Liepājā atklāts atjaunotais piemineklis cīņās par Latvijas neatkarību kritušajiem ebrejiem

Līvas kapsētā Liepājā atklāts restaurētais piemineklis 1919. gadā kaujās par Latvijas neatkarību kritušajiem karavīriem - ebrejiem.

Pusi no Liepājas Līvas kapsētas vienmēr aizņēmuši ebreju kapi. Vecajā daļā ir ļoti daudz pamestu kapavietu – holokausts izpļāva daudzus tūkstošus Liepājā dzīvojušo ebreju, nav palicis neviena, kas varētu kopt senču atdusas vietas. Tagad starp laika zoba skartajām kapu plāksnēm redzamas arī atjaunotas kapavietas. Piecas no tām apjož stabiņi ar ķēdēm, uzstādīts piemineklis.

Konteksts

Pieminekļa atklāšana kļuva par galveno notikumu X Vispasaules Liepājas ebreju salidojumā, kuru organizēja sabiedriskais fonds “Liepājas ebreju mantojums” sadarbībā ar Liepājas ebreju draudzi. Salidojums bija veltīts Latvijas neatkarības simtgadei, Liepājas ebreju draudzes 220.gadadienai un tās atjaunošanas 20.gadadienai, kā arī fonda “Liepājas ebreju mantojums” 15.gadadienai.

Melnais marmors. Latviski un jidišā iekalti vārdi un uzvārdi. Un teksts – arī divās valodās. “Latvijas atbrīvošanas armijas žīdu tautības karavīri – cīņā pie Liepājas aizstāvēšanas kritušie 1919.g.novembrī” (Par vārda “žīds” lietojumu skatīt “Kontekstu”.) Aizmugurē – arī divās valodās – vēl viens uzraksts: “Piemineklis uzcelts no Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības Liepājas nodaļas”  (Par vārda “žīds” lietojumu skatīt “Kontekstu”.) Un zemāk – “Liepāja, 1934”. Abās pusēs pieminekļa nožogojumam – citas atjaunotās kapavietas. Arī te atdusas par Latvijas brīvību karojušie ebreji – tie, kuri nekrita kaujā, nodzīvoja ilgāk par ieroču brāļiem un ir apbedīti viņiem līdzās.

“Galvenokārt tie ir gados jauni cilvēki, kas krita 1919. gadā, aizstāvot Liepāju no Bermonta-Avalova karaspēka. Lielākā daļa no viņiem gāja bojā 14. novembrī, vēl divi – nomira vēlāk no gūtajiem ievainojumiem. Te ir ne tikai liepājnieki, divi no viņiem ir no Latgales kājnieku pulka,” Rus.lsm.lv pastāstīja muzeja “Ebreji Latvijā” direktors Iļja Ļenskis.

Fonda “Liepājas ebreju mantojums” vadītāja Ilana Ivanova sacīja Rus.lsm.lv, ka Latvijas atbrīvotāju biedrības Liepājas nodaļā bija 300 veterānu ebreju. Kopumā, pēc autoritatīvā Latvijas vēsturnieka profesora Ērika Jēkabsona datiem, ir zināmi 2200 ebreji, kas 1918.-1920. gadā karojuši par Latvijas brīvību.

“Šodienas ceremonija nav parasts notikums,” pieminekļa atklāšanā uzsvēra Iļja Ļenskis. “Mums jāatceras, ka tas ir pirmais obelisks kritušajiem ebreju karavīriem, kas uzstādīts Latvijā. Līdzīgi pieminekļi tika plānoti arī citās pilsētās, vēlāk Rīgā parādījās divi tādi monumenti, bet Daugavpilī piemineklis tā arī netika uzstādīts. 

Pārsteidzoši, ka šis piemineklis pārdzīvoja visus nākamos režīmus, kas bija ne pārāk draudzīgi noskaņoti pret Latvijas neatkarību un pret tiem, kas krita par tās brīvību.

Tas, ka ebreji piedalījās cīņā par neatkarību, ir pietiekami zināms un daudzkārt apstiprināts fakts. Un katru reizi, kad mēs runājam par ebreju dalību šajā karā, runa ir ne tikai par politisko vai kara vēstures aspektu. Mēs runājam arī par daudz lokālākām lietām – par to, ka cilvēki aizstāvēja to, kas viņiem bija svarīgs un dārgs – savu pilsētu, savu zemi. Katra šī cilvēka dzīvība ir pētījuma vērta, taču tas vēl līdz šim nav pabeigts. Ir brīnišķīga grāmata, kuru sarakstījis profesors Ēriks Jēkabsons – “Aizmirstie karavīri – ebreji Latvijas armijā 1918 – 1940”, tā ir tieši par viņiem. Un šī pieminekļa restaurācija ir labs veltījums Latvijas Republikas un Neatkarības kara simtgadei.”

“Šis ir ļoti svarīgs laiks Latvijai,” teica Liepājas vicemērs Gunārs Ansiņš. “Mēs atzīmējam mūsu valsts simtgadi. Un ir ļoti svarīgi tie cilvēki, kuri palīdzēja Latvijai kļūt neatkarīgai, aizstāvēja savu valsti un krita par tās brīvību. Un nav svarīgi, vai viņi bija skolotāji vai strādnieki, latvieši vai krievi, ebreji vai igauņi. Tajā baisajā laikā mēs bijām kopā. Tāpēc no visas sirds gribu pateikties Liepājas ebreju kopienai, kas sargā un tur godā mūsu kopīgo vēsturi. Un pateikties to mazbērniem un mazmazbērniem, kuru vectēvi un vecvectēvi aizstāvēja Liepāju.”

Vēlāk sarunā ar Rus.lsm.lv kara vēsturnieks Juris Raķis krāsaini atdzīvināja 1919. gada novembra kauju pie Liepājas ainu.

Konteksts

Vārdam “žīds” Pirmās republikas laikā latviešu valodā nebija nekādas negatīvas nokrāsas un tas tika lietots līdztekus vārdam “ebrejs”. Par apvainojošu vārdu tas kļuva vēlāk. 

“Kad pie Liepājas pienāca ienaidnieka karaspēks, bija skaidrs, ka pilsētas aizstāvībai cēlušies visi. Ne tikai karavīri, bet arī pilsētas civiliedzīvotāji aizstāvēja dzimto Liepāju. Kaujā rāvās visi, neatkarīgi no vecuma un tautības. Latvieši, krievi, ebreji… Ebreju ģimnāzisti, 14-15 gadus veci puikas, bēga no stundām, kāds ar vecāku atļauju, cits bez. Gāja uz Aizsardzības štābu un pierakstījās savas dzimtenes aizstāvjos. Protams, šiem zēniem ieročus nedeva. Taču tajās vēsturiskajās dienās, kad notika kaujas par pilsētas aizstāvību, viņi bija sakarnieki, piegādāja karavīriem ēdienu, vārdu sakot, palīdzēja, kā spēja. Ģimnāzijas direktors atlaida zēnus no stundām, taču ar vienu noteikumu – tā teikt, no deviņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā karo, bet pēc tam ātri uz skolu, rīt taču kontroldarbs.  

Neatkarības karš patiešām bija tautas karš. Bermonta–Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas daļas, cietušas sakāvi, kad centās ieņemt Rīgu 11. novembrī (tagad šis datums tiek atzīmēts kā Lāčplēša diena), mēģināja ieņemt Liepāju. Kaujas par Liepāju sākās 1919. gada 14. novembrī.”

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti