ĪSUMĀ:
- Jau sākotnēji konfliktējošās puses vienošanās tekstu uztvēra atšķirīgi.
- Minskas vienošanās tekstā Krievija faktiski nav minēta.
- Ukraiņu žurnālists: Progresa sarunās maz; Krievija koncentrējas uz varas maiņu Ukrainā.
- Zelenskis vēlējās sarunāties ar Krieviju, taču nepiekāpās par Donbasu un Krimu.
- Zelenskis: Minskas vienošanās – vienīgais dokuments, kas vieš vismaz kādas cerības.
- Rietumvalstis uzstāj uz Minskas vienošanās ievērošanu.
- ES vienošanās par sankcijām – atkārtota jau 11 reizes.
- Lai arī teorētiski Ukrainas austrumos valda pamiers, apšaudes notiek katru dienu.
- Zelenskis: Mums jāatgūst visas savas teritorijas. Šis ir nopietns precedents visai pasaulei.
Ukraina nospiesta uz ceļiem
Pirms pieciem gadiem Ukrainas prezidents Petro Porošenko devās uz Minsku ar mērķi panākt, lai tobrīd jau gandrīz gadu ilgušais bruņotais konflikts valsts austrumos tiktu apturēts. Pirms tikšanās ar Francijas, Vācijas un Krievijas līderiem Ukrainas prezidents bija apņēmības pilns pieprasīt mieru bez jebkādiem priekšnoteikumiem, uguns apturēšanu un ārvalstu karaspēka vienību izvešanu no Ukrainas austrumiem. Šādas papildu prasības bija nepieciešamas, jo 2014. gada septembrī sākotnēji noslēgtais Minskas protokols bija izgāzies, pamiers netika ievērots un bruņotais konflikts bija izvērsies jau par pilnvērtīgu karadarbību.
Toreiz radās sajūta, ka neapskaužamā situācijā nonākusī Ukraina ir nospiesta uz ceļiem, jo faktiski Minskas vienošanos izpildīt bez nopietniem suverenitātes zaudējumiem Ukrainai nav iespējams. Ne viens vien komentētājs toreiz atzina – šīs vienošanās autore faktiski ir Krievija un dokumenta nosacījumi ir izdevīgi tieši Krievijai.
Un kopš pašiem pirmsākumiem bija skaidrs, ka konfliktējošās puses dokumenta tekstu uztver atšķirīgi.
Lūk, kā uz Minskas vienošanās tekstu joprojām skatās nu jau bijušais Ukrainas prezidents Petro Porošenko: "Mums ir pilnīgi skaidra darāmo darbu ceļakarte. Pirmkārt, pamiers, kuru nepārkāpj. Otrais solis ir ļoti vienkāršs – ir nepieciešams izvest Krievijas karaspēku. Mums nav nekāds civilais konflikts, mums ir krievu okupācijas spēki, un Krievijai viņi ir jāsavāc. Treškārt, krievu ieroči. Mēs pieprasām, lai Krievija savāc visus savus tankus, artilēriju un raķešu palaišanas iekārtas, ko Krievija bija atvedusi, lai nogalinātu ukraiņus. Vai jūs varat iedomāties, ka Donbasā ir vairāk tanku, nekā visos Vācijas bruņotajos spēkos? Tālāk ir jāatbruņo nelikumīgie kaujinieku grupējumi. Cilvēki nav gatavi piedalīties politiskajos procesos, ja bandītu grupējumus vada krievu virsnieki. Kad tiks garantēta drošības komponente, mēs varam sākt runāt par nepieciešamajiem politiskajiem soļiem. Un pats galvenais – mums ir jāpalīdz nodrošināt politiskā aktivitāte ukraiņu partijām, ukraiņu Centrālajai vēlēšanu komisijai un starptautiskajiem novērotājiem."
Krieviju faktiski nemin
Šajā citātā dzirdētais ļoti skaidri izgaismo galveno un fundamentālo atšķirību starp Ukrainu un Krieviju. Proti,
Krievija joprojām uzskata, ka faktiski Minskas vienošanās nav tai saistošas, jo, lasot dokumenta tekstu, redzams – Krievija faktiski tajā nav minēta.
Minskas vienošanās pieprasa tikai "visu ārvalstu bruņoto formējumu, militārās tehnikas, kā arī algotņu izvešana no Ukrainas teritorijas EDSO uzraudzībā". Krievija oficiāli uz Ukrainu savas karaspēka vienības nav nosūtījusi un līdz šim ir kategoriski noraidījusi gan savu militāro vienību, gan militārās tehnikas klātbūtni Ukrainā, starptautiski sniegtos pierādījumus, kas pierāda pretējo, saucot par falsifikāciju.
Arī pagājušajā decembrī notikušais Normandijas samits Parīzē pierādīja, ka Krievija turpina lasīt Minskas vienošanos, balstoties uz principu – mūsu tur nav.
Lūk, uz kādiem veicamajiem darbiem uzsvaru lika Krievijas prezidents Vladimirs Putins: "Pirmkārt, ir nepieciešams veikt izmaiņas valsts konstitūcijā, kas nostiprina Donbasa statusu. Protams, ir nepieciešams pagarināt līguma par atsevišķu Donbasa reģiona īpašo statusu darbības termiņu. Un, visbeidzot, ir nepieciešams šīs izmaiņas padarīt par pastāvīgām, kā to paredz Minskas vienošanās. Tāpat ir jāstrādā pie tā dēvētās Šteinmaiera formulas ieviešanas. Nevajadzētu kavēties arī ar citām saistībām, piemēram, par amnestiju un juridisku aizliegumu krimināli vajāt personas, kas ir piedalījušās notikumos Ukrainas dienvidaustrumos."
Maz progresa sarunās
Kā uzskata ukraiņu žurnālists un politikas komentētājs Vitālijs Portņikovs, līdz šim progresa Ukrainas un Krievijas sarunās ir bijis visai maz, jo kopš Berlīnes samita 2016. gadā līdz Parīzes samitam 2019. gadā Krievija bija koncentrējusies uz kādu citu jautājumu – varas maiņu Ukrainā. Un acīmredzot tas arī ir izdevies.
Portņikovs atzīst, ka šī stratēģija turpinās un iedīgļi līdzīgu darbību turpināšanai arī Volodimira Zelenska prezidentūras laikā ir bijuši manāmi tieši pēc Parīzes samita. Putins piedāvājis samazināt gāzes cenas ukraiņu oligarhiem, kuri kontrolē rūpniecību un ir spējīgi ietekmēt politiskos procesus valstī.
"Mēs redzējām, ka Vladimirs Putins pieprasa no mūsu vadības tiešas sarunas ar tā dēvēto Doņeckas un Luganskas tautas republiku marionešu valdībām. Tāpat viņš prasa izmaiņas konstitūcijā, lai piešķirtu īpašo statusu tām teritorijām, kurās atrodas Krievijas spēki un viņu marionetes. Mēs redzam, ka Vladimirs Putins principā vēlētos, lai Volodimirs Zelenskis izpildītu visu to, ko viņš prasīja, bet nepanāca no Petro Porošenko. Acīmredzot, ka arī no Zelenska viņš visu nedabūs.
Tāpēc Krievija darīs visu iespējamo, lai destabilizētu situāciju mūsu valstī un lai liktu mūsu pilsoņiem saprast, ka tikai kapitulācija ir vienīgais iespējamais miera veids," komentē Portņikovs.
Cerēja uz ērtāku sarunu partneri
Ar visai lielām bažām daļa Ukrainas iedzīvotāju un arī politikas komentētāju gaidīja Volodimira Zelenska stāšanos amatā, pieļaujot, ka politiskais veterāns Vladimirs Putins ar viņu varētu manipulēt. Galu galā iepriekšējais prezidents Porošenko Krievijas līderim bija ļoti neērts pretinieks, ar kuru faktiski nebija iespējams sarunāties.
Zelenskis turpretī bija izrādījis vēlmi sarunāties. Tieši pateicoties šādām personiskām sarunām tika panākta apmaiņa ar karagūstekņiem, Ukrainai gan atdodot daudz vairāk un daudz smagākos noziegumos apsūdzētas personas.
Taču par spīti bažām Volodimirs Zelenskis pauda to pašu viedokli, ko iepriekšējais prezidents – Donbass un Krima pieder Ukrainai; ir jāatgūst kontrole pār valsts robežu; federalizācijas piedāvājumi tiek noraidīti un nekādas sarunas ar pašpasludinātajām republikām uz laiku okupētajās teritorijās nebūs!
Pēc Normandijas samita Parīzē Zelenskis intervijā Izraēlas medijiem atzina – lai arī cik nepilnīga neliktos Minskas vienošanās, tā joprojām ir vienīgais dokuments, kas vieš vismaz kaut kādas cerības.
"Minskas vienošanās iekļauj patiesību un Ukrainu ar visām tām problēmām, kas mums ir radušās Donbasa kara dēļ. Mēs to karu nesākām un neatvedām to uz mūsu teritoriju.
Minskas vienošanās to pašreizējā veidolā ir viss, kas mums pašlaik ir. Tas ir vienīgais, kas dod mums iespēju.
Vai nu tu tām seko, vai ne, vai vēlas tās pārskatīt, taču tas ir papīrs, dokuments, objekts, ap kuru ir iespējams tikties. Gan trīspusējās kontaktgrupas ietvaros Minskā, gan Normandijas formātā. Vai var tikties ap kaut ko citu? Mēs, protams, par to domājam. Vai mēs strādājam pie citiem variantiem, ja šis nenostrādās? Jā!" sacīja Zelenskis.
Ko dara rietumvalstis?
Zelenska teiktajam noteikti var piekrist, taču nedrīkst nepieminēt, ka uz Minskas vienošanos ievērošanu aktīvi norāda arī rietumvalstis – gan Amerikas Savienotās Valstis, gan Eiropas Savienība. Tās turpina pagarināt pret atsevišķiem Krievijas uzņēmumiem un personām ieviestās ekonomiskās sankcijas.
27 valstu bloks gan tiek kritizēts par sankciju neefektivitāti, turklāt arvien biežāk dalībvalstu vidū ir izskanējuši aicinājumi no tā atteikties un attiecības ar Krieviju uzlabot. Kā intervijā ukraiņu televīzijas kanālam "Hromadske" atzīst Eiropas Savienības vēstnieks Ukrainā Mati Māsika, ne visi Minskas vienošanās, kā arī Berlīnes un Normandijas samitu solījumi tiek izpildīti, tāpēc Krievijai par tās pienākumiem ir regulāri jāatgādina:
"Eiropas Savienība ir ļoti konsekventi pieprasījusi pilnīgu Minskas vienošanos izpildi. Vēl vairāk – tā ir kļuvusi par daļu no Eiropas Savienības politikas attiecībā pret Krieviju. Pirmais vadmotīvs mūsu politikai pret Krieviju ir prasība pilnībā ieviest Minskas vienošanos un cienīt Ukrainas suverenitāti un teritoriālo vienotību. Tā ir viena lieta. 2014. gadā es biju Briselē un pārstāvēju Igauniju, kad pirmo reizi tika panākta vienošanās par sankcijām. Tagad šāds lēmums ir atkārtots jau 11 reižu, un tiek uzsvērts, ka sankciju režīms ir atkarīgs no tā, vai Krievija pilnībā ievieš dzīvē Minskas vienošanās prasības.
Jūs taču neuzskatīsiet, ka Eiropas Savienības līderi spēlē spēlītes vai kolektīvi kļūdās 11 reizes pēc kārtas," pauž Māsika.
Arī Ukrainas eksprezidents un tagad viens no opozīcijas līderiem Petro Porošenko ir pārliecināts, ka sankcijas ir jāturpina pat par spīti atsevišķu ekspertu atzinumam, ka Krievijas ekonomika ir visai labi tikusi galā ar rietumvalstu sankcijām.
"Sankcijas ir vienīgais veids, kā piespiest Putinu sēsties pie sarunu galda, kā piespiest Krieviju izvest savus spēkus no okupētās Krimas un Donbasa.
Pēc Krievijas premjerministra [Dmitrija] Medvedeva atkāpšanās mēs skaidri sadzirdējām, ka Eiropas Savienības un pārējās pasaules sankcijas ir ļoti sāpīgas. Šī ir cena, ko Krievija maksā par 14 tūkstošiem nogalināto ukraiņu, ieskaitot 3 tūkstošus karavīru un 11 tūkstošus civiliedzīvotāju," norāda Porošenko.
Pamiers un apšaudes
Lai arī tīri teorētiski Ukrainas austrumu daļā valda pamiers, apšaudes notiek katru dienu
un gandrīz katru dienu tiek saņemtas ziņas par bojā gājušajiem un ievainotajiem abās frontes līnijas pusēs. Šāda notikumu attīstība liecina par to, ka arī iepriekšējās Normandijas grupas līderu sarunas pagājušā gada nogalē līdz galam nav nesušas panākumus.
Tikmēr Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka jau pavisam drīz tiks saskaņota kārtējā gūstekņu apmaiņa. Taču arvien biežāk tiek norādīts, ka arī šajā jautājumā Ukrainai un Krievijai ir atšķirīga izpratne par to, ko nozīmē "visus pret visiem" gūstekņiem. Vai runa ir par tiešām visiem vai arī visiem identificētajiem?
Pašā Ukrainā notiek aktīvas diskusijas arī par to, vai uz laiku okupētajās teritorijās dzīvojošajiem ir tiesības uz Ukrainas pensiju. Krievijas prese aktīvi kultivē viedokļus par to, ka Ukrainas līderiem ir jāizrāda vismaz kaut kāda aktivitāte, jo Rietumu partneri – Eiropas Savienība, Francija un Vācija – gribot redzēt reālus augļus, izpildot Minskas vienošanās prasības, jo pašas atbildību par Ukrainu uzņemties nevēloties.
Vairums politikas komentētāju uzskata, ka Ukrainas austrumu konfliktu atrisināt tik drīz neizdosies un, ļoti iespējams, tas drīz varētu kļūt par vēl vienu iesaldēto konfliktu pēcpadomju telpā.
Tomēr Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis uzskata, ka šo konfliktu ir iespējams un, kas ne mazsvarīgi, ir nepieciešams atrisināt: "Intuitīvi es jūtu, ka tas ir nepieciešams ne tikai Ukrainai. Es jūtu, ka tā ir liela nelaime, kas atstās milzīgu rētu starp Krieviju un Ukrainu, un es neesmu pārliecināts, ka šī rēta kādreiz uzsūksies. Es intuitīvi jūtu, ka tas ir nepieciešams arī Krievijai, Eiropai un visai pasaulei. Jo, ja šis precedents paliks tāds, kā pašlaik, ka var tik nesodīti rīkoties un ka šādiem stāstiem nav izejas… Mums, protams, ir jāatgūst visas savas teritorijas. Es pat nerunāju par tiesām vai starptautiskām institūcijām. Šis ir nopietns precedents visai pasaulei, ka tā drīkst. Un tas ir pats briesmīgākais. Tas ir šausmīgi un slikti.
Ja Ukrainā viss beigsies ar to, ka mēs neatgūsim savas teritorijas, es prognozēju, ka šis nebūs pēdējais stāsts.
Bet teritoriju atgūšana nozīmēs, ka karš ir beidzies un kaut kā ir jādzīvo tālāk. Jādzīvo, vienam otru nenogalinot."
Jaunas miera sarunas?
Ne reizi vien ir izskanējuši aicinājumi sarīkot potenciālo "Minskas III" sanāksmi, vai organizēt miera sarunas, piedaloties citam dalībnieku sastāvam, taču pagaidām nav konkrētu piedāvājumu, kā to varētu panākt un cik efektīva būtu šāda pāreja.
Vēl jo vairāk nav nekādu garantiju, ka šāda dalībnieku maiņa tiešām novedīs pie kaut kādiem konkrētiem rezultātiem, jo abas galvenās konfliktā iesaistītās puses savas pozīcijas pagaidām mainīt nav gatavas. Un tas nozīmē tikai to, ka arī turpmāk sarunas grozīsies par un ap pašreizējām Minskas vienošanās prasībām, lai kādas arī tās nebūtu un lai kā arī puses tās netraktētu.
