Ielūdz Radioteātris

Īva Žamiaka luga "Hamilkara kungs". 3.daļa

Ielūdz Radioteātris

Radioteātrī skanēs latgaliešu literātes Ilzes Spergas stāstu krājuma “Dzeiveiba” lasījumi

Cikls "Teātra garša". 1.raidījums. Sarunājas Ausma Kantāne un Gerds Lapoška

Vesels cilvēks teātri nevar spēlēt. Sarunājas aktieri Ausma Kantāne un Gerds Lapoška

Aktieris, veidojot lomu, ar sevi strādā kā skulptors – "nevis liek klāt, bet ņem nost, kamēr to figūriņu dabū," sarunā ar Jaunā Rīgas teātra studijas audzēkni Gerdu Lapošku spriež kādreizējā Dailes teātra aktrise Ausma Kantāne. Abi secina, ka aktierim visa sava ikdiena jāvelta profesijai, un ir vienisprātis – šis amats ir teju pretdabisks, jo vesels cilvēks "nemaz nevar teātrī spēlēt".

"Teātra garša"

Jau otro gadu Latvijas Teātru darbinieku savienība īsteno projektu "Teātra Atlanti cauri laikiem", tikai šogad ar nosaukumu "Teātra garša". Šis projekts dod iespēju satikties un sarunāties dažādu paaudžu skatuves māksliniekiem par kopīgo mīlestību pret teātra mākslu un pasaules redzējumu. Projekts īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.

Gerds Lapoška: Labdien!

Ausma Kantāne: Labdien!

Es, godīgi sakot esmu briesmīgi satraucies.

Es arī, man nepatīk, ka ir tie aparāti [kameras] ieslēgti. Kā es redzu, ka ir aparatūra, tā man sagriežas….

Es vienubrīd domāju par visām kamerām un tā tālāk. Mani vienaudži – mēs tik ļoti esam pieraduši pie telefoniem, kur ir kameras, mēs visu laiku fotografējamies. Domāju, ka mums varbūt tā visa kameru padarīšana nāk vieglāk, bet tad es pafilmējos un sapratu, ka nekādā gadījumā tā tas nav. Gaismotājs un skaņotājs stāv un brīnās par tevi.

Mūža garumā es tomēr neesmu apradusi ar to.

Bet jūs taču esat daudz filmējusies.

Nē, es neesmu daudz filmējusies. Ļoti minimāli. Jo es sapratu, ka tad es varu pazaudēt vīru. Jā – vai nu filma, vai ģimenes dzīve, jo visas filmas filmēja tikai pa vasarām, kad atvaļinājums.

Kad nav teātris. Tad sanāk, ka neviens brīdis gadā nav brīvs. 

Nav. Un ar ģimeni jau tā nav brīvs. Nav sestdienas, svētdienas, tu visu laiku esi darbā. Un sievietei tas ir nopietni, ja tev ir ģimenes dzīve, nemaz nerunājot par bērniņiem, tad es nezinu, kā tas ir iespējams. Es izvēlējos vīru, ģimeni.

Māksla ir ļoti egoistiska. Viņa prasa kalpošanu, prasa būt uzticīgai.

Nevarēja būt otrādāk?

Tā bija mana izvēle, neviens mani nepiespieda. Bet es sapratu, ka tas lielums ir lielāks par mani un kaut kādā veidā arī vairāk vajadzīgs cilvēkiem un sabiedrībai.

Jūs no teātra aizgājāt salīdzinoši nesen.

Pirms 20 gadiem, 2002. gadā. Un tagad es uzkāpu atkal uz skatuves.

Jā, es redzēju, es biju uz jūsu izrādi [Dailes teātra koncertciklā "Dailes kanons"].

Vai!

Tā bija absolūti brīnišķīga.

Bet ne jau uz pirmizrādi.

Uz pirmizrādi.

Vēl labāk! Tas ir šāviens pilnīgi papēdī!

No kreisās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Raimonds Pauls, Ausma Kantāne koncertciklā "Dailes kanons"

Kā tas ir pēc 20 gadiem atkal uzkāpt uz skatuves?

Nenovēlu... Tā kā aktiera instruments ir tavs ķermenis, tavs rumpītis, tam ir jābūt gatavībā.

Jūs izskatījāties ļoti gatava.

Es biju ļoti satraukusies. Es teikšu kā latviešu tautas dziesmā – "nokrīt migla, nokrīt rasa, es atguvu kumeliņu", un es to kumeliņu atradu otrajā izrādē. Bet pirmajā ne kumeliņš bija, ne kā. Es zinu, ka bija tikai balta migla.

Bet mēs zālē to nezinājām.

Ai, zinu, bet nē, tas bija šausmīgi. Tas ir tā, ka tu liec kāju un tev apakšā nav pamata.

Bet vai tad tā nav visu laiku uz skatuves?

Nē. Ir pirmizrādes bailes, tās pastāv, tām ir jābūt, bet šīs jau bija, es teiktu, drusku slimīgas bailes. Bišķi par traku bija, jo šinī gadījumā bija strādāts un gribējās parādīt to, ko tu esi sapratis par kādu lielu laika posmu.

Es domāju, ka izdevās. Vairāk nekā pirms 20 gadiem uz Dailes teātra Mazās skatuves arī bija…

Aptuveni 26, 27 gadus atpakaļ mums ar Maestro Raimondu Paulu bija izrāde ar Vizmas Belševicas dzeju "Visi koki Dieva doti".

Un jūs saņēmāt balvu.

Jā, toreiz dabūju kā labākā aktrise (smejas). (1994. gada "Spēlmaņu nakts" balva "Gada aktrise" par lomām izrādēs "Ugunī", "Visi koki Dieva doti" un "Dzelzs magnolijas" Dailes teātrī – red.)

Un jūs aizgājāt no teātra.

Es aizgāju vēlāk, ap 2002. gadu. Tas [ar dzeju] bija 90. gados. Mēs ar Maestro divi vien bijām, es toreiz nedziedāju nemaz, bet man bija 31 dzejolis, un tagad ["Dailes kanonā"] bija 6.

Pirmīt teicāt par to slimīgumu, bet vai aktiera profesija vispār saknē nav pretdabiska smadzenēm un ķermenim?

Jā, piekrītu. Vesels nemaz nevar teātrī spēlēt. Es tā domāju.

Man arī sāk rasties tādas aizdomas.

Ja tev ir stabila nervu sistēma, tad jau tev tie viļņojumi nemaz neiznāk. Tu stāvi tad kā kara zirgs.

Kā Brando visu mūžu.

Jā, ir jābūt elastīgam, jūtīgam cilvēciņam. Tikai – kā to parādīt.

Man ir viena ideja. Aktieris ar savu ķermeni strādā kā tāds skulptors – nevis liek klāt, bet ņem nost, kamēr to figūriņu dabū. Man kaut kā tā liekas.

Kā aktieris, vai aktieris veidojot lomu?

Nu jā, bet viņš jau lomu veido ar savu ķermeni. Viņam ir loma, un viņš skatās: šitas man jāpieliek no mana rakstura, bet šis ir jāpabīda nost. Viņš ņem nost kaut ko un atstāj to, kas derīgs lomai. Tādā ziņā kā skulptūru veido.

Vai jūs esat kaut ko lomas dēļ provocējusi? Skaidrs, ka aktierim nav jānogalina savs bērns, lai nospēlētu, ka viņš nogalina bērnu. Bet vai šādā salīdzinājumā esat kaut ko darījusi, lai tas palīdzētu lomai?

Jā, esmu apbedījusi visus savus radus.

Iztēlē.

Jā.

Bet ārpus iztēles?

Es atceros, ka mums fakultātē Vera Baļuna mācīja: jūs vērojiet, jūs vērojiet, jūs nepiedalāties tajos pasākumos, bet, kad jūs esat bērēs, skatieties, kā cilvēki uzvedas. Viņa teica – vērojiet, jo jūs nezināt, kādu lomu jums uzticēs, jums nav pieredzes, tāpēc esiet visur novērotāji.

Sanāk, ka aktiera ikdiena ir veltīta profesijai.

Absolūti. Tāpēc es saku... labi, es saprotu, ka vīrietim tas ir citādāk, bet sievietei, kad viņa laipo starp ģimeni un darbu... Tāpēc jau neko lielu sieviete pasaulē neizdara. Aktieros vēl, bet dzejnieces, skulptores gleznotājas nu nav. Visur vīrieši. Tas prasa 100%. Es tā vismaz domāju.

Tad jūs neieteiktu iet mācīties par aktieri.

Ne, atturētu ar abām rokām un kājām. Un ja tad viņš ietu, tad es teiktu: "Ej un lauz kaklu sev." Vai nu paliksi dzīvs, vai nolauzīsi kaklu. Un daudzi jau nolauž kaklu.

Bet, acīmredzot, ja tu esi tajā iepinies, tad nevar no tā aiziet.

Nu tas jāskatās. Sirds un galva. Tiem abiem jābūt tādā līdzsvarā.

Bet jūs pēc 20 gadiem tomēr uzkāpāt uz skatuves.

Jā, jā, vājš cilvēks esmu. Sieviete tomēr (smejas). Jā, tas ir emocionāls brīdis, kad sirds ņēma pārākumu par galvu. Galva teica: "Nevajag tev. Paldies, atvadas ir pateiktas un nav ko." Bet tas velniņš, kas dīda, kāpēc bija jāiet par aktrisi. Nu jā, kaut kas jau ir, ka gribējās.

Kāpēc jūs aizgājāt aktieros? Es visiem stāstu, ka joka pēc aizgāju iestāties. Un patiesībā tā arī bija.

Nē, es nebiju tik vieglprātīga.

Neticu tiem stāstiem. Neviens nav gribējis, bet visi ir iegājuši. "Es tikai līdzi gāju, dzirdēju, ka tur kaut ko runā, arī iegāju parunāt. Draugu nepaņēma, mani paņēma. Joka pēc."

Man liekas, ka tas nav….

Es tiešām aizgāju joka pēc iestāties. Man draugs…

Nu re! Tad jūs arī sakāt.

Nē, tiešām, man draugs teica – aizej apskaties, kā tur ir. Un es aizgāju, kaut kādi dzejoļi bija galvā, es pat nemācījos. Pēc pirmās kārtas ar draugiem sēdējām virtuvītē, pusnaktī atnāca pirmie rezultāti. Nu labi, jāiet uz 2. kārtu nākamajā rītā.

Draugs arī stājās?

Nē, bet bija viena draudzene, kura stājās, bet netika, un toreiz tā virtuve gāja vaļā un draudzene teica – aizej manis dēļ. Un es arī aizgāju viņas dēļ un iekļuvu. Joka pēc.

Jums ir, ziniet, pūkainas acis!

Gerds Lapoška

Pūkainas acis?

Tādas vēl ir Imantam Kalniņam.

Kā tas ir?

Nu... vai jums nav skropstas par lielām? (Ieskatās Gerda acīs.) Melnas un garas skropstas... tādas vīrietim nevajag, tādas vajag meitiņām.

Bet ko es varu tagad darīt?

Nu tāpēc jums ir pūkainas acis.

Man arī redze ir slikta, varbūt tāpēc es tā kaut kā.

Nē, nē, Dievs jums tā ir radījis. Pūkainas acis. Jūs mīlat ļoti teātri... No kura laika tad iemīlējāt teātri, ja atnācāt šurp negribot? Kurā brīdī tad sākās tā gribēšana, no kura brīža?

Tā gribēšana bija jau labu laiku. Es biju aktīvs teātra skatītājs. Mēs ar draugiem skrējām pa 3 latiem uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm. Pēdējā rindā sēdējām un, man šķiet, bijām ārkārtīgi nejauki. Bija viena izrāde, kur sākumā kādas 20 minūtes klusē, un mēs tur visādi iztaisījāmies, skaļi smējāmies. Bijām ļoti rupji. Tad mūs salamāja, un es sāku uz to tā nopietnāk raudzīties. Īsāk sakot, es gāju uz teātri, skatījos, man ļoti patika. Lasīju, mēģināju stāties Pēterburgā režijā. Iesniedzu skices, lugas.

Kādēļ tieši režijā?

Jo aktieri ir ļoti atkarīgi, un man šī atkarība nelikās simpātiska.

Man pat tagad vēl tā liekas ļoti nesimpātiska. Es pat varētu izteikties diezgan parupji – uz meitenēm man tā liekas kā zināma prostitūcija. Kā [Antra] Liedskalniņa teica "Ilgu tramvajā" – visu mūžu esmu bijusi atkarīga no citu cilvēku labvēlības. Un man liekas, ka visa aktieru profesija ir tāda: viņš tevi redz, viņš tevi neredz, jūt, nejūt.

Es nekad neietu otru reizi šajā profesijā.

Ko jūs darītu?

Man būtu daudz bērnu, un man gribētos vai nu psiholoģiju vai advokatūru. Man gribētos aizstāvēt. Man kaut kā ir tā misija, ka vārgākais cilvēciņš ir jāaizstāv.

Bet jūs jau tagad esat aizrauta ar psiholoģiju.

Es gribēju. Bet manam vīram Imantam bija operācija Čikāgā. Nebūtu viņam vienas operācijas vietā bijušas četras, es būtu pārstudējusi. Viss jau bija izlemts. Bet, tā kā man bija jākļūst par viņa personīgo šoferi, viņš vairs nebrauca no 90. gada…

Tad jūs būtībā bijāt viņa sieva, asistente, menedžeris, mamma, droši vien, māsa…

Jā, viņš bija bērna sakopojums, bet es māte un šofere (smejas).

Ārprāts. Tas taču ir ķerti. Atvainojiet, Ausma, bet cik stipram ir jābūt, lai to izturētu.

Nē, es atkal domāju, ka es taisni biju vāja.

Ja es būtu bijusi stipra, tad es nebūtu pakļāvusies.

Tad tā ir mīlestība vai pakļāvība.

Vai jūs zināt mākslinieku, scenogrāfu Ilmāru Blumbergu?

Zinu, jā.

Viņam ir tāda glezna, kur cilvēciņš tādā pieliecienā ir. Man visi saka – redzi, tā ir kalpošana. Viņam šifrē, ka māksla ir kalpošana. Es saku, ka sadzīviska kalpošana tā nevar būt. Viņš vispār par sadzīvi... viņam tas līmenis izkrita. Viņš bija viņš. Un tad es teicu – ne kalpošana, bet palīdzēšana. Es palīdzēju. Tas nav labāk?

Tas ir labāk. Bez jums tad nebūtu visu kopoto rakstu, droši vien….

Jā. Es šito gan gribētu paņemt par patiesību no jums. Jā, tie ir mani bērni. Tie 12 rakstu sējumi. Es zinu, ja būtu bērniņi bijuši, tad to rakstu nebūtu. Viennozīmīgi. Un atkal redzi, vai nu ģimene, vai darbs. Vizma Belševica… ziniet, kad viņa rakstīja? Kad visa ģimene aizgāja gulēt, viņa aizgāja ķēķī un tad rakstīja – naktī. Pa dienu viņai nebija laika rakstīt.

Jā, bet cik es saprotu, Vizma jau bija ļoti depresīva būtne, ļoti, ļoti sarežģīta. Katrā ziņā ne gaiša būtne.

Jā.

Tās fotogrāfijas pie galda ar tām acīm... Nu ir grūti skatīties.

Es, kad tagad atlasīju tās viņas dzejas ("Dailes kanona" iestudējumam – red.), es neņēmu neko, kur viņa bija "par spīti, ar zobiem sakostiem, es sēklu sēšu akmenī un ziedus gaidīšu. Es darīšu un darīšu..." Mana pārliecība un skats uz dzīvi nav tāds, un es neņēmu nevienu to dzejoli. Es domāju, ka šodien gribu runāt no Vizmas to, kas ir arī mans apliecinājums, ko gribas pateikt cilvēkiem.

Proti?

Nu, būt tādām acīm, kā vienam Dievs iedevis, tādas pūkainas acis. Pūkainām acīm un tādai labai sirsniņai, un jāsaka, ar puslīdz normālu galviņu, un tad liekas, ka viss ir kārtībā. No Dieva neko vairāk nevar vēlēties.

Bet saknē, vismaz sabiedrība un cilvēki… Es ļoti neciešu šo laiku, šo gadsimtu, un šo sabiedrību. Vietu gluži nē, bet – nu jā, neciešu es šo laiku, neciešu cilvēkus aizvien vairāk.

Kāpēc?

Man šķiet, ka viņi visi ir briesmīgi sabijušies un ar šīm bailēm pazūd. Nē, man apkārt ir daudz labu cilvēku, kurus es turu un apzināti veidoju savu pasaulīti, bet tāda ārpasaule man nez kāpēc šķiet briesmīgi piebiedēta. Līdz ko es pārkāpju to robežu, man sākas  burtiski trauksme. Es nelasu vairāk ziņas, es nevaru to vairāk izturēt.

Nu šobrīd, kamēr tas kovids, tā epidēmija.

Bet arī viss, kas notiek pasaulē.

Man atkal bišķi liekas, ka jūs un jūsu paaudze un tie, kas nāk, ka viņi ir tādi nevērīgi pret…

Citu cilvēku, tieši tā.

Jā, mums toreiz – nekā mums nebija, kā saka, cilvēku attiecības bija kā zināma rota. Tas bija skaisti. Bet tagad visi ir tik savrupi, tik egoistiski, tādi kā noslēgušies, neieinteresēti par otru, kas blakus, par saviem cilvēkiem. Man lieka, ka viņi pazaudē…

…dabu.

To cilvēka dabu, kuru mums, liekas, vajadzētu.

Teātrī reiz netīšam satiku Juri Strengu, un tas bija pirmais jautājumus, kuru viņam uzdevu: vai teātrī var tuvu draudzēties ar kādu? Viņš man atbildēja – nē, nekādā gadījumā.

Nu tā ir tāda liela dilemma, jā. Simtprocentīgi es nevaru pateikt, ka nē, bet 99 procenti komats kaut kas, es arī domāju, ka nē.

Tāpēc, ka konkurence?

Jā. Kad jūs lasīsiet to Hansu Selje – viņš par to runā, par distresu un stresiem, un ego. Viņš attaisno cilvēka ego. Viņš saka: mākslinieks bez ego nevar būt. Ir jābūt egoistam. Tev ir tiesības tādam būt un radīt. Mākslinieks rada. Tas, ko viņš uzrada, – tam ir jāpieder sabiedrībai. Viņš saka, bez ego nevar. Tas ir tā kā dzinulis, tāda kā degviela. Viss, kas tev ir, ir jāieliek.

Ausma Kantāne un Gerds Lapoška

Bet teātris tomēr ir kolektīva māksla, ja viens šauj sev kājā, tad visi krīt.

Varbūt ir tāda eņģeļa dvēsele, kas saka: "Jā, es atzīstu, tev šoreiz iznāca labāk." Tāpēc es saku – tā viena procenta iespējamība ir. Bet neesam jau mēs tik labi cilvēki.

Labi, tagad jau teātrī vairs nav divu sastāvu, kā jums "Brandā" bija.

Vai, mums visur bija divi sastāvi. Nē, es domāju, ka tādā ziņā mēs ar Olgu [Dreģi] gan esam izņēmumi. Tas ir tāds ūnikums. Mēs, kad nonācām no skatuves, tad viena otrai mācījām, ko vajag pareizāk darīt. Tad režisors Arkādijs Kacs, kurš taisīja Gorkija "Barbarus".

Jā, tos es nesen noskatījos. Man ļoti patika.

Jā, man arī ļoti patika.

Kacs man bija labākais režisors. Mēs runājām par to, ka teātris ir darbības māksla.

Viņš katru skatu veidoja kā darbību. Režisors Pēteris Pētersons gribēja, bet viņš taustījās. Nezināja, neviens mēs nezinājām, kā īsti tas ir. Bet Kacs katru skatu kā tādas krellītes vēra uz diedziņa...

Es nesen atradu Pētersona grāmatiņu ar nosaukumu "Darbības māksla".

Tāpēc, ka viņš braukāja uz Maskavu. Tad bija poļi vienu brīdi, avangarda teātris, bet viņa laikā bija Čehija, Čehoslovākija. Tad viņš mums atnesa to, ko bija sapratis... Vai dieniņ, es varētu stāstīt, kā mums gāja.

Viņš bija jūsu pasniedzējs…

Nē. Man nebija. Fakultātē viņš vēl nebija. Viņš bija pēc tam Lilitai Ozoliņai, tam kursam. Es pat nezinu vai viņš Olgai bija pasniedzējs. Neesmu dzirdējusi.

Viņš bija 3. studijas…

Es neesmu studija... Nē, tur tā lieta, ka es ar Dinu Kupli nebijām no Dailes teātra studijas, bet no konservatorijas Teātra fakultātes. Mūs uzņēma kā unikālus cilvēkus no fakultātes. Un tas tiem dailēniešiem, kas nāk no studijām, ļoti nepatika un tas bija šausmīgi. Es jutu, kā kalns man stāv priekšā. Jo iepriekšējā gadā Astrīdu Kairiša, kas beidza…. viņu nepaņēma un aizsūtīja uz Liepāju. Un tad atnāk kaut kāda Kantāne. Kaut kas šausmīgs.

Bet Smiļģis mani paņēma. Tas man ir vienīgais attaisnojums.

Viņš ieraudzīja un teica – visiem ir tās augstās bēniņu balsis, bet tā kā man bija tāda pagraba balss, tad dēļ tās pagraba balss dēļ viņš mani paņēma teātrī. 

Tur bija milzīgs štats, laikam 70 aktieri.

Dikti daudz nebija, bet štats bija liels.

Artmanei bija interesanta intervija 1997. gadā, kur viņa saka, kā viņi 2. studijā pēc kara draudzīgi dalīja maizīti, un tad viņa kļuva par otro Smiļģa aktrisi aiz Lilitas Bērziņas, un ka viņa tagad ļoti, ļoti gribētu uzaicināt savus kursabiedrus un atcerēties, kā bija pirms, kā bija studiju laikā. Jo bija grūtas attiecības ar kolēģiem. Ja es pareizi saprotu, ka pārējo aktrišu karjera bija beigusies.

Bet viņa spēlēja ļoti ilgi. Tā bija tā paaudze, kas ilgi spēlēja. Olgai Dreģei ar Artmani bija 10 vai cik gadu starpība no studijas. Artmanei jau bija 40, bet viņa visas jaunās varones izspēlēja. Tas viņiem bija ļoti labs laiks. Un tad bija tā, ka prīmas spēlēja – kad pie ziņojuma dēļa bija izlikts lomu sadalījums, tu jau zināji, kāds tas būs, pirms izlasīji. Tur nebija tā, ka pirmais būs pēdējais un otrādi. Visi zināja, kas ko spēlēs.

Jā, jūs vienkārši runājāt par to kalnu, kad jūs ienācāt teātrī.

Nē, nu tas jau ir arī dabīgi. Es jau viņus arī saprotu. Ne viņi bija mani redzējuši, nedz dzirdējuši. Tie ir tādi likteņa baismīgie izlēcieni.

Bet, Gerd, jūs teicāt, ka stājāties arī Pēterburgā. Kāpēc tad tur nepalikāt?

Es visu aizsūtīju, un tad man zvanīja krievu numurs un teica: "Labdien, brauciet uz otro aktiermeistarības kārtu." Bet es teicu: "Varbūt nākamgad, esmu jau iestājies Rīgā." Biju sabijies. Ģimenē bija notikušas bēdas, nevarēju mammu atstāt. Iestājos filologos, teologos un pēc nedēļas aktieros.

Visur jūs bijāt pieņemts un palikāt pie aktieriem.

Jā, negribēju, negribēju, bet paliku pie aktieriem.

Jūs būtu labs mācītājs.

Jā, par reliģiju arī tādi interesanti jautājumi. Vai tur nav kaut kas līdzīgs tajā aktierēšanā.

Bet mēs arī palikām pie tā, kurā brīdī jūs sapratāt, ka tā izvēle par profesiju ir īstā. Kad sapratāt, ka tā ir īstā izvēle, ka te paliksiet un ņemsiet to lietu nopietni?

Pirmajā brīdī, kad mani uzņēma aktieros, es nez kāpēc pat nepadomāju stāties kaut kur citur. Varbūt tāpēc, ka ieraudzīju Gunu Zariņu, Baibu Broku, Kasparu Znotiņu komisijā. Man viņi ļoti patika kā aktieri un tad es sev teicu: "Labi, aiziet!" Tad es devu sev mēnesi paskatīties, kā tas notiek. Sapratu, ka viss dīvaini notiek, bet pēc tam vairs nebija variantu. Alvis [Hermanis] viltīgi izdarīja, iestudēja 1. kursā ar mums izrādi, palaida pie skatītājiem otrajā mēnesī.

Un tā bija tā inde, kuru jūs sajutāt

Jā, tā bija tā inde, un vairs jau nevar. 

Mani interesē tās reliģijas studijas. Tas bija untums vai kaprīze? Kas bija tāds dziļāks pamatojums, kāpēc gājāt?

Par teoloģiju? Es gribēju izprast vispār to ticības lietu. Nevis kā bērns, kuru bērnībā būtībā spieda iet uz svētdienas skolu, – man toreiz nebija izvēles. Es arī apzinājos, ka man bija vairākas traumas no tā. Tas ir tāpat, kā visi cilvēki ir pārņemti ar to, ka melns kaķis pārskrien ceļu. Tas ir tā ieskaņojies, man liekas. Tāpat arī tās bailes no grēkiem tika iedzītas kā naglas sienā. Es gribēju racionāli izprast, kā tas notiek, kas tas galu galā ir. Arī ebreju kultūra mani interesē, interesē tās saknes – kur tas rodas un kāpēc. Lai nav tā vienkārši iedzīts.

Man arī ir tādi būtiski jautājumi, kurus gribētos noskaidrot. Man liekas, ka teoloģija faktiski varētu dot zināmas atbildes uz visiem jautājumiem. Un ko tagad jūs sakāt par savu profesiju?

Ausma Kantāne

Jūs teicāt, ka es varētu būt labs mācītājs, un es prātoju vai aktierēšanai nav kādas līdzības ar to sludināšanu. Man ļoti patīk klausīties sprediķus, piemēram. Man šķiet, ka ir daudz labu mācītāju.

Jūs jauns bijāt, jūs jau toreiz mācītāju Juri Rubeni neklausījāties.

Zinu Juri Rubeni, viņa grāmatu.

Es viņa dēļ gāju uz baznīcu. Viņš vienmēr atsaucās uz literatūru, citēja dzejniekus.

Viņš ir labs piemērs. Šķiet, ka ar aktieri jau ir līdzīgi, jautājums, kurš to sapratīs…

Jūsu "Smiļģi" redzējāt?

Nē, diemžēl vēl neredzēju, bet jūs "Meklējot spēlmani" redzējāt?

Jā. 

Kā jums patika?

Man visizcilāk patika Ģirts Krūmiņš – Pētersons. Es sēdēju un domāju: "Tas ir viņš! Ak, Dievs!" Balsī, kustībās.

Man bija baismīga sajūta, likās, ka tas ir astrālais dvīnis, reinkarnācija.

Es pat nezinu, vai tā ir māksla vai kas, bet tā bija kopija. Pilnīga identitātes saplūšana. Man bija baismeklīgas sajūtas, jo es visas Pētersona kustības zinu. 

Ar Ziedoni jums tā nebija, ar Kasparu Znotiņu?

Bija, bet es redzēju, ka tā ir līdzība, tik baismīgi man nebija. Jā, es pieņēmu, ka vizuāli mazliet atšķiras. Es jau viņam teicu par matiem, bet man atbildēja, ka tā vajagot. Bet baismīgi nebija.

Es vēl gribēju paprasīt, ja jau mēs par Pētersonu sākām. Par ''Motociklu''. Jūs tomēr piedalījāties tādās izrādēs, kas ir mūžīgas, man šķiet: "Motocikls", "Brands", Auškāpa izrāde "Mūžības skartie".

Ak jā, "Mūžības skartie". Vai jūs redzējāt "Mīlašķi" ("Letisa un mīlašķis" – red.) ar Dinu Kupli?

Nē, bet "Brandu" es redzēju kādos 13 gados. Rādīja pa televizoru. Es kaut kā trāpīju uz viņu un kaut kā noskatījos, ļoti interesēja.

Jā, tas man saistās ar to, ka pirmo reizi... aktieris Herberts Zommers no Nacionālā teātra teica: "Ausmiņ, klasiku runāt, vārtoties pa zemi, – tā nevar, tā jau nevar." Es domāju, ka kustību režisors Modris Tensions ielika kustību ar filozofisku citu jēgu. Faktiski tur jau nevar pateikt, ko kurš ir izlicis. Visi komponenti bija: Raimonds Pauls, Blumbergs, Tenisons, Liniņš un Kārlis Auškāps. Kārlis jau skaitījās otrais režisors. Faktiski ar mums ar Juri [Strengu] tikai Kārlis strādāja, un tad, kad nepieņēma pirmo sastāvu, mums nedēļas laikā bija jāsagatavo. Mēs vispār nebijām uz skatuves bijuši.

Bet vai tā ir taisnība, ka Maskavā durvis izlauza viesizrāžu laikā?

Jā, un visas ejas bija pilnas. No sienas līdz sienai bija pūlis, cilvēku pūlis. Es nezinu, kas bija pateicis, ka tas "Brands" ir labs. Tas bija ārprātīgi, ārprātīgi. Un viss tas pūlis nāca un izlauza durvis no tām eņģēm ārā. Nu bet Juris tur bija… Viņš tiešām – pliks, vājš skelets un tikai ideja! Nekas vairāk. Viņš gribēja realizēt savu ideju. Man patika, ka ar visu to, ka viņš iet nāves gultā, viņš vēl saka "veltīga". Viņš teica: "Mana dzīves cīņas nesavtība. Veltīga, bez žēlsirdības. Veltīga bez žēlsirdības." Jā, un tā tas ir. Ir tādas lomas, kuras spēlēju, piemēram, Agnesi, es domāju: es tā savā dzīvē nedarītu.

Es klausos visādas intervijas, un tagad modē ir uzdot tādus ātros jautājumus. Nu piemēram: jūra vai kalni?

Es teiktu 50 pret 50.

Lauki vai pilsēta?

Tāpat.

Dejot vai dziedāt?

Dejot! Es gribēju būt balerīna, bet man pateica, ka es esmu par garu.

Būt gudram un nabagam vai stulbam un bagātam?

Gudram un nabagam, jo… Kas ir katra vērtību skalā.

Es varu sākt raudāt ja…

…ja man ir pretī neapbruņots bērnišķīgs, naivs un patiess cilvēks.

Ja jūs noķertu zelta zivtiņu, kādas trīs vēlēšanās jūs ievēlētos?

Zivtiņu... Es teiktu: "Zivtiņ, piedod man to, kur es esmu kļūdaini vai muļķīgi rīkojusies." Otra: ''Dod man lielāku dvēseles mieru, harmoniju sevī un spēju to raidīt uz ārpusi citiem kā vērtību lielu.'' Un trešā: es gribētu valodas zināt un mūziku. Es spēlētu Vīnē uz ielas kaut kādu instrumentu un būtu laimīga!

Brīnišķīgi. Paldies!

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Sarunas tapušas projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem". Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.

Paldies par atbalstu Dailes teātrim un Jaunajam Rīgas teātrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt