Kas un kāpēc jāzina par Latvijas Tautas padomes dibināšanu

Divi politiskie centri

1918. gada gaitā Latvijas neatkarības ideju popularizēja un tās starptautisku atzīšanu centās panākt divi latviešu politiskie centri. Vidzemē un Krievijā darbojās Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP), bet vācu okupētajā Rīgā – Demokrātiskais bloks.

Kad pēc 1. pasaules kara noslēguma radās iespēja pasludināt Latvijas neatkarību, latviešu politiķu vidū bija domstarpības par to, kurš no abiem politiskajiem centriem būtu tiesīgs to darīt.

Sākotnēji iniciatīva atradās LPNP rokās, jo tieši to Lielbritānija 1918. gada 11. novembrī bija atzinusi par Latvijas „de facto” valdību. Tomēr LPNP vadība šajā situācijā izrādījas pārāk pasīva, novilcinot kopsapulces sasaukšanu. Otrs būtiskais šķērslis, kas liedza LPNP pasludināt neatkarību, bija ietekmīgās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) nevēlēšanās iekļauties LPNP vai pat sadarboties ar to. Domstarpības radīja gan personīgas antipātijas, gan starptautiskās orientācijas jautājums.

Potenciāli izeju no konflikta varēja rast, apvienojot LPNP un Demokrātisko bloku (tajā darbojās gan LSDSP, gan Zemnieku savienība) jaunā institūcijā. Tomēr tīri juridiski to nebija iespējams īstenot, jo Demokrātiskais bloks (atšķirībā no LPNP) bija neformāla struktūra. Galu galā, izveidojot LTP, notika kaut arī ne juridiska, bet tomēr faktiska abu politisko centru apvienošanās. Uz to norādīja arī 17. novembrī pieņemtā rezolūcija, kura uzsvēra gan LPNP, gan Demokrātiskā bloka nozīmi. Abu organizāciju pārstāvji bija pārstāvēti gan LTP, gan Pagaidu valdībā.

LTP dibināšana

LTP dibināšanas sēdē 1918. gada 17. novembrī piedalījās astoņu Latvijas politisko partiju (Latviešu zemnieku savienība, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Radikāldemokrātiskā partija, Latvijas Revolucionāro sociālistu partija, Latviešu nacionāldemokrātu partija, Latvijas Republikāņu partija, Latvijas Neatkarības partija) pārstāvji un Latgales Zemes padomes pārstāvis Staņislavs Kambala.

Padomes darbā neiesaistījās ne labējie (F. Veinberga vadītā Tautas partija), ne kreisie (lielinieki) radikāļi. Pavisam LTP tās dibināšanas brīdī bija 40 locekļi (Latviešu zemnieku savienībai un sociālistiem (sociāldemokrātiem un sociālrevolucionāriem) – pa 13 vietām). LTP vietas bija rezervētas arī 21 Kurzemes un 18 Latgales pārstāvjiem.

Politiskā platforma

LTP dibinašanas sēdes svarīgākais uzdevums bija kopīgas politiskās platformas pieņemšana. Šo platformu pēc ilgām diskusijām un daudziem kompromisiem pieņēma vienbalsīgi.

LTP politisko platformu var uzskatīt par Latvijas Republikas pirmo pagaidu satversmi.

LTP dibināšanas sēdē pieņēma ne tikai LTP politisko platformu, bet arī vienbalsīgi par pirmo Pagaidu valdības vadītāju izvirzīja Kārli Ulmani un vienojās par valsts proklamēšanas svinīgā akta sarīkošanu 18. novembrī. Faktiski visi svarīgākie ar valsts dibināšanu saistītie jautājumi tika izlemti jau 17. novembrī, tādēļ arī šo datumu teorētiski varētu uzskatīt par valsts izveidošanas brīdi.

Jānis Čakste

17. novembra sēdē ievēlēja pirmo LTP priekšsēdētāju – advokātu, vienu no LPNP līderiem un agrāko Krievijas Valsts domes deputātu Jāni Čaksti. J. Čakste vēlāk kļuva arī par Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētaju un pirmo Latvijas Valsts prezidentu.

Tomēr svinīgajā 18. novembra proklamēšanas aktā J. Čakste nevarēja piedalīties.

Viņa vietā svinīgo sēdi vadīja Gustavs Zemgals. J. Čakste pārāk vēlu saņēma ziņu par iecerēto LTP svinīgo sēdi un nespēja laikā ierasties no Jelgavas Rīgā. Tiesa gan, literatūrā sastopams arī uzskats, ka J. Čakste, būdams LPNP loceklis, neesot atzinis LTP nepieciešamību. Tiesa gan, tālākā viņa rīcība par to neliecina.

 

Materiāls LSM.lv pirmo reizi publicēts 2018. gada 17. novembrī.