Tomēr atbalsta pasākumi nav tikai šajā konkrētajā dienā, daudzi Latgales cilvēki paralēli saviem ikdienas darbiem nenogurstoši sniedz palīdzību Ukrainai visu šo divu gadu laikā.
Šoferis Antons katru mēnesi brauc uz Ukrainu
Antons Ikaunieks no Rēzeknes novada Dekšāres pagasta sadarboties ar Ukrainu sācis jau 2022. gada aprīlī.
"Jau divus mēnešus vēlāk es aizdzinu pirmo mašīnu uz turieni. Tas laiks ir pagājis nemanot. Neticas, ka divi gadi jau pagājuši." Antons ikdienā strādā savā saimniecībā un paralēli tam kā šoferis ved karavīriem saziedotās preces uz Ukrainu.
"Praktiski katru mēnesi kādu reizi esam braukuši. Es jau nomainīju pasi, jo nebija, kur zīmogus likt."
Šo divu gadu laikā Antonam ir pilnīgi skaidrs – jāatbalsta tieši fronte, tas ir būtiskākais, lai karš ātrāk beigtos. "Kad braucam, mēs zinām karaspēka daļu, uz kurieni braucam. Mums tur ir sadarbības partneri, ir daudz latviešu."
Pats Antons ir braucis gandrīz līdz pašai frontei, un no no sarunām ar tur satiktajiem savas valsts aizstāvjiem viņam ir skaidrs – arī mēs savā valstī nedrīkstam ignorēt tā saucamo piekto kolonu.
Māra uzskata – palīdzēt var ikviens
Rēzekniete Māra Āze nenogurstoši šo gadu laikā ir piedalījusies un organizējusi dažāda veida atbalstu te iebraukušajiem ukraiņiem, kā arī katru nedēļu rīko ierakumu sveču liešanas darbnīcas.
Arī viņa nelojāli noskaņoto cilvēku aktivitātes ir manījusi. "Pirms kara, tas bija februāra sākums, es nezinu, vai cilvēki Rēzeknē to pamanīja, bet tad, kad es ieraudzīju to pirmo uz stendiem salīmēto lapiņu, kur latvieši ir pakārti ozolos, es staigāju pa Rēzekni un intensīvi meklēju šīs lapiņas un plēsu nost."
Tāpēc Māra joprojām ir ar stingru nostāju, ka jātur roka uz pulsa "un nevar atļauties karu palikt zemapziņā, ka tā nav. [..] Un, ja kāds cilvēks vēl atļausies pateikt, ka kara nav un tas mani neskar, tas ir pirmais, kuru skars. Bet tie, kas vienkārši apzinās, ka karš ir un kaut ko dara, kaut vai 1,50 eiro var noziedot ziedojumu telefonā. 1,50 eiro – viena kafijas krūzīte – tev neko dzīvē nemainīs."
Māra uzsver, ka ļaunu prātu vai naidu savā sirdī cenšas neielaist un cenšas palīdzēt kaut ar padomu jebkuram, kas lūdz. "Ja man paprasīs, jebkuram esmu gatava palīdzēt, jo nav nozīmes, cik tev ir naudas, ir nozīme, cik tev ir plaša sirds."
Viņa ukraiņiem palīdzējusi arī kārtot dokumentus un dažādas formalitātes un ir pārliecināta, ka palīdzēt var ikviens. "Ar savu attieksmi gribu cilvēkiem tā kā parādīt, ka nevis tikai ar kaut kādu mantu un naudu tu vari palīdzēt, bet ar kaut kādu foršu attieksmi, ka tu, piemēram, bēgļiem palīdzi integrēties Latgalē, vai ar kādu foršu komentāru cilvēkam, kurš raksta muļķības par valsts vēsturi."
Edgars uzskata – karš nav politika, bet cilvēku bēdas
Edgaram Timoškānam ir ģimenes uzņēmums, viņš ikdienā strādā arī Ceļu satiksmes drošības direkcijā, bet, neskatoties uz ikdienas rūpēm, viņš aktīvi iesaistās dažādos palīdzības pasākumos kara skartajai Ukrainai, jo viņa sievastēvs jau no pirmās dienas ir Hersonas apgabalā okupācijā.
Sākumā dažādas palīdzības akcijas viņš organizēja individuāli, bet pēdējā gadā uzzināja, ka Rēzeknē ir citi aktīvi ļaudis, un savus spēkus apvienoja.
Viņš uzskata, ka šādu atbalsta pasākumu publicitātei ir būtiska loma, tāpēc pats aktīvi darbojas sociālajos tīklos.
"Tāpēc es arī to daru, ar tādu cerību, ka cilvēkos tomēr kaut kas pamodīsies." Edgars neslēpj, ka pa šim gadiem no tuva draugu loka ir pazaudējis kontaktus ar vairākiem. Nu jau bijušie draugi vai paziņas viņam pārmet jaukšanos lielajā politikā.
"Es uzskatu, ka karš nav politika. Karš ir cilvēku dzīvības, cilvēku bēdas. Bet politika ir kaut kur ministrijās, kad tiek uzliktas sankcijas, vai došu/nedošu tev naftu vai gāzi."
Daigu karš skāris personīgi
Savukārt Daigu Stavsku karš skāris vēl personiskāk. "Mēs ar karu saskārāmies no pirmās dienas."
Daiga ir rēzekniete, kas 30 gadus nodzīvoja Ukrainā, Žetomiras pilsētā. Pirms diviem gadiem ar vīru viņa atbrauca atpakaļ uz Rēzekni un šobrīd Rēzeknes 5. pamatskolā ukraiņu bērniem māca latviešu valodu.
No kara šausmām viņiem ar vīru izdevās pasargāt mazbērnus. "Mūsu dēli joprojām ir karā, gan mans dēls, gan vīra dēls, tāpēc mēs nevaram palikt malā."
Lai arī pēc kādas publikācijas vietējā Rēzeknes avīzē Daiga pati saskārusies ar cilvēku naidu un pat draudiem, viņa visu šo laiku nenogurstoši organizē dažādus pasākumus Rēzeknē Ukrainas atbalstam.
Jau divus gadus viņa organizē svecīšu liešanu, vasarā cilvēkus iesaistīja maskēšanās tīklu pīšanā, ko sūtīja uz Ukrainu, bet 24. februārī viņa kopā ar vīru organizē pasākumu Rēzeknē "No sirds Ukrainai" pie pieminekļa "Vienoti Latvijai" un pēcāk Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras namā, kur dziedās ukraiņi.
Anželika pirmo atbalsta pasākumu sarīkoja vēl kā skolniece
Latvijas Universitātes Komunikācijas zinātnes nodaļas studente daugavpiliete Anželika Litvinoviča ir viena no jaunākajām atbalsta pasākumu Ukrainai organizētājām reģionā.
Kad viņa organizēja savu pirmo mītiņu Ukrainas atbalstam, viņa vēl mācījās vidusskolā, "un tagad esmu universitātē, un joprojām tieši tas pats notiek pret Ukrainu."
Anželika atzīst, ka arī viņai ir sajūta, ka dzīve ir sadalījusies – pirms un pēc kara sākuma.
"Diemžēl par dzīves sastāvdaļu ir kļuvusi domāšana un darīšana Ukrainai." Anželika saka, ka šobrīd ir pieklusuši tie, kas ir Krievijas atbalstītāji.
"Salīdzinot ar to, kas bija, kad es rīkoju pirmo mītiņu Ukrainas atbalstam Daugavpilī, tas bija 2022. gada 25. februāris. Tad cilvēki, kad mēs gājām garām ar Ukrainas karogiem ap pleciem, mums bļāva līdzās, ka mēs esam nacisti, ka mums vajag nomirt un tā tālāk. Savukārt, kad mēs pagājušogad organizējām arī atbalsta akciju Ukrainai, tad neviens garāmgājējs neuzdrošinājās neko tādu pateikt."
Tajā pašā laikā Anželika atzīst, ka, no vienas puses, tas varbūt ir bīstami, ka viss, ko cilvēki domā patiesībā, paliek kaut kur "virtuvēs".
Tajā paša laikā Anželika cer, ka aizvien vairāk arī Latgalē ir cilvēki, tostarp arī krievvalodīgie, kas atbalsta Ukrainu šajā karā. Viņa cer, ka arī uz viņas rīkoto atbalsta pasākumu 24. februārī Daugavpilī atnāks vairāk Ukrainas atbalstītāju nekā citus gadus. "Ir arī daudz cilvēku, kas vēlas atbraukt uz Daugavpilī no citām Latvijas pilsētām, lai atbalstītu tos daugavpiliešus, kas cīnās par pareizām lietām."
Atbalsta pasākums Ukrainai Daugavpilī plānots 24. februārī plkst. 13.00 Vienības laukumā.
"Mums ir jārūpējas par to, lai mēs padarītu spēcīgākas mūsu vājākās vietas. Nesaku, ka Daugavpils ir vājākā vieta, bet tomēr, ja apzināmies, ka kaut kur ir kaut kādi riski mūsu drošībai, tad ir jādara viss, lai tos mazinātu un pievērstu tam pastiprinātu uzmanību," saka Anželika.
