Briselē žurnālisti izvaicāja Jourovu par dažādiem jautājumiem. Tostarp viņa atbildēja, kad, viņasprāt, visas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis būs ratificējušas Stambulas konvenciju un cik veiksmīgi valstu savienībā darbojas likuma varas un demokrātijas mehānismi.
Viena no komisāres Jourovas atbildības jomām ir cīņa pret dezinformāciju, tādēļ arī viens no viņai uzdotajiem jautājumiem bija par to, vai vietne "X", kas iepriekš bija zināma kā "Twitter", ar Īlonu Masku priekšgalā šobrīd dara pietiekami, lai cīnītos ar dezinformāciju, un vai labumu šajā cīņā dos ideja par ikmēneša maksu vietnes lietotājiem.
Vera Jourova: Es neesmu šeit, lai novērtētu viņa [Īlona Maska] lēmumus par to, kā viņš darbojas tirgū. Taču vai tas, ka par pakalpojumu ir jāmaksā, samazinās šīs informācijas izskatu un intensitāti… es neesmu pārliecināta, jo tas nozīmētu, un ļaujiet man mazliet… vai tas nozīmētu, ka, ja cilvēki maksā par vietni, viņiem varētu būt lielāka teikšana, ka viņi nevēlas, lai viņus ieskauj naida runa, manipulatīvs saturs, vēstījumi, kas var radikalizēt cilvēkus, vai klasiskā dezinformācija?
Es nezinu. Varbūt. Bet mēs, protams, vērosim notiekošo. Neatkarīgi no tā, vai būs maksa vai ne, "X" būs jāievēro jaunie Eiropas noteikumi. Mums ar "Twitter" gāja ļoti labi, jo prakses kodekss pret dezinformāciju bija un joprojām ir sava veida brīvprātīga vienošanās, kas drīzāk prasa no platformām centienus, jo mēs vēlamies, lai viņi nolīgtu faktu pārbaudītājus un pareizi nolasa faktus savā vietnē.
Un mēs labi strādājām vairākus gadus ar "Twitter" ekspertiem. Tāpēc man bija arī personīgi žēl, ka "Twitter" nolēma pamest prakses kodeksu, jo tā bija arī iespēja izveidot ļoti atklātu diskusiju platformu par to, kas ir iespējams tehnoloģiju pasaulē.
Tas nav pienākums būt daļai no kodeksa, bet tas ir pienākums, un es to jau teicu, ievērot juridiski saistošos noteikumus, kas ir Digitālo pakalpojumu likums. Un tur es vēl nevaru spriest par to, kā "Twitter" klājas šajā ziņā vai kā tas rīkojas, kā viņi to ievēro, jo mēs esam vēl tikai ceļojuma pašā sākumā.
Savā runā par stāvokli Eiropas Savienībā komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena sacīja, ka ikgadējie ziņojumi par tiesiskumu dalībvalstīs tagad tiks attiecināti arī uz tām valstīm, kas vēl tikai pievienosies blokam. Bet kā tas darbosies?
Jā, būs divi paralēli ceļi. Man jāsaka, ka es novērtēju šo ideju, uzskatu, ka tā ir īstenojama un noderīga. Abi ceļi, protams, ir šīs klasiskās sarunas. Ir divas sadaļas, par kurām valstīm jārunā, un tās galvenokārt ir par tieslietu sistēmu, korupcijas apkarošanu, cīņu pret organizēto noziedzību, arī medijiem.
Un otra stiprā puse ir, es domāju, ka kandidātvalstis, piemēram, Serbija vai Ukraina, varētu novērtēt, ka mēs izmantosim vienu un to pašu metodoloģiju, lai novērtētu situāciju tiesiskuma jomā mūsu dalībvalstīs un ka mēs izmantosim to pašu metodi, lai novērtētu situāciju kandidātvalstīs.
Jo es domāju, ka dažas no tām patiešām ļoti cenšas ieviest tiesu sistēmas reformas, piemēram, tās reformas, kas būs ilgtspējīgas un kas nodrošinās vai stiprinās sistēmu, kas būs pietiekami izturīga un izturēs nākamajās vēlēšanās. Un tāpēc es domāju, ka šis valstu papildu novērtējums būs apsveicams un mēs to varēsim izdarīt jau nākamā gada laikā.
Eiropas Komisija ir saistījusi naudas izmaksu no Eiropas Savienības atveseļošanas fonda ar atbilstību tam, ko tā uzskata par tiesiskumu. Brisele izmantoja šo jauno instrumentu kā sviru pret Poliju un Ungāriju. Bet vai ar to ir sasniegts rezultāts, un vai šāds mehānisms varētu kļūt par pastāvīgu instrumentu?
Polija parlamentā ir pieņēmusi likumu, kuram bija labs potenciāls, lai atrisinātu problēmu. Nevis visas Polijas tiesu sistēmas problēmas, bet gan daļu problēmu. Un tagad, pamatojoties uz prezidenta [Andžeja] Dudas lūgumu, šis likums parādās Konstitucionālajā tribunālā. Tātad likums gaida Satversmes tribunāla spriedumu. Pēc tam mēs varētu atgriezties pie iespējas nodrošināt Poliju ar naudu.
Līdzīga situācija ir Ungārijā. Ungārija ievieš reformas savās tiesu iestādēs, un mēs uzraugām šo procesu. Un mums ir ļoti pastāvīga un intensīva diskusija ar Ungāriju, kuras laikā mēs izskaidrojam Ungārijai, ko mēs vēlamies, un Ungārija skaidro, ko viņi dara un kā tas darbosies praksē, vai tas nebūs tikai uz papīra, vai mēs varam sagaidīt reālas izmaiņas. Jā, skaidrus noteikumus šajā jomā ir diezgan grūti pieņemt, jo tā nav politika, kurā mēs varētu būt ļoti precīzi, konkrēti, kur mēs varētu kvantitatīvi noteikt rezultātus. Bet tomēr es uzskatu, ka mums ir ļoti skaidri noteikumi. Arī ļoti skaidrie Eiropas Savienības Tiesas spriedumi par to, ko nozīmē tiesiskuma princips.
Un tad, kad mēs apspriedām, kā mudināt Poliju un Ungāriju ieviest izmaiņas savā sistēmā, mūs pamudināja arī Eiropas nodokļu maksātāji un arī Eiropas uzņēmumi, jo viņi man saka, ka ir diezgan grūti veikt uzņēmējdarbību valstī, kurā nevar paļauties uz tiesas neatkarību. Tāpēc mēs paši esam pakļauti lielam spiedienam, un mūsu pienākums ir aizsargāt Eiropas nodokļu maksātāju naudu. Tāpēc mēs bagātinājām savu instrumentu kopumu ar šo finansiālo spiedienu, ja to tā var vienkāršot. Bet atkal – šī ir iespēja veidot savstarpēju dialogu un kaut ko darīt kopā.
Tikmēr savu kārtu uzņemšanai Šengenas zonā gaida Rumānija, kurai šķēršļus joprojām liek Austrija. Kas Rumānijai būtu jādara, lai šo procesu beidzot noslēgtu?
Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka bija jau pēdējais laiks pabeigt sadarbības un pārbaudes mehānismu attiecībā uz Rumāniju un pārcelt pārējās lietas, kas jāveic saistībā ar tiesiskumu.
Es domāju, ka ir pēdējais laiks uzaicināt arī Rumāniju un Bulgāriju Šengenas zonā, vairs nav, ko gaidīt.
Un domāju, ka arī abu valstu pilsoņu sajūtām tas ir svarīgs solis uz priekšu, ka viņi nejūtas kaut kā diskriminēti vai, es nezinu, nolikti malā. Runājot par Austriju, mans ieteikums Rumānijas ministriem un vēstniekiem, kā arī visās sarunās ar Rumānijas pārstāvjiem, ir pastiprināt divpusējos diplomātiskos centienus, lai pārliecinātu, jo īpaši dalībvalstis, kurām ir zināmas šaubas, ka tām ir jāatsakās no šīm šaubām, no Austrijas argumentiem par Rumānijas centieniem migrācijas jomā.
Es domāju, ka Rumānijai ir daudz ko teikt Austrijai, ka Austrijai ir jāatsakās no veto. Tāpēc es ceru, ka mēs to paveiksim līdz gada beigām.
Eiropas Parlamentu nesen satricināja arī Katargeitas skandāls, kā rezultātā tika pieņemti jauni ētikas un caurskatāmības noteikumi. Vai jaunie noteikumi par Pārredzamības reģistru būs efektīvi, lai nākotnē novērstu korupciju blokā? Un ko varētu mainīt komisāres ierosinājums par neatkarīgas ētikas institūcijas izveidi?
Mums visiem ir jādara daudz vairāk. Un es zinu, ka Katargeita galvenokārt skar Eiropas Parlamenta deputātus, bet cilvēki neredz atšķirību.
Vai tas būtu Eiropas Parlaments vai Eiropas Komisija, vai kas cits Briselē, – tauta vienmēr teiks, ka Briselē kaut kas ir sapuvis, viņiem ir lielas algas un viņi slikti uzvedas par mūsu naudu.
Tāpēc es domāju, ka mūsu kopīgais pienākums ir darīt vairāk. Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma, es novērtēju, ka parlaments virzījās pareizajā virzienā, jo, protams, mēs jau esam politiskās kampaņas sākumā pirms vēlēšanām.
Un, ja kaut kas attur cilvēkus no došanās uz vēlēšanām vai došanās balsot, tad tas ir sarūgtinājums par varas ļaunprātīgu izmantošanu, nepelnītām privilēģijām, korupciju un nepareizu komunikāciju. Tāpēc es domāju, ka ir pēdējais laiks, lai Eiropas Parlaments nāktu klajā ar kādu risinājumu. Protams, ētikas institūcija nevar izmeklēt atsevišķus gadījumus un nevar sodīt cilvēkus.
Pirmkārt, mums būtu jāizveido milzīgi liels birojs, kas nodarbojas ar tūkstošiem lietu tikai Eiropas Komisijai, manuprāt, tās bija 5000 disciplinārlietas.
Iedomājieties darbības apjomu. Un arī ētikas institūcijai nav nekāda tiesiska pamata. Tas nav noteikts, pamatojoties uz precīzu līguma tekstu. Tam vajadzētu būt starpinstitūciju līgumam, un tas ir pārāk vājš iespējamai cilvēku sodīšanai. Es nevaru iedomāties, ka mēs varētu tikt tik tālu.
Kas tiek darīts Eiropas Savienības līmenī, lai Eiropas pilsoņi vairāk interesētos par Eiropas politiku?
Covid-19 laikā Eiropas Savienībā bija izstrādāta vakcinācijas pase, ko iedzīvotāji varēja izmantot. Tāpat Covid-19 laikā iedzīvotāji nepamanīja nekādus šķēršļus Eiropas Savienības vienotajā tirgū, piegādes ķēdes netika pārtrauktas. Daudzu Eiropas Savienības institūcijās strādājošo cilvēku darbs bija smags, lai saglabātu šos posmus brīvus. Un es varu pateikt, ka bez tā mēs Čehijā ēstu tikai kāpostus un kartupeļus.
Taču cilvēki nemaz nejuta, ka kaut kas notiek ar tirgu, un tas bija daudzu Eiropas līmenī strādājošo cilvēku darbs. Šīs ir lietas, kas mums cilvēkiem ir jāatgādina un jāpaskaidro. Arī Krievijas karš, Krievijas agresija pret Ukrainu, enerģētiskā krīze, daudzas ar to saistītas lietas.
Domāju, ka tauta apzinās, ka īpaši mūsu valstīs dzīvojošie un jūs, [jautātājs, kas] esat no Igaunijas… tāpēc no tās Eiropas daļas mēs saprotam, ka, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā un NATO, tad Putina imperiālistiskā apetīte tiešām gribētu mūs visus atkal norīt.
Tagad mēs esam pārāk liels kumoss, ko norīt. Es domāju, ka šīs divas krīzes cilvēkiem arī padarīja skaidrāku to, kāpēc viņiem vajadzētu novērtēt Eiropas Savienību. Taču ir jāskaidro un jādara arī daudzas citas lietas.
Eiropas Savienība tagad ir ratificējusi Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu. Tomēr dažas dalībvalstis joprojām to nav ratificējušas, tai skaitā Latvija. Ko Eiropas Komisija var darīt, lai pārliecinātu skeptiski noskaņotos?
Notika tāda kā sadursme ar vairāku dalībvalstu konservatīvajām varām, konservatīvajiem spēkiem, kas sniedz satraucošas ziņas un idejas par to, kā Stambulas konvencija varētu tikt interpretēta nākotnē.
Un ikreiz, kad es dzirdu tos atsaucamies uz tradicionālo ģimeni, es esmu ļoti sarūgtināta, jo, ja tas pieder pie labām Eiropas tradīcijām, ka sievietes tiek sistas mājās, tad mums patiešām vajadzētu atbrīvoties no šādas tradīcijas.
Mēs varam mēģināt un mēs cenšamies pārliecināt atbalstīt arī pilsonisko sabiedrību un iedzīvotāju informētības celšanu, bet mēs nevaram to tieši virzīt. Mums nav neviena instrumenta. Tātad tas drīzāk ir dialogs. Un es ļoti daudz mēģināju, kad biju Bulgārijā un Horvātijā, Slovākijā. Tur satiku katoļu un pareizticīgo baznīcas pārstāvjus. Nav īpaši tradicionāli, ka komisāri tieši lūdz tikties ar reliģiju pārstāvjiem. Un es ļoti gribēju saprast, kas par vainu, kāpēc baznīcas, kristieši nevēlas vairāk aizsargāt sievietes un bērnus un atsaucas uz tradicionālo ģimeni, kā tas ir attēlots Bībelē. Nu, man nebija daudz ko teikt… Tā bija ļoti spēcīga pozīcija, un bija skaidrs, ka šī baznīcas nostāja vēl kādu laiku ietekmēs sabiedrisko domu.
