laikā Pauls Kalniņš - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas centrālās komitejas priekšsēdētājs - deklarēja: ‘’Brīva neatkarīga Latvija mums [..] nav mērķis, bet ir tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai’’. Sākot no Neatkarības kara gadiem līdz pat mūsdienām nacionālistiski noskaņotie nelabvēļi partiju par šo pozīciju asi kritizēja. Tomēr sociāldemokrāti tā arī nekad no tās neatkāpās, un arī Satversmes sapulces laikā darīja visu, lai pielāgotu Latvijas konstitūciju saviem mērķiem. Bet kas tad īsti bija šie mērķi? Un kādi bija apsvērumi aiz tiem? Centīšos atbildēt uz šiem jautājumiem pirmajā no vairāku rakstu sērijām par Satversmes sapulcē pārstāvēto politisko spēku vīzijām.
Ja kāds tikai dažus gadus iepriekš, piemēram, 1985. gadā, kad par PSRS vadītāju kļuva Mihails Gorbačovs, izdarītu prognozi, ka Latvijas PSR Augstāka Padome pēc pieciem gadiem pasludinās 1918. gada 18. novembrī proklamētas Latvijas Republikas atjaunošanu, viņu, visticamāk, nopietni neuztvertu, un pat vēl vairāk – klātesošie sāktu uztraukties par viņa garīgo veselību vai arī domātu, ka viņš ir VDK sūtīts provokators. Taču tas notika, un vēl pēc 14 gadiem (2004. gadā) Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības un NATO locekli.
Agrārā reforma un pieaugošā latviešu valodas loma bija vieni no galvenajiem iemesliem, kas raisīja neapmierinātību jaundibinātās valsts mazākumtautību vidū 20. gadsimta 20. gados. Mākslinieka Indriķa Zeberiņa karikatūra vēsta par konservatīvo minoritāšu utopiskajām cerībām uz vecās kārtības atgriešanos.
4. maijā apritēs 30 gadu, kopš Augstākā Padome nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Gaidot šo gadadienu, Latvijas Radio turpina stāstīt par mediju lomu ceļā uz brīvību. Sava nozīme bija arī “naidīgajām radiobalsīm” - tā padomju laikā mēdza dēvēt Rietumu raidstacijas, kas klausītājiem aiz dzelzs priekškara translēja ziņas no brīvās pasaules un apšaubīja padomju propagandas potēto informāciju. Par spīti padomju varas centieniem slāpēt šos radio signālus, gan “Amerikas balss”, gan “Radio Brīvā Eiropa” un citas Rietumu radio stacijas slepus skanēja daudzās mājās.
Pagājušā gadsimta 20. gados tapušais karikatūrista Sergeja Civinska darbs "Pie Bābeles torņa" ironiski ataino tolaik valdošo politisko situāciju, kad teju katra sabiedrības grupa centās panākt savu pārstāvju ievēlēšanu varas institūcijās. Sākotnēji kandidātu sarakstu iesniegšanai atlika savākt vien 100 parakstu, tikai vēlāk ieviesa arī prasību iemaksāt 1000 latu drošības naudu.
Aprīlis atnācis līdz ar dažādiem notikumiem, atklājumiem un privātiem noslēpumiem. Laikraksti turpina ziņot par pagājušā mēnesī notikušo Norvēģijas ārlietu ministra audienci pie Frīdriha Grosvalda. Mamiņai par vīru Frīdrihu ir savs sakāmais, ko viņa atklāti apraksta Oļģerdam vēstulēs uz Parīzi. Mamiņa ir pat pārliecināta, ka vīrs ir romantiski aizrāvies un raksta mīlestības vēstules Millijai Bergai, slavenā Kristapa Berga meitai un Jaņa Rozentāla ikoniskās gleznas “Sieviete baltā” modelei. Mamiņa ir arī noraizējusies par Oļģerdu, kurš, šķiet, nesteidzas gādāt sev līgavu. Tāpēc savā vēstulē viņa min nākamo kandidatūru – Ģertrūdi Ubāni, gleznotāja Konrāda Ubāna māsu. Un tas ir tāpēc, ka iepriekš noskatītā potenciālā līgava Lidija Lazdiņa, senu Grosvaldu ģimenes draugu atvase un Margarētas draudzene, šajās aprīļa dienās visai pēkšņi apprecas. Lidija kļūst par Latvijas pirmā finanšu ministra Kārļa Puriņa kundzi. Oļģerdam turpina pienākt sirsnīgas līdzjūtības vēstules no augstām amatpersonām, uzsverot, cik milzīgs zaudējums ir Jāzepa Grosvalda nāve gan Latvijas mākslas un kultūras pasaulei, gan ārlietu resoram. Ieskanas arī Lieldienu motīvs un atmiņas gan Mamiņas vēstulē, gan Mērijas Grīnbergas vecākās atmiņās.
Ceļā uz Latvijas brīvību ļoti nozīmīga loma Atmodas procesu veicināšanā bija reģionālajai presei, un viens no aktīvākajiem un drosmīgākajiem šajā ziņā bija Cēsu rajona laikraksts ''Padomju Druva''.
Sestdien, 11. aprīlī, aprit 75 gadi kopš Būhenvaldes koncentrācijas nometnes atbrīvošanas. Tā bija viena no lielākajām nacistiskās Vācijas teritorijā izveidotajām koncentrācijas nometnēm, kurā Otrā pasaules kara laikā nogalināja desmitiem tūkstošus cilvēku.
"Pagrīdes Rīga" ir Žaņa Lipkes memoriāla veidota mobilā lietotne, kura iezīmē ebreju glābšanas vietas Otrā pasaules kara laikā Rīgā un tās tuvējā apkārtnē. Lietotājiem pieejama digitālā karte un slēpšanas stāsti četrās valodās, medijus informē Žaņa Lipkes memoriāla pārstāvji.
Lai gan leģendārais Latvijas Radio raidījums “Mikrofons” 1965.gadā tika veidots ar mērķi aizvilināt padomju klausītājus prom no “kaitnieciskās” raidstacijas “Amerikas balss”, laika gaitā tieši “Mikrofons” izrādījās tas, ap kuru tauta saliedējās. Īpaša nozīme bija “Mikrofona aptaujas” dziesmām latviešu valodā. Raidījuma šķietamajā izklaides formātā iekļāvās arī filozofiskas un sociāli nozīmīgas tēmas, ar ko populārā pārraide sasniedza ļoti plašu klausītāju loku un veidoja spēcīgu fonu tālākajiem Atmodas notikumiem.
20. gadsimta sākums Latgalē izvērtās par nozīmīgu pārmaiņu laiku. Drukas aizlieguma atcelšana 1904. gadā stimulēja latgaliešu inteliģences aktivitātes toreizējā Krievijas Impērijas kultūras centrā – Pēterburgā (mūsdienās Sanktpēterburga). Viens no redzamākajiem latgaliešu atmodas līderiem bija garīdznieks, kultūras darbinieks un politiķis Francis Trasuns (1864–1926).
20. gadsimta 80. gadi televīzijas ziņās ir laiks, kad žurnālisti kļūst arvien brīvāki no padomju ideoloģijas un cenzūras, veido jaunus programmu formātus. Taču, vai šie sižeti, virzot Latvijas neatkarības atgūšanas procesu, tolaik aizsniedza arī vietējo cittautiešu informatīvo telpu?
Marta noslēgums Grosvaldu ģimenei ir daudzpusīgs dažādās jomās – gan privātajās attiecībās, gan darba dzīvē, gan arī mākslas jomā. Margarēta uztic dienasgrāmatai jaunus, negaidītus notikumus draudzenes dzīvē, mēneša beigās sagaida Londonā brāli, taču nespēj īsti izbaudīt šo prieku, atmiņas par Džo un kopīgajām izklaidēm ir pārāk klātesošas, Margarēta jūtas skumja un raksta “my calmness is after all on the outside only – and I sit in the office and cry to heart’s content”.
‘’Igaunijai vajag saprast, ka Latvija ir stiprāka par Igauniju’’ - draudīgi bija vārdi avīzes ''Latvijas Sargs'' slejās 1920. gada jūnija beigās. Tobrīd līdzīgi apgalvojumi bija atrodami teju ikvienā avīzē. Savā kareivīgumā neatpalika arī kaimiņvalsts prese. Latvijas diplomātiskais pārstāvis Parīzē Oļģerds Grosvalds pat uzskatīja par savu pienākumu brīdināt Ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu atturēties no jebkādām bruņotām sadursmēm ar Igauniju, jo tam varētu būt katastrofālas sekas. Tobrīd noslēgumam tuvojās Latvijas-Igaunijas robežkomisijas darbs, un tās vadītājs brits Stīvens Talents jau pavisam drīz plānoja publicēt savu piedāvājumu jaunajai abu valstu robežai. Likmes bija augstas – tuvākajās dienās izšķīrās Valkas/Valgas, Ainažu, Apes un vairāku pagastu liktenis visā robežas garumā.
Jaunākie
Interesanti
