Dzīve & stils / Vēsture
Izcilas Latvijas vēstures lappuses liecības Turlavā – brīvie kuršu ķoniņi
Kuldīgas novadā esošā Turlava ir vieta, kur šķietami nekas nav noticis, bet patiesībā tā glabā sevī stāstu par kādu īpašu Kurzemes reģiona sabiedrības grupu, ko viduslaiku dokumentos dēvēja par “Cursken konyngh” jeb kuršu ķoniņiem. Kamēr liela daļa Latvijas iedzīvotāju bija zemnieku kārtā, ķoniņi cauri dažādiem laikiem saglabāja personīgo brīvību un būtiskas privilēģijas. 
FOTO: Vecticībnieku dzīve Latvijā pirms 100 gadiem
Pirms 100 gadiem, 1920. gada 4. novembrī, Rēzeknē notika Pirmais Latvijas vecticībnieku kongress. Pirmie vecticībnieki, kuri nepiekrita jauninājumiem baznīcas dzīvē, ko ieviesa patriarhs Nikons, Latvijā ieradās 1659. gadā, kopš tā laika izveidojot vecticībnieku kopienas Rēzeknē, Daugavpilī, Jēkabpilī, Jelgavā un Rīgā.
#Grosvaldi1920. Margarētai dzimšanas dienā – rozes, koncerts un restorāns
Margarēta dienasgrāmatā piefiksē, ka dzimšanas dienā dāvanā saņēmusi rozes, Madame taisījusi smieklīgus kriņģeļus un kūrorta draugi aizveduši uz restorānu. Tāpat pažēlojas par to, ka atkal apsaldējusies un jūtas briesmīgi vientuļa. Bijusī Jāzepa Grosvalda simpātija un modele Arabella raksta Margarētai vēstuli un nosūta kādas Elsas C. adresi, pie kā Parīzē glabājas vēl kādas Džo lietas. Savukārt Oļģerdam atkal atrakstījis Andrē Sevjē no Ķīnas. Dzimšanas diena nosvinēta arī Mamiņai.
Holokausta piemiņas vietas PSRS radīja Rietumu spiediena dēļ. Saruna par ebreju memoriāliem
Gribētos veicināt Latvijas sabiedrības izpratni par holokaustu Latvijā, lai pirmā asociācija par to būtu tāda, ka tā bija milzīga traģēdija, uzsver Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Didzis Bērziņš. Šobrīd noris darbs pie Latvijas Zinātnes padomes finansēta pētniecības projekta “MemoTours”, apzinot, izpētot un analizējot Latvijas holokausta piemiņas vietas, kuru kopējais skaits sasniedz 265. Par Latvijas holokausta atcerēšanos, pieminēšanu, izglītošanu un savu pētījumu sarunā ar Latvijas Radio 6 – LU radio NABA raidījumā “Zinātnes vārdā” stāsta Didzis Bērziņš un Raivis Sīmansons, Žaņa Lipkes memoriāla kurators.
Revolucionāru liesmu un karu plosīta. Barkavas muižas stāsts
Lai gan daudzas muižu ēkas un liecības par tām Latvijā ir veiksmīgi saglabājušās, vēl vairāk ir to muižu, kuru greznie stāsti apraujas ja ne ar vienu, tad kādu citu varas maiņas notikumu pagājušajā gadsimtā vai vienkārši nepielūdzamo laika zoba ietekmi. Viena no muižām, kas saglabājusies vēl līdz šodienai, bet par kuras spozmi varam vairs tikai nojaust, atrodama Barkavā, Madonas novadā. Tā ir viena no vecākajām ēkām ciemā un atrodas apmēram divu kilometru attālumā no šī brīža Barkavas un tās pagasta centra.
Kā Daudzeses aizsargus un citus vēstures fragmentus izdzēsa no vietējo atmiņas
Daudzeses pagasts šobrīd atrodas Jaunjelgavas novadā. Vēsturiski tas pieder Sēlijai, kas ilgstoši ir pozicionēta kā daļa no Zemgales un vēl agrāk kā daļa no Kurzemes hercogistes vai guberņas. Tāpēc nav pārsteigums, ka Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai Latvijas ģerbonī ir jāsamierinās ar vienu kopīgu zvaigzni, savukārt Vidzemei un Latgalei ir katrai sava. Šķiet ka daudzesieši savas lokālās identitātes perspektīvā  sevi tomēr asociē kā piederīgus Sēlijai un nav iestājies līdzīgs juceklis kā Barkavā, kas kultūrvēsturiski piederīga Latgalei, savukārt administratīvi jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem ir salaulāta ar Vidzemes Madonu.
Kas Smiļģa māju neļāva pārvērst par «Zapribas» grāmatvedību
Izcilā režisora Eduarda Smiļģa tēvs Jānis Smiļģis 19. gadsimta beigās iegādājās zemesgabalu toreizējā Dorofejevkā – tagad Eduarda Smiļga ielā. Viņa dēls tur 1922. gadā nopirka jau uzbūvētu māju un gadu gaitā to pārveidoja par grandiozo Pārdaugavas māju, kurā mūsdienās iekārtots Latvijas skatuves mākslai veltīts Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs. Ja savulaik par muzeja nepieciešamību nebūtu iestājusies izcilā aktrise Lidija Freimane, šajā ēkā, visticamāk, ierīkotu grāmatvedību PSRS uzņēmumam “Zapriba”, kas piegādāja delikateses padomju elitei. Kā Freimanei namu izdevās nosargāt, Latvijas raidījuma “TE!” vadītājai Martai Seleckai stāsta aktrises meita Kristīne Pasternaka un muzeja vadītājs Jānis Siliņš.
#Grosvaldi1920. Margarēta brālim dod svētību laulībām ar francūzieti Niniči
Oļģerds Grosvalds piedalījies konferencē Briselē, pavīd runas, ka tēvam Frīdriham tiek piedāvāts sūtņa amats Berlīnē, savukārt Līna gatavojas apciemot brāļi Oļģerdu Parīzē un māsu Margarētu Londonā. Margarēta vēstulē brālim dod savu svētību laulībām ar francūzieti Niniči un lūdz, lai Līnu neved uz Perlašēzes kapsētu, kuras kolumbārijā apglabāti Džo pīšļi. Bet oktobris ir arī dzimšanas dienu mēnesis, lai pieminam un suminām Līnu viņas 33 gadu un Margarētu viņas 25 gadu jubilejā!
Kā Hruščovs «lūkojās» Latvijas lauksaimniecību kolhozā «Avangards»
Sesavas pagasta Bērvircavu caurvij ceļš, kuru vecākās paaudzes vietējie iedzīvotāji joprojām sauc par “Hruščova šoseju”. Nav nekādu pierādījumu, ka Hruščovs te būtu spēris savu kāju, taču tas savulaik vietējā kolhoza “Avangards” vadītājam Staņislavam Leitānam netraucēja izvērst šo un daudzas citas Ostapa Bendera [1] cienīgas afēras.
No Latgales zemnieka dēla līdz komunisma ideologam. Stāsts par Jāni Zvīdru
Latgales tāpat kā pārējās Latvijas vēsturē ir daudz neviennozīmīgi un pretrunīgi vērtētu personību, sevišķi tādu, kuri revolūciju, kara un citu pārmaiņu laikos pievērsušies idejām, kas nebija savienojamas ar Latvijas valsts interesēm, tostarp pievienojušies komunistu vai nacistu ideoloģijas atbalstītāju rindām. Par vienu no šādiem cilvēkiem kļuva arī latgalietis Jānis (latgaliešu: Jōns) Zvīdra, kura īsajā dzīves biogrāfijā ir ne mazums pretrunīgu ierakstu.
#Grosvaldi1920. Romans Suta ar domubiedriem cer Rīgā atvērt Jāzepa Grosvalda muzeju
Rudens Grosvaldu ģimenē iesācies diezgan mierīgi, Margarēta ar Oļģerdu jau laiciņu atgriezušies no kopīgā atvaļinājuma Torkī, taču tā atskaņas jūtamas joprojām – pienāk vēstules un sveicieni no kūrortā iepazītiem cilvēkiem. Margarēta aktīvi dzīvo arī Londonā, pavada laiku ar draugiem un paziņām, lasa grāmatas, neiztrūkst arī iepirkšanās prieku. Oļģerds saņēmis daudz skaistu pastkaršu – no Venēcijas, Florences, Romas un Bretaņas. Pienāk gan nopietnas vēstules ārpolitikas jautājumu sakarā, gan arī pavisam jautra vēstule no Mišela Sevjē. Negaidīti patīkama ir latviešu mākslinieka, Rīgas mākslinieku grupas biedra Romana Sutas vēstule Margarētai, kas veltīta Džo – viņa personībai un mākslai, kā arī Sutas un domubiedru vēlmei Rīgā atvērt īpašu Jāzepa Grosvalda muzeju.
#Grosvaldi1920. Grosvaldu ikdienā sāk ielauzties Padomju Krievijas realitāte
Pēc kopīgajām augusta atvaļinājuma nedēļām brālis un māsa – Oļģerds un Margarēta – ir atgriezušies katrs savā mītnes zemē, viens Parīzē, otra – Londonā pie ierastajiem darbiem un pienākumiem. Dzīve rit tālāk savu gaitu – darbs sūtniecībās, vīzu lūgumi, lielpilsētu kultūras dzīve. Tomēr arvien pamanāmāk Grosvaldu ikdienā ienāk tā realitāte, kas ir tepat netālu un kurā dzīvo viņu māsa Mērija ar vīru, mācītāju Jāni Grīnbergu un abiem bērniem Mēriju un Emanuelu – Padomju Krievija kā aiz dzelkšņaina žoga, kas liedz brīvi uzturēt kontaktus un zināt, ka mīļie un tuvie ir drošībā.
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt