Uzveikt Covid-19 infekciju slimnīcā ir tikai puse no uzvaras – daudziem pacientiem pēc vidēji smagas vai smagas slimošanas nepieciešami rehabilitācijas pakalpojumi: kādam diennakts režīmā, kādam dienas stacionārā, citam pietiek ar speciālista apmeklējumu divas reizes nedēļā.
Līdz šā gada 1. jūlijam Covid-19 pacienti iekļāvās kopējā rehabilitācijas pacientu plūsmā, kur cilvēku vajadzības tiek prioritizētas atbilstoši funkcionālajam stāvoklim.
“Mana pieredze liecina to, ka pacientiem, kas nonākuši līdz ārstēšanai stacionārā, visiem vajag pēc tam sekojošu ambulatoru vai dienas stacionāra vai smagākos gadījumos stacionāru rehabilitāciju,” norādīja Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienības priekšsēdētājs Aivars Vētra. Uz rehabilitācijas pakalpojumiem arī pirms pandēmijas veidojās rindas, bet tagad tās kļūst vēl garākas, atzina Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” vadītāja Anda Nulle.
“Covid ietekmē, iespējams, samazinās iespējas saņemt rehabilitāciju citu diagnožu pacientiem, jo milzīgs pieprasījums un milzīgas vajadzības tagad ir tieši Covid pacientiem. Standartā mēs vienmēr iedomājamies, ka tas ir plaušu bojājums un ir ļoti zema fiziskās slodzes tolerance, bet tikpat labi tas var būt neiroloģisks bojājums. Mums bija ārkārtīgi smaga jauna paciente, kurai bija neiroloģisks bojājums ar sekojošu tetraplēģiju, tātad nekustas ne rokas, ne kājas un cilvēks ir totāli asistējams. Vēl ir arī ļoti daudzi tieši ar smagiem kognitīviem traucējumiem,” pastāstīja Nulle.
Redzot augošo pieprasījumu, Nacionālais veselības dienests (NVD) no 1. jūlija no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķīris 2 miljonus eiro tieši Covid-19 pacientu rehabilitācijai. Salīdzinājumam: rehabilitācijai diennakts stacionāros kopumā šogad budžetā tika paredzēti ap 15 miljoniem eiro, dienas stacionāra un ambulatorajiem pakalpojumiem – ap 22 miljoniem eiro.
Pusotrs miljons šīs papildu naudas novirzīts rehabilitācijai diennakts stacionārā, pusmiljons – dienas stacionāriem un ambulatorajiem pakalpojumiem.
NVD speciāliste Lelde Ģiga skaidroja: “Diennakts stacionārā kapacitāti vairāk ierobežo personāla resursi, līdz ar to tika apjautātas stacionārās iestādes, kuras varētu veikt šo rehabilitāciju 24/7 medicīnas personāla uzraudzībā. Saņēmām iniciatīvu no vairākām ārstniecības iestādēm, diennakts stacionāriem, kas uzrādīja, ka varētu apkalpot 620 pacientus līdz gada beigām.”
“Vaivaros” vien no gada sākuma rehabilitāciju saņēmuši ap 500 Covid-19 pacientu smagā stāvoklī, norādīja centra vadītāja.
Nulle sacīja: “Covid pacientiem ir ļoti dažādi nepieciešamie rehabilitācijas laiki atkarībā no tā, kāds ir pacienta stāvoklis un mērķis, ko gribam sasniegt. Daļai vajadzīgs tikai apmācīt, parādīt, salikt slodzes dozāciju, un viņš tiks pats galā, bet daļa ir tādu, kam nepieciešama intensīva rehabilitācija divus trīs mēnešus.”
Savukārt Vētra norādīja, ka Covid-19 pacientu rehabilitācija būtu jāsāk jau tad, kad viņi sākuši atlabt, bet vēl atrodas intensīvajā terapijā, taču trūkst speciālistu, kas to varētu darīt.
“Neapšaubāmi mums pietrūkst profesionālu resursu intensīvas rehabilitācijas nodrošināšanai, kuras mērķis būtu nepieļaut šo cilvēku imobilitāti. Viņi pārsvarā, ja ir smagāki pacienti, atrodas gultā un viņiem nav spēka pašiem kustēties. Tātad viņi būtu pasīvi jāvingrina, pasīvi vajadzīgi elpošanas vingrinājumi, pasīva locītavu mobilizācija, pasīvi aktīva līdzsvara trenēšana. Tur varētu ļoti daudz ko darīt, bet mēs arī apzināmies, ka arī izgrozīšanai mūsu resursi ir nepietiekoši,” sacīja rehabilitācijas organizāciju asociācijas vadītājs.
Vētra arī atzīmēja, ka ieguldījumi rehabilitācijas nozarē arī ļautu ātrāk izrakstīt pacientus no slimnīcām. Piemēram, lielai daļai rehabilitācijas iestāžu nav iespējams uzņemt Covid-19 pacientus, kuriem nepieciešams skābekļa atbalsts.
Viens no risinājumiem būtu finansēt skābekļa pievades izbūvi rehabilitācijas iestādēm, otrs – mainīt nosacījumus skābekļa koncentratoru piešķiršanai Covid-19 pacientiem.
“Tas risinājums, kas šobrīd ir, – specializētā ārstēšana ir pabeigta, cilvēks bez skābekļa aparāta iztikt nevar, un viņš, teiksim, vientuļš pensionārs, dzīvojošs Pļavniekos, tiek aizvests uz Saldus slimnīcu, jo tur ir palātas ar skābekļa piegādi. Tur nav rehabilitācijas, viņš vienkārši turpina atrasties slimnīcas gultā un elpot skābekli, kaut arī viņš varētu šo aparātu lietot mājās. Iespēja pašiem šo ierīci nomāt ne visiem ir pa kabatai,” stāstīja Vētra.
Centra “Vaivari” vadītāja Nulle gan norādīja, ka kopš šā gada 1.augusta sistēma, kā nodrošināt pacientiem skābekļa koncentratorus mājās, ir sakārtota, un tos pilnībā apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. Viņa akcentēja, ka skābekļa koncentrators ir medicīniska iekārta, kuras nepieciešamība un lietošana iepriekš ir rūpīgi jāizvērtē – pirms pacienta izrakstīšanas jāizvērtē šīs iekārtas piešķiršana un jāveic specifiskas analīzes, lai noteiktu gāzu sastāvs asinīs. Tā ir nopietna medicīniska manipulācija, kura veicama slimnīcā, tāpēc jau pēc izrakstīšanas ģimenes ārsts nosūtījumu šādas ierīces saņemšanai izrakstīt nevar.
Nulle skaidroja: “Svarīgākais jau slimnīcā izvērtēt – vajadzēs vai nevajadzēs, veikt analīzes, uzrakstīt nosūtījumu skābekļa koncentratora saņemšanai. Ja viss šis ceļš ir pareizi sakārtots, tad no šā gada 1.augusta šis pakalpojums ir valsts finansēts. Lietas ir, bet pietrūkst informācijas, speciālistiem varbūt pietrūkst laika un spēka. “Vaivaru” rehabilitācijas centrs nodarbojas ar šo koncentratoru nodrošināšanu. Ja sākumā vasarā tie bija daži, tad tagad ir ievērojami pieaudzis pieprasījums pēc šiem skābekļa koncentratoriem.”
Speciālisti uzsver, ka nepieciešams palielināt finansējumu rehabilitācijas nozarei kopumā. Nepietiek ar dzīvības glābšanu – jādomā arī par to, kā nodrošināt dzīves kvalitāti pēc tam.
“Tā nevar būt tikai paša cilvēka atbildība, ka viņš atļāvies palikt dzīvs, un tagad viņam pašam jādomā par skābekļa koncentratoru, privātu rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu un vēl ko tādu,” piebilda Vētra.
NVD ik gadu rūpīgi tiek apzinātas pozīcijas, uz kurām veidojas pacientu rindas, tajā skaitā uz rehabilitāciju un citiem ambulatorajiem pakalpojumiem. Tiek aprēķināts papildu nepieciešamais finansējums un virzīts prioritārajiem pasākumiem nākamā gada budžetā, taču vismaz pēdējos gados papildu finansējums nav piešķirts.
