Kultūras rondo

Anitras Bērziņas izstāde "Tukšums. Bedre" iepazīstama Žaņa Lipkes memoriāla bunkurā

Kultūras rondo

Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi aicina uz festivālu "Rimbenieks"

Elmāra Seņkova vīzijas un idejas, kādam būt Nacionālajam teātrim nākotnē

Tālāk un augstāk. Kādu Nacionālo teātri redz tā jaunais mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 4 mēnešiem.

Latvijā sākusies teātru sezonas atklāšana. Pagājušajā nedēļā Latvijas Nacionālais teātris paziņoja, ka teātra mākslinieciskais vadītājs turpmāk būs Elmārs Seņkovs. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" Seņkovs stāsta par teātra vīziju un idejām, kādam turpmāk būt Nacionālajam teātrim. 

Ar Latvijas Nacionālo teātri Elmārs Seņkovs līdzās gājis jau labu laiku – tur radīti 16 iestudējumi –, un nu režisora ceļš turpinās šī teātra mākslinieciskā vadītājā godā. "Ir sajūta, ka gribas iet tālāk un lēkt augstāk," viņš atklāj. 

"Ir tik daudz darba uzdevumu, ka man tagad ir jāsaprot, no kuras puses ķerties [klāt]. Katrā ziņā esmu ļoti saviļņots, esmu darba sparā." 

Radošajā komandā teātra mākslinieciskais vadītājs aicinājis līdzdarboties scenogrāfu Reini Suhanovu, kustību mākslinieci Elīnu Gediņu un komponistu Edgaru Mākenu. 

Runājot par teātra lielajiem plāniem, Elmārs Seņkovs norāda, ka tie šobrīd top. Viņš turpina: "Skaidrs, ka šis teātris ir (tūlīt skanēs ļoti ambiciozi) galvenā teātra ēka Latvijā. Vien tāpēc mums ir ļoti daudz jādomā par sabiedrības pārbagāto iespēju, ko teātris var dot un, protams, arī jāveicina jauno mākslinieku iespējas. Kas cits to darīs, ja ne Nacionālais teātris? Jo mums viņi [jaunie mākslinieki] ir jāaudzina, jāveido, lai mēs pēc tam varētu droši, ar lieliem soļiem iet Eiropā. Ja viņi neveidosies, tad mēs ilgi varam importēt." 

Nacionālajam teātrim, kā uzsver tā mākslinieciskais vadītājs, ir jābūt atvērtam un ir jāpiedāvā dažāda spektra darbi, tam nevar būt viena, ļoti konkrēta seja. Seņkovs pieļauj, ka joprojām kādam šķiet, ka senajā teātra namā notiek kas konservatīvs, kaut tā nebūt nav: "Ja paskatās, kas tur iekšā notiek, – ir brīnišķīgi, labi darbi, absolūti dažādi, bieži vien arī ļoti eksperimentāli. 

Es gribētu panākt, ka šis teātris kļūst par brīvu platformu, ka tas nav tikai sarkanais paklājs un liela, skaista lustra, ka jebkurš, arī jauns cilvēks kedās, droši var ieiet teātrī un nav jābaidās no patosa vai pompozuma, ko varbūt rada šī ēka."

Pūliņi jāpieliek arīdzan savu pastāvīgo skatītāju atgūšanā, kuri uz Nacionālo teātri (tāpat kā uz citiem) pēc pandēmijas nāk mazāk, pauž  Seņkovs: "Mums ir jāatgūst tie cipari, kādi ir bijuši un vēl lielāki. Tas ir tāds jautājums, uz kuru neviens direktors skaidru atbildi – kā to izdarīt –, šobrīd pat nevarētu dot. Bet visi ļoti aktīvi domā, kā uzrunāt šo auditoriju, kā pie tās tikt, kā teātrim reizēm iet ārpus telpām un viņus [skatītājus] satikt. Mums liekas, ka teātra skatītāju ir ļoti daudz. Nē, viņu nav ļoti daudz, gribētos viņus vairāk. Daži ir palikuši mazāk tieši ekonomiskā iemesla dēļ – biļetes paliek dārgākas." Izprotot situāciju, viņš iespēju robežās aicina skatītājus atbalstīt mākslu.  

Teātra nākamību mākslinieciskais vadītājs redz bagātu ar jauniem izaicinājumiem, bet arī tradīcijai tajā visā būs vieta: "Tradīcijas nemainās, mainās to forma, bet saturs pēc būtības paliek. Manuprāt, ļoti labs piemērs ir "Skroderdienas Silmačos". Skaidrs, ka "Skroderdienām Silmačos" ir jābūt, tikai tās laika gaitā arī mainās – mainās to forma. Domāju, ka dziļi nākotnē redzēsim tās pašas "Skroderdienas Silmačos", tikai savādākas. Varbūt redzēsim tos pašus aktierus, kuri atkal spēs pārsteigt citādā ampluā." Viņš lieku reizi atgādina, ka teātri neveido viens, bet kopā ar savu radošo komandu un citiem režisoriem.   

Paredzēt, kāda būs teātra trupa, mākslinieciskajam vadītājam ir grūti – viss ir atkarīgs no režisoru piedāvātajiem darbiem un redzējuma, arī no pašiem aktieriem. 

Katrā ziņā Seņkova nodoms ir panākt to, ka jebkurš režisors sapņo strādāt ar Nacionāla teātra trupu. 

Un svarīgi ir draudzēties arī ar citiem, proti, uz lomām aicināt aktierus, kuri nav Nacionālā teātra trupas daļa. Visvairāk sargāti un loloti ir vecākās paaudzes aktieri, jo viņu ir ļoti maz, piebilst Seņkovs. 

Jauno sezonu Nacionālais teātris iesāk ar Seņkova režisēto, 2019. gada Spēlmaņu naktī apbalvoto izrādi "Pūt, vējiņi!", ko skatītāji varēs piedzīvot vēl pēdējo reizi. "Mēs vēlamies šo izrādi nospēlēt vēlreiz un pēdējo reizi viena iemesla dēļ – mēs ļoti gribam to iemūžināt, nofilmēt. Mums [iepriekš] nesanāca, jo kovidlaiks neļāva to izdarīt [..]," skaidro režisors, "Protams, daudzi prasa, kāpēc pēdējo reizi. Es domāju – visam ir savs laiks. Ja atceramies, izrāde 2018. gadā tapa par godu Latvijas simtgadei un Nacionālā teātra jubilejai. Šobrīd tas ir mazliet atskats un, manuprāt, jau pagātne." 

Bez bēdu – Seņkovs režiju nav metis pie malas. Tuvākajā laikā viņam ieplānoti vairāki darbi. Nacionālajā teātrī, režisoram sadarbojoties ar dramaturgu Artūru Dīci, taps izrāde "Ričards. Nekā personīga": "Līdzīgi, kā tas bija "Arī vaļiem ir bail", kur apskatījām trīsdesmitgadnieku paaudzes problēmas, šobrīd mēs gribam atainot šodienas spoguli, šodienas sabiedrību. Tādu darbu ir ļoti maz. Teātra pasaulē cilvēki vēlas redzēt, kas tad notiek ar mums. Mēs varam ļoti daudz skatīties par kaut kādiem varoņiem tur tālumā, kas neskar mūs, bet kāda ir šodienas varoņi Latvijā, vai tie vispār ir, un kam mēs sekojam līdzi? Izrādes "Ričards. Nekā personīga" tēma būs par mūsu pašu iekšējo vardarbības slēpšanu, vardarbības ekspluatēšanu un upura lomas meklējumiem."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti