Norvēģijas čempione ratiņregbijā Sanija Smildziņa sarunā ar Latvijas Televīziju atzina, ka par sporta stundu pieejamību visiem pārāk netiek domāts.
"Drīzāk, ja jau tiec skolā iekšā, tas jau ir milzīgs sasniegums, par ko jābūt pateicīgam. Par sportošanu principā vari aizmirst," teica Smildziņa.
Reālā situācija bieži vien ļoti kontrastē ar likumos paredzēto.
Piemēram, Sporta likumā ir uzsvērts, ka sporta jomā jāievēro vienlīdzības princips, kas paredz ikvienam tiesības nodarboties ar sportu. Tas nozīmē, ka valstī ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas nodarboties ar sportu ikvienam, tajā skaitā personām ar kustību traucējumiem.
Pēc Sporta likuma izglītības iestādēs izglītojamiem ar speciālām vajadzībām ir nodrošināma iespēja iesaistīties sporta nodarbībās atbilstoši viņu vajadzībām. Valsts izglītības satura centra projekts "Skola2030" veltīts jauna kompetencēs balstīta izglītības satura ieviešanai.
Mācību priekšmetam "Sports un veselība" vajadzētu atšķirties ne tikai ar nosaukumu, bet arī jaunām vēsmām.
Projekta "Skola2030" eksperte Inese Bautre uzsvēra, ka akcents ir sporta stunda katram bērnam.
"Nevis bērnu pielāgojam fiziskai aktivitātei, bet fizisku aktivitāti pielāgojam katram bērnam," paskaidroja Bautre.
Tāpat jāatsakās arī no bērnu salīdzināšanas un sarindošanas pēc uzrādītā rezultāta. Tieši tas daudziem, ne tikai cilvēkiem ar kustību traucējumiem, nosit vēlmi apmeklēt sporta stundas. Bautre atgādināja, ka atslēgas figūras šo nosacījumu izpildē būs sporta skolotāji.
"Mēs nevērtējam sasniegumus – vērtējam bērna sniegumu," uzsvēra Bautre. "Arī vērtēšanas kritērijos ir norādīts, ka vērtējam katra bērna individuālo attīstības dinamiku, nevis vadāmies pēc kādas vienādas normas, kas visiem bērniem ir jāizpilda."
Rīgas Angļu ģimnāzijas sporta skolotāja Gunta Falka atzīst, ka
līdz šim skatījums, iespējams, ir bijis mazliet šaurāks, bet, pateicoties jaunajai pieejai un saturam, paveras brīnišķīga iespēja daudz plašākam tvērumam.
Falka norādīja, ka renovētās skolās vairs nevajadzētu būt problēmām ar vides pieejamību. Tādā gadījumā visu bērnu iesaistīšana sporta stundās jau ir katra skolotāja talanta jautājums.
Tomēr, pat ja vispārizglītojošajās skolās sporta stundas kļūs arvien pieejamākas bērniem ar kustību traucējumiem, pat ja viņi sportu sāks pieņemt kā dzīvesveidu, jauni motivāciju kavējoši faktori var sagaidīt nākamajā dzīves posmā, kā tas ir Sanijai Smildziņai Latvijas Universitātē.
"Es mācos tajā ēkā, kas ir Raiņa bulvārī," pastāstīja Smildziņa. "Lai tiktu iekšā, man ir jāzvana apsargam pa telefonu, ka viņš man atnāk pretī. Tad ielaiž pa sānu vārtiem. Viņš man palīdz nobraukt lejā pa stāvu kalnu, kas ziemā ir apledojis. Tad es tieku iekšā. Iekšā it kā ir lifts, ar kuru var tikt uz dažiem stāviem, bet ne uz visiem. Uz aktu zāli tikt nevar. Es saprotu, ka sports tur nebūs prioritāte, tāpēc es neiespringstu uz to."
Sports cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā attīstās visai savdabīgi. No vienas puses, sekmīgākie paralimpieši var lepoties ar grūti aptveramām naudas balvām no valsts, pat simtos tūkstošu eiro mērāmām. No otras puses, cilvēkam ar invaliditāti, kurš vēlas mērķtiecīgāk pasportot, šķēršļu mēdz būt vairāk nekā iespēju. Tas vedina domāt, ka pielāgotā sporta piramīda Latvijā ir apgriezta otrādi un nostādīta uz spices.
