Portugāļiem bija lemts kļūt par pirmo Eiropas tautu, kas viduslaiku beigās devās neizpētītajos okeāna plašumos. Te nopelns 15. gadsimta portugāļu princim Enrikem, kurš ieguva pavārdu "Navigador" – Jūrasbraucējs. Ar viņa atbalstu portugāļu kapteiņi savās nelielajās karavelās devās uz dienvidiem gar Āfrikas krastu un atklāja Atlantijas okeāna straumes un valdošos vējus, kas ļāva plānot arvien tālākus kuģojumus.
Tajā pašā laikā Eiropā sāka izplatīties ziņas no arābu jūrasbraucējiem, kuri tobrīd kontrolēja Āfrikas austrumu piekrasti un bija sasnieguši arī kontinenta dienvidu galu. 1459. gadā Venēcijā dzīvojošais kamaldiešu mūks brālis Mauro pabeidza zīmēt savu pasaules karti, kurā Āfrika attēlota kā no visām pusēm ūdens ieskauta sauszeme, kurai apbraucot attiecīgi varēja nokļūt Indijas okeānā.
Indijas garšvielas tolaik Eiropā bija burtiski zelta vērtē, un to tirdzniecību savās rokās turēja venēcieši, pārvaldīdami Vidusjūras austrumdaļu.
Tagad Portugālei radās iespēja iedibināt alternatīvu garšvielu importa maršrutu.
1488. gadā kapteinis Bartolomeu Diašs sasniedza Āfrikas dienvidu galu un apbrauca Labās cerības ragu. Viņš bija gatavs kuģot tālāk, taču komanda sadumpojās un piespieda kapteini griezties atpakaļ. Turpināt Diaša iesāktos ceļa meklējumus uz Indiju karalis Manuels I uzticēja Svētā Jēkaba ordeņa bruņiniekam da Gamam, kura ekspedīcija 1497. gada 8. jūlijā četros kuģos devās ceļā no Lisabonas.
Pēc vairāk nekā piecu mēnešu kuģojuma da Gama sasniedza vietu, no kuras Diašs bija griezies atpakaļ.
Viņa tālākais ceļš veda gar Āfrikas piekrasti uz ziemeļiem un jau visai drīz sasniedza islāmticīgā Mozambikas sultāna zemi. Sakaru iedibināšana nesekmējās – musulmaņi ar aizdomām skatījās uz neredzētajiem svešiniekiem, un arī dāvanas, kuras da Gama pasniedza sultānam, īsti neatbilda valdnieka statusam.
No Mozambikas portugāļiem nācās aizkuģot steigā, baidoties no vietējo uzbrukuma. Līdzīgi notika arī tālāk uz ziemeļiem esošajā Mombasā, un tikai Malindi ostā tagadējās Kenijas piekrastē izdevās papildināt krājumus un nolīgt loci, kurš aizveda ekspedīciju uz galamērķi. Var piebilst, ka paši portugāļi pie Āfrikas krastiem nebūt neizturējās civilizēti, bet gan kā īsti pirāti aplaupīdami vairākus arābu tirdzniecības kuģus.
Galu galā 1498. gada maijā da Gamas ekspedīcija sasniedza Kalikutas pilsētu Indijas dienviddaļā. Arī šeit sarunas ar vietējo karali jeb zamorinu nevedās. Austrumos bija pieņemts, ka sūtņi pasniedz valdniekiem zelta un sudraba veltes, kādu da Gamam acīmredzot nebija. Daži Kalikutā tobrīd esošie musulmaņu tirgoņi pat izteica aizdomas, ka šis svešzemnieks neesot nekāds valdnieka sūtnis, bet gan viltvārdis un jūras laupītājs.
Kad zamorins pieprasīja, lai portugāļi nomaksā muitas nodevas, eiropieši pameta Kalikutu. Vasko da Gamam tā arī neizdevās iedibināt pastāvīgu portugāļu tirdzniecības koloniju Indijā, tomēr viņa pārvestā garšvielu krava ar uzviju nosedza ekspedīcijas izdevumus.
Jūras ceļš no Eiropas uz Indiju bija atklāts, un jau drīz pirmatklājēja pēdās sekoja tūkstošiem citu jūrasbraucēju.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 8. jūlijā.