Lai arī uz pamieru ir aicinājušas gan ASV, gan Francija, gan Krievija, šādi aicinājumi nav bijuši visai efektīvi.
Jau gadu desmitiem ilgstošais konflikts Kalnu Karabahā, ko bija pieņemts saukt par iesaldēto konfliktu, nu jau gandrīz nedēļu ir reāls karstais punkts. Azerbaidžānas un Armēnijas sniegtās ziņas par bojā gājušajiem un cietušajiem sadursmēs atšķiras, taču bojā gājušo skaits noteikti jau mērāms vairākos simtos.
Kalnu Karabaha
Kalnu Karabaha padomju laikā bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš deviņdesmito gadu sākuma tā ir “de facto” neatkarīga armēņu republika. Kopš PSRS sabrukuma Azerbaidžāna nekad nav kontrolējusi Kalnu Karabahu, taču tā šo armēņu apdzīvoto reģionu uzskata par savu teritoriju. Arī starptautiskā sabiedrība uzskata Kalnu Karabahu par daļu no Azerbaidžānas, neviena valsts nav atzinusi šo reģionu par neatkarīgu valsti.
Kalnu Karabaha savu neatkarību pirmo reizi pasludināja 1991.gadā. Tās atdalīšanās no Azerbaidžānas veicināja kara izraisīšanos starp Azerbaidžānu un Armēniju. Karā dzīvību zaudēja aptuveni 35 000 cilvēku, un vairāk nekā miljons cilvēku abās valstīs bija spiesti pamest savas mājas.
Armēnijas puse piektdien paziņojusi, ka azerbaidžāņu spēki piektdien ir veikuši triecienu arī pa Kalnu Karabahas lielāko pilsētu Stepanakertu, ievainojot gan civiliedzīvotājus, gan nodarot bojājumus civilajai infrastruktūrai.
Ceturtdien ar kopīgu paziņojumu, aicinot konfliktā iesaistītās puses sēsties pie sarunu galda, klajā nāca ASV, Francijas un Krievijas prezidenti. Taču šāds paziņojums izpelnījies nosodījumu no Azerbaidžānu atbalstošā Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana puses. Pēc viņa vārdiem, Krievija, ASV un Francija 30 gadus nav pievērsuši pietiekamu uzmanību Kalnu Karabahā notiekošajam, tāpēc tām neesot morālu tiesību tagad dot kādus ieteikumus.
Tāpat viņš paudis cerību, ka Azerbaidžāna turpinās savas militārās aktivitātes, kamēr netiks atbrīvotas visas tās teritorijas.
Lai arī Krievijas puse apgalvo, ka tās ārlietu ministrs cieši sadarbojas ar Turcijas kolēģi, lai situāciju stabilizētu, Vašingtonā bāzētā Karnegī starptautiskā miera institūta (“Carnegie endowment for international peace”) Krievijas un Eirāzijas pētnieks Pols Stronskis uzskata, ka šoreiz situācija ir nedaudz sarežģītāka nekā iepriekš.
“Pirms četriem gadiem iepriekšējā kara laikā Krievija četru dienu laikā bija spējīga visus sapulcināt pie sarunu galda un panākt pamieru. Eiropas Savienība, ASV un citas valstis šādus panākumus tikai apsveica. Šoreiz tā vien liekas, Krievija nav bijusi spējīga to izdarīt. Izskatās, ka pat prezidentam Putinam nav izdevies sazvanīties ar Azerbaidžānas prezidentu. Vismaz publiski netiek stāstīts par kaut vienu telefona zvanu starp Maskavu un Baku augstākajā līmenī, lai arī šāda saziņa notiek starp citām pilsētām.
Šādas Krievijas grūtības es skaidrotu ar to, ka Turcija šoreiz ir daudz agresīvāka un arī daudz skaidrāk pauž atbalstu Azerbaidžānai,” skaidroja Pols Stronskis.
NATO dalībvalsts Turcijas paustais atbalsts Azerbaidžānai izpelnījies nosodījumu arī no Francijas prezidenta Emanuela Makrona puses, kurš, atsaucoties uz izlūkošanas datiem, ziņojis par kaujinieku nogādāšanu no Sīrijas uz Azerbaidžānu caur Turcijas teritoriju.
Arī Francijas ārlietu ministrs Žans Īvs le Driāns ir brīdinājis, ka nedrīkstētu pieļaut konflikta “internacionalizēšanu”, jo tas draudētu ar nekontrolētu konflikta turpināšanos.
Tikmēr Armēnija piektdien ir paziņojusi, ka ir gatava iesaistīties miera sarunās ar starptautisko starpnieku līdzdalību, taču tikai tad, ja tiek pārtraukta vardarbība. No savas puses Azerbaidžāna uzsvērusi: ja kaimiņvalsts Armēnija tiešām vēlas redzēt konflikta deeskalāciju, bumba ir tieši Armēnijas pusē un tieši Armēnijai ir jāizbeidz okupācija.
KONTEKSTS:
27. septembra rītā uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas sākušās smagas kaujas. Abas puses karadarbības sākšanā apsūdz viena otru.
Gan Armēnija, gan Kalnu Karabaha izsludinājušas karastāvokli un vispārējo mobilizāciju. Karastāvokli un daļēju mobilizāciju izsludinājusi arī Azerbaidžāna.
Azerbaidžānas un Armēnijas starpā valda naidīgas attiecības kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad tika izcīnīts karš par Kalnu Karabahas reģionu.
