Moldova ilgtermiņā orientējas uz iestāšanos ES. Intervija ar Adrianu Kandu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Esmu diezgan pārliecināts, ka savā laikā Eiropas Savienības (ES) durvis Moldovai atkal atvērsies. To intervijā Latvijas Televīzijai (LTV) teica Moldovas parlamenta prezidents jeb spīkeris Andrians Kandu, kurš šonedēļ bija ieradies vizītē Rīgā.

Atšķirībā no Latvijas, Moldova nav kļuvusi par ES dalībvalsti. Patiesībā Moldovai, tāpat kā Gruzijai un Ukrainai, pateikts skaidrs “nē” iestājai ES, tā vietā piedāvājot asociētās valsts statusu. Tā ir būtiska atšķirība, bet ir arī daudz līdzību. Arī Moldova nule piedzīvo asu darbaspēka trūkumu, kas, gluži tāpat kā Latvijai, neļauj piesaistīt lielas ārvalstu investīcijas. Moldovā notiek cīņa par rumāņu jeb moldoviešu valodas statusa saglabāšanu un veicināšanu. Nu jau šajā valodā, kas rada itāļu, spāņu un franču valodai, runā vien ceturtā daļa iedzīvotāju.

Moldovā ir arī dzīva Krievijas draudu izjūta. Gan Piedņestras reģiona dēļ, gan arī kaimiņvalsts  Ukrainas piedzīvotā dēļ. Un tieši tagad par valsts prezidentu ievēlēta persona, kas neslēpti lūkojas Maskavas virzienā. Par mazo valsti un tās lielajiem izaicinājumiem LTV žurnālista Imanta Frederika Ozola intervijā ar Andrianu Kandu.

Imants Frederiks Ozols: Kādu laiku prezidentu Moldovā ievēlēja netiešās vēlēšanās. Ļoti līdzīgi, kā to dara Latvijā. Tagad esat atkal atgriezušies pie tieši vēlēta prezidenta. Ticis ievēlēts Igors Dodons, kurš ir atklāti promaskavisks. Runājoties ar Krievijas premjera vietnieku Dmitriju Rogozinu, viņš solījis stratēģisku sadarbību. Un tas notiek drīz pēc tam, kad Moldova demonstrējusi ļoti prorietumniecisku noskaņojumu un pat stratēģisku mērķi ilgtermiņā pilnībā pievienoties ES. Kas ir noticis?

Adrians Kanda: Divi iemesli. Pirmais bija konstitucionālā reforma 2001.gadā, kad pusprezidentāla iekārta tika mainīta uz parlamentāru. Mainījām to, kā ievēl prezidentu un parlamentu, bet šis process netika atbilstoši pabeigts. Konstitūcijā nav nepieciešamo atrunu.

Vairākas reizes centieni sekmīgi ievēlēt prezidentu un parlamentu cietuši neveiksmi pārāk augsta sliekšņa dēļ. Rezultāts bija politiskās krīzes un ārkārtas parlamenta vēlēšanas vairāk nekā divas reizes. Un ļaudīm bija, varētu teikt, “piegriezušās” šādas krīzes, kad nevar ievēlēt prezidentu vai parlamentu.

FAKTI

2014.gadā trīs moldāvu banku saskaņotā rīcība ar kredītu “karuseļa” palīdzību tika izzagti līdzekļi aptuveni viena miljarda ASV dolāru apmērā. Šī nauda nonāca Latvijas banku kontos. Kopējie zaudējumi veidoja 12% Moldovas iekšzemes kopprodukta. Šajā protestu un vilšanās laikā sabiedrība vēlējās atgriezties pie tieši vēlēta prezidenta. 

Un otrs iemesls ir lielā sabiedrības vilšanās, tostarp proeiropeiskajā sabiedrības daļā – tajos, kas patiesi uzskata, ka Moldovai jābūt daļai no ES. Šo vilšanos izraisīja politiskā krīze, kas sakrita ar ekonomisko krīzi, ko izraisīja banku krāpniecības skandāls 2014. un 2015. gadā.

 

Ja reiz prezidents ir ievēlēts tiešās vēlēšanās, tātad visai pasaulei tas ir rādītājs, ka vairums sabiedrības – vismaz tās, kas piedalījās vēlēšanās – ir par tādu kursu, kādu piedāvā šis kandidāts.

Tā ir taisnība. Bet tās varēja būt mirkļa pārdomas. Lietas mainās katru dienu. Piemēram, pirms gada – prezidenta vēlēšanu laikā – vairāk nekā 50% iedzīvotāju drīzāk orientējās uz Krieviju to krīžu un vilšanās dēļ, par kuru runāju. Šodien – proeiropeisko partiju veidotās valdības sasniegto labo rezultātu dēļ – vairāk nekā 55% ir par ES. Tātad – tas mainās.

Svarīgākais, ka cenšamies noturēt valsti uz eirointegrācijas ceļa. Un, kā jau jūs minējāt, mums ir ambiciozi plāni attiecībā uz asociācijas līgumu un brīvās tirdzniecības līgumu ar ES.

Vai jums nešķiet, ka mēs – ar to domājot ES – padarījām jūsu izaicinājumus vēl grūtākus. Proti, atgādināšu par Austrumu partnerības samitu, kas mūsu ES prezidentūras ietvaros notika Rīgā. Tā vietā, lai solītu pilnu dalību ES, ko no mums gaidīja Gruzija, Moldova un Ukraina, mums bija šī tiltu starp valstīm būvēšanas koncepcija.

Protams, būtu lieliski, ja būtu tāds ietvars, kas ļautu Moldovas sabiedrībai skaidri zināt, ka tuneļa galā ir zila gaisma. Un šī gaisma tuneļa galā ir dalība ES. Bet tajā pašā laikā mēs saprotam, ka izmaiņas notiek arī pašā ES un tur ir dažādi izaicinājumi. Paraugieties uz "Brexit" jautājumu; migrācija un finanšu krīzes, kā arī konfrontācija ar Krieviju par Ukrainu. Tas radījis dažādus viedokļus par ES nepaplašināšanu vai tās paplašināšanas iesaldēšanu, lai redzētu, kāda attīstība notiks. Esmu diezgan pārliecināts, ka savā laikā durvis atkal atvērsies.

Pats svarīgākais mums – Moldovai, kā arī Gruzijai un Ukrainai, - turpināt smagi strādāt, lai panāktu, ka mūsu politiskā sistēma, likumdošana un domāšana tuvotos ES. Un, kad izdevība, Moldova, Gruzija un Ukraina var kļūt par ES dalībvalstīm.

Tātad jūs neuztverat “nē” kā “nē”?

Nē! Jo mums jābūt gataviem. Mums jābūt tādā pozīcijā, lai mēs kvalificētos tam, ka kļūstam par dalībvalsti. Un tad, kad iespēja pavērsies, to arī izmantotu. Mums vēl arvien jāpaveic savs mājasdarbs. Ņemiet par piemēru mūsu kaimiņvalsti Rumāniju. Rumānija asociācijas līgumu, ko mēs parakstījām pirms trim gadiem, parakstīja 1995.gadā, bet kļuva par dalībvalsti 2007.gadā. Tātad vajadzēja 12, gandrīz 13 gadus. Un, salīdzinot Rumāniju ar Moldovu, tā ir gluži cita valsts. Ar lielu potenciālu, lielu iedzīvotāju skaitu, daudziem resursiem. Arī mums tas prasīs laiku. Svarīgākis, ka mēs smagi strādājam.

Jūs minējāt ne tās labākās lietas, kas nāk no Austrumiem, acīmredzot, domāta Krievija. Kā es to redzu, Melnās jūras baseina valstīs tiek īstenots noteikts princips. Proti, kolīdz kādā no valstīm parādās tiekšanās uz Rietumiem, kādu daļu no tās teritorijas nocērt. Jau ļoti agri tas notika ar Piedņestru Moldovā, Abhāziju un Dienvidosetiju Gruzijā un jaunākais – Krima un divas pašpasludinātās republikas Ukrainas austrumu pierobežā. Kā tas ietekmējis politiku Moldovā. Vai jums ir tieša nedrošības sajūta?

Tādas nedrošības sajūta mums ir kopš 1992.gada, kad notika Piedņestras konflikts. Un kopš tā laika šis reģions, ja tā varētu teikt, nerada drošību, bet gan patērē to.

FAKTI

1992.gada martā spriedze starp šķeltniecisko Piedņestras reģionu un Moldovu pāraug karā. Divus mēnešus vēlāk tiek noslēgts pamiers un izveidota demilitarizētā zona, kuru pārrauga triju pušu – Moldovas, Krievijas un Piedņestras apvienotā komisija.

Piedņestrā ir sava valūta, valdība, armija un policija. Kā valsti to atzīst tikai starptautiski neatzītās Abhāzija, Dienvidosetija un Kalnu Karabaha.

Taču, salīdzinot ar citu valstu šādiem reģioniem, tas, ko mēs darām Moldovā, mēs uzturam dialogu ar tā dēvētajām Piedņestras varas iestādēm. Un Vīnes 5+2 formāta nesenie rezultāti liecina, ka ir labi uzturēt šādu komunikāciju un risināt vismaz kādus no jautājumiem, kas ietekmē iedzīvotājus abās pusēs. Mums izdevies panākt dažādas vienošanās telekomunikāciju jomā, skolu jautājumā un piekļuves savām fermām jautājumos, kā arī daudzās citās jomās. Protams, būtu vareni atrisināt šo konfliktu. Bet nav tādu sapņotāju, kas tic, ka tas iespējams īsā laika nogrieznī.

 

Atgādiniet, cik ilgi turpinās šī situācija Piedņestrā?

Kopš 1992.gada.

Tātad vairāk nekā 25 gadus, ceturtdaļu gadsimta jūs neesat bijuši īpaši sekmīgi tajā. Kādēļ lai jūs būtu sekmīgāki nākotnē?

Varbūt nav pareizi teikt, ka nebijām ļoti sekmīgi. Mēs bijām ļoti sekmīgi, uzturot mieru. Un tas ir pats svarīgākais. Ir daudz citu reģionu, kur šādi konflikti vēl arvien ir atklāti un ļaudis iet bojā. Tādēļ vissvarīgākais panākums bija uzturēt mieru. Otrs – viss mainās. Paraugieties, kas notiek Ukrainā, kas notiek Sīrijā un citos reģionos.

Pilna intervija ar Andrianu Kandu ( angļu val.)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti