Šusteru ģimene par ierobežojumiem nesūdzas, jo plašajā piemājas dārzā ir gan tramplīns bērniem, gan vieta, kur sakurināt ugunskuru un uzvārīt lielo zupas katlu, gan neliela lapene, kur paslēpties no lietus. Siltumnīcā aug tomāti, pie virtuves loga - piparmētras tējai, un rozes šogad zied jau otro reizi.
Zigurds strādā par šoferi, Laura tikmēr pieskata 7 gadus veco Nikolu un 9 gadus veco Deividu. Pirms pandēmijas varēja aizvest bērnus uz skolu kopā, taču tagad katram jānāk citā laikā, lai mazāk satiktos ar citiem bērniem.
"Mēs ejam 9 no rīta uz skolu, pie katras klases stāv skolotājs ar dezinfekcijas līdzeklīšiem rokās, putiņām, liek notīrīt bērniem rokas, tikai tad viņi tiek iekšā klasēs. Un tāpatās ir arī pusdienas laikos, viss tas pats. Pusdienas nav vairs skolās dēļ kovida. Jāņem pašiem līdzi pusdienu kastītes. Tad viņi ēd arī klasēs, jo nevar ēst citur. Un vēl kontakts nav ar visu skolu, un klasēm," stāsta Laura.
Vecākiem, vedot bērnus uz skolu, jāievēro sociālā distancēšanās. "Ir speciālas līnijas novilktas, ka tu nevari, tev jābūt 2 metriem no skolotāja. Lūdzu, tur es stāvu un tad man ir jāatdod tas bērns. Es nevaru tuvāk iet," saka Laura.
Bērniem, jaunākiem par 12 gadiem, maskas jānēsā nav, bet jāietur distance. Taču kopumā bērniem piesardzības pasākumi īpaši netraucē. "Viņiem viss patīk. Viņi nejūtas tā, ka būtu kādi ierobežojumi vai kas. Tāpatās spēlējās, skraida. Skolotājs saka – divus metrus jāievēro, bet nu spēlējas," skaidro Laura.
Diemžēl ilgadējo braucienu uz Latviju šogad nācās atlikt. "Visu to, kas trūkst bērniem šeit. Kempingi, visa tā makšķerēšana, sēņošana. Mežs, jūra. Visi zaļumi, to mēs izbaudam Latvijā. To, ko mēs šeit nevaram izdarīt," saka Laura.
