Spriedze un izaicinājumi. Frankfurtes latvietes stāsta par dzīvi Vācijā pandēmijas laikā

Covid-19 pandēmija ietekmējusi ne tikai dzimtenē mītošo latviešu ikdienu, bet arī tos, kuri par savām mājām izvēlējušies kādu citu valsti. Izņēmums nav arī Vācijā mītošie latvieši. Par to, kādus izaicinājumus pandēmija ikdienas dzīvē radījusi un kādēļ vakcinācijas temps Latvijā un arī Vācijā krities, Latvijas Radio uzrunāja Frankurtē dzīvojošās latvietes Mārīti, Ilzi un Kristīni.

Frankfurtes latvietes stāsta par dzīvi Vācijā pandēmijas laikāRihards Plūme

Kas notiks ar bērnu skološanu? Kas notiks ar darbu? Kāda būs ikdiena, strādājot no mājām? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kas pandēmijas sākumā nomocīja daudzas ģimenes visā pasaulē. Šos jautājumus sev uzdeva arī Mārīte Kļaviņa. Viņa ir Frankfurtes Latviešu biedrības valdes priekšsēdētāja, kura Vācijā dzīvo jau 17 gadus un audzina trīs meitas. Viņas ģimenē pandēmija visvairāk ietekmējusi kontaktēšanos ar cilvēkiem.

“Mūsu gadījumā mums droši vien paveicās, ka mans vīrs varēja turpināt darbu no mājām un arī meitenēm bija iespēja privātskolā turpināt ikdienas gaitas, arī fiziski atrodoties skolā. Vairāk mēs pandēmiju izjutām personīgo kontaktu ziņā, jo nebija iespējams satikt ne vecvecākus, ne radus, ne draugus,”  stāsta Mārīte Kļaviņa.

Savukārt Kristīne Markus, Frankfurtes Latviešu biedrības valdes locekle, kura dzīvo Vācijā kopš 2017.gada un strādā finanšu nozarē izaicinājumus saista ar attālinātu darbu.

“Pēkšņi bija Vācijas valdības lēmums, ka pēc iespējas visiem jāstrādā no mājām un Vācijas ne tik digitāli attīstītajai darba videi tas bija izaicinājums. Bet es teiktu, ka ļoti veiksmīgs izaicinājums. Tādā ziņā, ka tas nostrādāja - ļoti ātri nozares pārslēdzās uz iespēju strādāt no mājām,”  saka Kristīne Markus.

Savā pieredzē dalās arī Frankfurtes Latviešu biedrības valdes locekle Ilze Siliņa. Viņa ir privātpraksē strādājoša ārste un Vācijā dzīvo no 2007.gada. Arī viņa kā vienu no grūtībām min sociālo kontaktu trūkumu, ko sevišķi izjutuši bērni. Tomēr tas nav vienīgais, kas viņu ietekmējis.

“Man kā ārstam bieži vien bija dusmas par to, ka cilvēki dažkārt ne pārāk nopietni uztver iespēju saslimt ar šo infekciju slimību. Un tas pats attiecas arī uz bērniem. Mēs strādājam tieši ginekoloģijā un redzam sekas, kas ir attiecībā uz grūtniecībām un bērniem, kas dzimst,” norāda Ilze Siliņa.

Viņa arī atzīst, ka gana liela spriedze bijusi jūtama arī Frankfurtes latviešu vidū, un pieblist, ka daudzi latvieši dzīvo Latvijas sociālajā burbulī un saites ar to, kas notiek Latvijā, ir jūtamas ikdienas komunikācijā.

“Spriedze bija gana jūtama, lai neteiktu vairāk. Jo mums ir gana daudz gan piekritēji, gan noliedzēji, kā mēs saucam, gan vakcinētie, gan nevakcinētie. Bieži vien tas izvērsās personīgu emocionālu attiecību kārtošanā,” atklāj Siliņa.

Vācijā pilnībā vakcinēto iedzīvotāju skaits šobrīd pārsniedz 63%. Lai gan tas ir labāks rādītājs nekā Latvijai, arī Vācijā vakcinācijas temps ir krities un politiķiem jālauza galva, kā vakcinēšanos veicināt. Jautāju Mārītei, Kristīnei un Ilzei, kādas ir viņu domas par to, kādēļ vakcinācija Vācijā un arī Latvijā ir gausa? Kā uzskata Kristīne, pie vainas ir bailes, neziņa un arī dezinformācija.

“Neziņa un neskaidrība radīja to sajūtu, ka ir jāsameklē kāds vieglāks risinājums. Un ir nedaudz vieglāk izlasīt un tomēr kaut ko nedarīt un palikt savā komforta zonā, nekā idejiski riskēt un vakcinēties,” spriež Markus.

Savukārt Mārīte kā iemeslu saskata sociālā burbuļa ietekmi. Proti, Vācijā cilvēki potējas aktīvāk un ja šeit dzīvojošajiem latviešiem apkārt ir vācu draugi, kas ir vakcinējušies, cilvēks nokļūst sociālajā burbulī, kurā vakcinēšanās tiek atbalstīta.

“Esot tajā latviskajā burbulī, kur šo nepotētāju skaits ir statistiski lielāks, ir vieglāk kļūt par upuri šādai dezinformācijai, jo arī man, kā aktīvai potēšanās atbalstītajai, ieejot “Facebook”, pat ja kāds draugs ir nokomentējis un mēģinājis cīnīties pret kādu dezinformatoru, tik un tā šī informācija lec ārā, pat ja es to negribu redzēt. Man šķiet, mēs šo dezinformāciju saņemam no rīta līdz vakaram,” stāsta Kļaviņa.

Arī Ilze uzsver, ka sociālajam burbulim ir liela nozīme. Sarunās ar cilvēkiem Ilze sapratusi, ka lielākā daļa, kas nevakcinējas, tie ir cilvēki, kuriem ir grūti pieņemt lēmumu, uzņemties atbildību par sava lēmuma pieņemšanu un tā sekām. Šī problēma novērojama ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā.

“Man bieži vien uzdod jautājumu – bet tev nebija bail vakcinēties? Es teicu – bija! Un ko tu darīji? Es teicu, ka vācu informāciju, man ir iespēja lasīt četrās valodās, es vācu no avotiem ticamu informāciju, kā ārsts apstrādāju un pieņēmu lēmumu. Jā, bija grūti pieņemt lēmumu un izšķirties. Sevišķi, tas bija vacinācijas sākumposmā, kad nebija tika liela pieredze ar vakcīnām,” skaidro Siliņa.

Ņemot vērā, ka cilvēkiem ir grūtības pieņemt lēmumu, tiek gaidīts, ka kāds to pieņems viņu vietā, saka Ilze – vai nu pierunājot, vai piespiežot ar ierobežojumu noteikšanu nevakcinētajai sabiedrības daļai. Ilze arī neslēpj, ka daudzi viņai zināmi cilvēki, kas aktīvi iestājās pret vakcinēšanos un stāsta, ka to nevajag darīt, ir vakcinējušies, bet to nepopularizē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt