Izrāde tapusi pēc Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi". Ekspedīcijas laikā pētnieku grupa negaidīti uziet apslēptu eju, kas noved viņus pazemē. Pētot atrastos artefaktus, ekspedīcijas dalībnieki neviļus atbrīvo un iemieso Jāzepa dzimtas stāstu. Sarežģītās dzimtas attiecības noved pie Jāzepa kritiena bedrē, kas Jāzepam sniedz iespēju kļūt par savas bedres arheologu un iepazīt zemapziņas dzīles, lai piedzīvotu savas dvēseles transformāciju.
"Mēs neviens neesam perfekti, mēs neviens neesam pareizi, tas nav iespējams, bet tā atslēga ir šis ļoti grūtais, teiksim tā – cīniņš, Raiņa vārdiem sakot – darbs pašam ar sevi, un tā ir tā ekspedīcija, ko mēs mūža garumā arī veicam," skaidroja izrādes režisore Inga Tropa-Fišere.
Garš, brīžiem grūts un smags ceļš, kuru ejot esam kļuvuši saliedētāki – tā par darbu pie izrādes saka Jāzepa lomas atveidotājs Toms Harjo, kurš kopā ar saviem izrādes brāļiem ir Jaunā Rīgas teātra aktieru kursa sastāvā. Un tas ir milzīgs izaicinājums – aiznest līdz skatītājam Raiņa ideju par mīlestību, naidu, atriebību un piedošanu.
"Ar mani nekas tāds nav noticis līdz šim, un tāds prieks par visiem maniem kolēģiem, par maniem brāļiem, ar viņiem mēs tādi visi kopā cīnītāji esam. Es domāju, ka es esmu Jāzeps, un tas nav ne ar kādu lielīšanos vai kā, es tiešām viņu jūtu," atzina aktieris.
Izrādi novērtēt paspējuši arī pirmie skatītāji.
Dramaturģe, Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Ašeradena pēc pirmizrādes uzsvēra: "Ja teātris izvēlas studēt Raini, tad viņam ir, ko teikt, režisoram ir, ko teikt, un tad arī aktieriem ir, ko teikt.
Tā ir liela uzdrošināšanās, ja tu iestudē Raini, un šādu gabalu tu vari atļauties reizi 10 gados, reizi 20 gados; to nestudē ik pēc gada, kā tas notiek ar dažām citām lugām."
Savukārt aktieris, Jāzepa lomas atveidotājs Dailes teātrī Jānis Paukštello norādīja: "Tev ir jārada savs Jāzeps, man bija Paukštello Jāzeps, un nu ir jūsu Jāzeps, lai viņi tur dzīvo pēc iespējas ilgāk, jo tur ir ko attīstīt. Tā ir labākā Raiņa luga. Paldies jaunajiem cilvēkiem par izrādi, jo viņi visi ir jauni – es sākumā skatījos, domāju – nu visi Jāzepi!
Ņem kuru gribi – visi Jāzepi, ar Jāzepa dvēseli."
Izrādē tēlotais Ēģiptes periods interpretēts kā sakrāls miršanas process, kurš kļūst par Jāzepa iekšpusvērstu ekspedīciju viņa dziļi patiesam un apzinātam kritienam augšup. Tāpēc par simbolu kļūst scenogrāfa Miķeļa Fišera radītais iegruvums – bedre skatuves centrā, kas ir kā zemapziņā nogremdēts naida, atriebības, izmisuma, arī mīlestības un piedošanas atvars. Bet vai varam teikt, ka izrāde ir piedzimusi? Režisore Inga Tropa-Fišere sprieda: "Man jau šķiet, ka tagad tikai viss sāksies, tagad ir tā kā dzemdībās – bērna galva jau ir iznākusi, un jāļauj tam visam ķermenim tālāk iznākt, ļaut ievilkt elpu aizvien brīvāk, aizvien drosmīgāk, un es ticu, ka tā būs un tas arī notiks, sekos izrādes, un tad lai dzimst!"
