Šogad aprit 75. gadadiena kopš lielākā militārā konflikta – Otrā pasaules kara noslēguma. Jau tradicionāli daudzu Krievijas un citu bijušo Padomju Savienības republiku iedzīvotāju atmiņā tas ir "lielās uzvaras laiks". Šis pagātnes periods kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas sabiedrībā ir izraisījis asas diskusijas un strīdus.
Dzīve & stils / Vēsture
Kamēr muzeju durvis apmeklētājiem vēl ir slēgtas, Valmieras muzejs piedāvā iesaistīties dažādās aktivitātēs attālināti. Viena no tām ir fotoekskursija “Pastaiga ar suni”. Katru nedēļu akcijas dalībnieki ir aicināti sameklēt vairākas vietas Valmierā, kas iemūžinātas senās fotogrāfijās.
Rīgas Brāļu kapos klusi pieminēta 140. gadadiena, kopš dzimis izcilais ģenerālis Pēteris Radziņš. Viņš bija viens no Latvijas armijas vadītājiem Neatkarības kara laikā. Radziņa vadībā tika izstrādāti plāni Latvijas atbrīvošanai no Bermonta un padomju karaspēka.
Latvijas Televīzijas dokumentālā filma «Atmodas labirintā» pēta un skaidro, vai un kā Atmodas procesus ietekmēja Valsts drošības komiteja (VDK, čeka) un Latvijas Komunistiskā partija – vai Latvijas neatkarības atgūšana bija pašsaprotama un nenovēršama, vai tomēr viss varēja pavērsties citādāk?
Atzīmējot 30 gadus kopš Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, Tautas frontes muzejs sagatavojis īpašu 4. maija maršrutu. Tas ļauj uzzināt, kur Vecrīgā un Rīgas centrā tika apspriesta, rakstīta un pieņemta Neatkarības atjaunošanas deklarācija.
Ja nebūtu 1. maija notikumu pirms 100 gadiem, nebūtu arī 4. maija norišu pirms 30 gadiem. Abas šīs gadskārtas ir jāskata kopsakarībā – tā uzskata Latvijas Radio aptaujātie vēsturnieki un valsts tiesību eksperti.
Joprojām laikrakstos tiek publicētas atsauksmes par Rīgas mākslinieku grupas izstādi Pilsētas mākslas muzejā. Laikrakstā “Kopdarbība” pazīstamais rakstnieks un kritiķis Jānis Jaunsudrabiņš ar iniciāļiem J.J. publicē savas pārdomas, īpaši izceļot Jāzepu Grosvaldu kā visgatavāko mākslinieku šajā grupā, kā arī slavē latvisko izjūtu un monumentālo uzbūvi kompozīcijā. 24. aprīlis ir Jāzepa dzimšanas diena, pirmā bez allaž dzīvespriecīgā Džo, taču viņa piemiņa tiek spodrināta gan pirms 100 gadiem, gan tagad.
Ir 1920. gada 1. maijs. Rīgā valda pacilājoša gaisotne. Ļaudis izgājuši ielās un ar sajūsmu sveic Satversmes sapulci. Beidzot bija piepildījušās latviešu tautas ilgas – pašiem spriest un lemt, kādu ceļu Latvijas valstij iet. Todien darbu sāka Latvijas pirmais parlaments. Satversmes sapulces deputāti izstrādāja un pieņēma valsts galveno dokumentu – Satversmi. Kopš tā laika 1. maijs ir viena no nozīmīgākajām dienām Latvijas vēsturē – Satversmes sapulces sasaukšanas diena.
Daugavpils novada Kalupes pagastā par tradīciju kļuvusi seno mantu izstādes rīkošana. Arī šobrīd tiek gaidīta vīrusa Covid-19 izplatības dēļ ieviesto ierobežojumu atcelšana, lai ikviens interesents varētu aplūkot kalupiešu no paaudzes paaudzē pārmantotās somiņas un kleitas. Tās galvenokārt atgādina par ikdienu un modi 20. gadsimtā.
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Satversmes sapulces sasaukšanas 100. gadadienā saņēmis nozīmīgu dāvinājumu – Satversmes sapulces deputāta un tās sekretāra Roberta Ivanova (1883-1954) ģimene uzdāvinājusi oriģinālu lielformāta fotogrāfiju ar Satversmes sapulces sēdes kopskatu, kas uzņemta 1921. gada 28. janvārī, pavēstīja muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts.
Piektdien, 1. maijā, vakarā LTV pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma “Satversmes sapulcei 100”. Satversmes sapulce bija pirmais valsts demokrātiski ievēlētais parlaments, kas pastāvēja mazāk nekā divus gadus. Filma pievēršas jautājumiem, kā ievēlēja Satversmes sapulces deputātus, par ko tolaik bija bažas un kāpēc mums ir Satversme, nevis Konstitūcija, Latvijas Televīzijas raidījumā “Rīta Panorāma” stāstīja filmas veidotāja Judīte Čunka.
Žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Berta Pīpiņa bija pirmā deputāte sieviete pēc deviņu gadu pārtraukuma. Saeimā 1931. gadā viņa iekļuva savas partijas vadības apzināta lēmuma, nevis vēlētāju balsu dēļ. Karikatūrists Aleksandrs Verners Bundža nelaida garām iespēju par notikušo ironizēt.
1918. gada 18. novembrī svinīgās sēdes laikā Pauls Kalniņš - Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas centrālās komitejas priekšsēdētājs - deklarēja: ‘’Brīva neatkarīga Latvija mums [..] nav mērķis, bet ir tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai’’. Sākot no Neatkarības kara gadiem līdz pat mūsdienām nacionālistiski noskaņotie nelabvēļi partiju par šo pozīciju asi kritizēja. Tomēr sociāldemokrāti tā arī nekad no tās neatkāpās, un arī Satversmes sapulces laikā darīja visu, lai pielāgotu Latvijas konstitūciju saviem mērķiem. Bet kas tad īsti bija šie mērķi? Un kādi bija apsvērumi aiz tiem? Centīšos atbildēt uz šiem jautājumiem pirmajā no vairāku rakstu sērijām par Satversmes sapulcē pārstāvēto politisko spēku vīzijām.
Ja kāds tikai dažus gadus iepriekš, piemēram, 1985. gadā, kad par PSRS vadītāju kļuva Mihails Gorbačovs, izdarītu prognozi, ka Latvijas PSR Augstāka Padome pēc pieciem gadiem pasludinās 1918. gada 18. novembrī proklamētas Latvijas Republikas atjaunošanu, viņu, visticamāk, nopietni neuztvertu, un pat vēl vairāk – klātesošie sāktu uztraukties par viņa garīgo veselību vai arī domātu, ka viņš ir VDK sūtīts provokators. Taču tas notika, un vēl pēc 14 gadiem (2004. gadā) Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības un NATO locekli.
Agrārā reforma un pieaugošā latviešu valodas loma bija vieni no galvenajiem iemesliem, kas raisīja neapmierinātību jaundibinātās valsts mazākumtautību vidū 20. gadsimta 20. gados. Mākslinieka Indriķa Zeberiņa karikatūra vēsta par konservatīvo minoritāšu utopiskajām cerībām uz vecās kārtības atgriešanos.
Jaunākie
Interesanti
