Kalvītis intervijā atklāja, ka savulaik politikā iesaistījies, jo bijis enerģijas pilns un bija skaidrs, ko darīt politikā. „Pirmo reizi, kad nokļuvu politikā, es nācu šo valsti mainīt," sacīja ekspolitiķis.
Tomēr patlaban viņš sevī neredz iekšēju spēku, lai atgrieztos politikā un patlaban to salīdzina ar staignu purvu, pa kuru ir smagi jābrien, tāpēc tam ir nepieciešams daudz spēka, lai atgrieztos normālās, optimistiskās sliedēs. Turklāt politika ir komandas darbs un patlaban viņš neredz kādu konkrētu komandu, kurai varētu pievienoties un ieviest pārmaiņas valstī, lai gan neizslēdz, ka nākotnē, ja šāda komanda izveidotos, tai varētu pievienoties un atkal parādīties uz politiskās skatuves.
"Bet šobrīd neesmu īsti gatavs iet politikā un ar to nodarboties, jo nav jaudas un neredzu, ar ko kopā to jaudu attīstīt," viņš atzina.
Vaicāts par sabiedrībā nu jau teju folklorizēto izteicienu par „septiņiem treknajiem gadiem", Kalvītis skaidroja, ka uzruna, kurā viņš solīja septiņus treknos gadus, radusies, jo Latvija tolaik pirmo reizi tika pie Eiropas Savienības budžeta līdzekļiem, kas bija miljards eiro gadā.
"Nekad Latvijai tādas pašu nopelnītas papildu naudas nebija. Mēs šo miljardu eiro dabūjām septiņus gadus - katrā pa miljardam. Tā radās tā runa. Tur nekādu citu aspektu nav," paskaidroja Kalvītis.
Kalvīti nereti piesauc kā vienu no ekonomiskās krīzes vaininiekiem Latvijā, tomēr viņš pats norāda, ka visskaļāk parasti bļauj tie, kuri paši ir savārījuši ziepes, tāpēc vainīgo nosaukšanu viņš atstāj uz nelabvēļu sirdsapziņas.
