Aleksejs Surovcevs iepriekšējā dzīvē bija aktieris. Pirms kara. 24. februārī viņš bija brīvdienās, bet jau otrajā kara dienā atgriezās mājās, vienā no Kijivas priekšpilsētām Irpiņā, nogādāja drošībā ģimeni un pieteicās armijā, teritoriālās aizsardzības spēkos.
“Mēs patrulējām ielās, palīdzējām cilvēkiem evakuēties, bet tad es nejauši ievēroju sludinājumu, ka kravas mašīnā palicis iesprostots kaķis, Četras dienas jau tur sēž kravas nodalījumā, kāds evakuējoties aizmirsis. Tas bija netālu no manas mājas, es aizskrēju un to kaķi tiešām atradu. Atbrīvoju, pabaroju un atdevu saimniecei,” stāsta Aleksejs.
Sociālajos tīklos šis stāsts tik ātri kļuva populārs, ka jau nākamajā dienā Aleksejam pieteicās vairāki cilvēki ar lūgumu izglābt arī viņu mīluļus.
“Pie cilvēku evakuācijas es sapratu – ja es tur nebūšu, nekas nemainīsies, jo cilvēkiem palīdz daudzi citi, bet dzīvniekiem palīdz ļoti maz.”
Šobrīd Aleksejs vairs nedara neko citu. Cilvēki viņam sūta adreses un viņš riskē ar savu dzīvību, lai glābtu kāda cita atstātos dzīvniekus.
Viņš palīdz, tomēr sirdī nesaprot, kā iespējams aizbraukt bez sava mīluļa.
“Daudzi nesaprot, ka evakuācijas apstākļos – ja tu pamet savu māju, tev ir jābūt gatavam nekad tur vairs neatgriezties, tev jābūt gatavam nekad vairs neredzēt savu mājokli un arī mīluli, jo notikt var viss!
Man ir gadījies, ka man atnāk lūgums izglābt dzīvnieku, es aizbraucu uz to adresi un mājas vienkārši nav. Nav nekā, pat sienu.”
Pirmajās kara dienās Aleksejs visu darīja tikai par saviem līdzekļiem. Šobrīd saņem arī līdzcilvēku palīdzību.
Aleksejs saka – lūzt sirds, redzot, par ko pārvērtušās viņam tik mīļās pilsētas, dzimtās vietas.
“Vakar biju vietās, kas bija pilnībā krievu karaspēka okupētas, tur izskatās vienkārši drausmīgi, pilnīga apokalipse, viss sadedzis, viss iznīcināts.”
“Tās ēkas, kas nav iznīcinātas, tur visi dzīvokļi, pilnīgi katrs dzīvoklis ir uzlauzts un izlaupīts. Viņiem nav nekā svēta, man vienkārši trūkst vārdu... Tas, ko esmu redzējis, ir vienkārši šausmīgi.”
Aleksejs spriež, ka karš ir stiprinājis Ukrainas tautas vienotību.
“Tas ir mūsu spēks, šī vienotība, mēs šobrīd esam tik saliedēta tauta, kāda visticamāk nekad neesam bijusi, visi kā viens, tiešām. Tā ir tik laba sajūta... Gandrīz var teikt - mums ir visiem viena elpa, tas ir lieliski!”
Aleksejs tagad mazliet remontē pagrabu, lai tur ierīkotu nelielu patversmi tiem dzīvniekiem, kurus saimnieki šobrīd nevar paņemt vai kuri palikuši vispār bez saimniekiem. Droši vien viņš atkal būs aktieris, bet noteikti arī turpinās strādāt ar dzīvniekiem.
