Iepriekšējos gados līdzās Aijas Jurjānes stipendijai piešķīra divas veicināšanas balvas, šoreiz – veselas piecas. Un arī ietvars balvu pasniegšanai šoreiz īpašs – Aijas Jurjānes izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. un 5. stāvā.
Stipendija turpina Aijas Jurjānes misiju
"Aijas Jurjānes stipendija ir caur un caur veltīta tam, lai turpinātu viņas misiju – atbalstīt jauniešus radošajā un nebūt ne vieglajā procesā. Caur šo stipendiju vēlamies turpināt atbalstu, kā mamma to darīja visu mūžu," pasākuma ievadā sacīja Pāvils Jurjāns.
"Šogad bija ārkārtīgi daudz vērtīgu iesniegumu, varēja just, ka šī vēsts par Aijas Jurjānes stipendiju sāk sasniegt cilvēkus, kas attiecas pret savu aicinājumu nopietni, kas vēlas sevi definēt mākslā un glezniecībā, kas meklē savu individuālo rokrakstu.
Vēl vairāk nekā iepriekšējos divus gadus mēs ar Kristīni un Pāvilu jutāmies aicināti atzīmēt un uzaicināt vairākus no jauniešiem, kas ir piedalījušies. Jo jūs esat vesela paaudze, kas tālāk dzīvos, strādās un liks pārējai sabiedrībai domāt par vērtībām un to, ko jūs gribat vairot," uzsvēra Ieva Jurjāne.
Stipendijai var pieteikties jaunieši, kas apgūst mākslu vai dizainu kādā no Latvijas profesionālajām vidusskolām. Līdzās pieciem saviem vizuālās mākslas darbiem bija jāiesniedz arī eseja, kuras tēma šogad – ģimene. Māksliniece Ieva Jurjāne teic, ka darbos viņu dziļi aizkustinājusi jauniešu atklātība un emocionalitāte: "Šī tēma – ģimene, kas nemaz tik bieži publiskajā telpā netiek izpausta, bet jūs katrs par to izteicāties. Un tas bija tik personīgi, tik tieši, atklāti un liecināja gan par jūsu trauslumu, gan briedumu. Jūs mākat ne tikai gleznot, bet arī rakstīt. Jūs esat dziļi cilvēki!"
Stipendijas ieguvēja: Esiet atvērti, radiet skaistumu savos skolotājos un lasiet grāmatas!
Par Aijas Jurjānes stipendijas ieguvēju šogad izraudzīta Jaņa Rozentāla Mākslas skolas trešā kursa studente Alise Gaile –
"…par tematiski spēcīgu kompozīciju, gaismas caurstrāvotu, tonāli niansētu un triepienā enerģisku glezniecību," teikts diplomā ietvertajā pamatojumā.
Alise Gaile stipendijas konkursā piedalījās otro reizi un pērn saņēma veicināšanas balvu – mākslas grāmatu "Jaunības avots. Aija Jurjāne". "Tā grāmata mani ļoti [motivēja]. No sākuma biju sašutusi, ka man ir tikai veicināšanas balva, jo man likās, ka mani darbi ir ļoti spēcīgi," vaļsirdīgi sacīja jaunā gleznotāja. "Bet es nebiju izpētījusi, kas Aija Jurjāne vispār ir, nebiju iedziļinājusies viņas darbos. Grāmata bija vērtīgs atklājums pašai sev, atklāju, ka tik daudz varu iedvesmoties tieši no viņas portretiem! (..) Tāpēc esiet atvērti, radiet skaistumu savos skolotājos un lasiet grāmatas!"
Arī vēlāk mūsu sarunā Alise Gaile pārliecina ar savu mērķtiecību. Viņa atklāj, ka ar draugu Rasmusu Marku ierosinājuši jaunajās skolas telpās vienu gaiteni atvēlēt vidusskolēnu izstādēm un kopīgi sarīkojuši pirmo no tām. Tagad tā skatāma Latvijas Universitātes Zinātņu mājā. Alises draugs redzams arī vienā no viņas gleznām: "Te mēs esam redzami kaili mežā, tas ir skolas uzdevums. Skolotāja Vita Jurjāne mums uzdeva uztaisīt pašportretu ar kādu mākslinieku, no kā tu iedvesmojies. Mans draugs arī ir gleznotājs, un mēs viens otru ļoti ietekmējam. Glezniecībā strādājam atsevišķi, nevaram kopā gleznot, bet visur citur esam kopā un viens otru ļoti atbalstām. [..] Tur ir arī par atvērtību, kas vajadzīga, kad tu veido dziļākas attiecības. Tu esi atkailināts un gatavs būt ievainots."
Šoreiz piecas veicināšanas balvas
Pārējiem topošajiem māksliniekiem, kas šoreiz saņēma veicināšanas balvas, ceļš līdz stipendijas konkursam bijis dažāds – kāds gatavojies jau laikus, cits pieteicies spontāni, pēdējā brīdī. Interesanti, ka divas no piecām veicināšanas balvām šogad saņēma nevis gleznošanas, bet dizaina studenti. Dace Verpakovska, kura mācās apģērbu dizainu Rīgas Dizaina un lietišķās mākslas vidusskolā, pastāstīja: "Es uztvēru šo konkursu kā balvu sev – piespiest sevi padziļināt manu mākslu. Jo skolā man tomēr nav gleznošanas kursa, mācos apģērbu dizainu, un tur nav lielas koncentrēšanās uz gleznošanu. Bet tas ir tas, kāpēc es vispār atbraucu te, jo esmu no Ventspils. Es zināju tikai šo skolu, tāpēc iestājos te un izvēlējos mācīties šūt. Bet gleznošana man ir ļoti tuva, arī ģimenē, tāpēc man prieks, ka varēju padalīties ar brīnišķīgiem cilvēkiem, izaicināt sevi.
Jūtos novērtēta vispār tikt tik tālu un būt šajā sešiniekā."
Bērnībā Dace brīdi mācījusies Kuldīgas Mākslas skolā, bet lielākoties gleznošanu apguvusi pašmācības ceļā: "Man bija tik daudz aizraušanos – arī deja, sports, cīņas māksla… "Youtube" skatījos video, mācījos zīmēt. Kad bija mans laiks pie datora, teicu mammai: es uzlikšu video, kā mani māca zīmēt! Tas, kur esmu tagad, ir manis pašas darbs."
Savukārt Māra Eniņa mācās dizainu Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Viņa teic, ka savu ceļu mākslā vēl meklē, bet jau tagad labi saprot – ja gribi tikt pamanīts, pašam aktīvi jāmeklē iespējas. Pieteikšanās stipendijai likusi arī piestrādāt pie gleznu daudzveidības: "Man ir ļoti daudz gleznu, bet lielākoties tā ir klusā daba. Nekad nav bijis nevienas gleznas, kas ir tik personiska – par ģimeni," saka Eniņa. To viņa gleznojusi speciāli stipendijas konkursam.
"Es zinu, ka mans ģimenes stāsts ir ļoti emocionāls, un daudzus cilvēkus, kuriem patīk izjust gleznas emocijas, tas pievelk."
Pārējās trīs no piecām Aijas Jurjānes stipendijas veicināšanas balvām šogad saņēma Rozentāla mākslas skolas audzēkņi. Gabriela Markus mācās pirmajā kursā un darbus negleznoja speciāli konkursam, bet izvēlējās no skolā radītajiem: "Bija ļoti interesanti domāt, ko man nozīmē ģimene savos darbos. Ģimene var būt ļoti daudz kas, un ģimenes var būt ļoti dažādas. Man ģimene ir ļoti svarīga, es ļoti uz to paļaujos."
Aijas Jurjānes glezniecību Gabriela tuvāk iepazinusi jau pirms konkursa, apmeklējot pašlaik LNMM skatāmo mākslinieces izstādi. Viņa pastāstīja: "Mani ļoti iedvesmoja šī izstāde, tā ir tik krāsaina, krāšņa! Un šie personāži, kas ir viņas gleznās, – tikai paskatoties, tu jau sajūtu līmenī par viņiem kaut ko uzzini. Varbūt zemapziņas līmenī, meklējot darbus [konkursam], man kaut kas sasaistījās ar šo izstādi, ko es biju redzējusi. Varbūt liktenis ievirzīja konkursā, bet viss sanāca ļoti veiksmīgi."
Aijas Jurjānes izstādes košās krāsas un emocionāli ietilpīgie portreti bijuši aizraujošs atklājums arī Rozentāla mākslas skolas audzēkņiem Šarlotei Lablaikai un Tarielam Alijevam.
"Tas, kā viņa liek krāsu laukumus un veido šīs kompozīcijas – tas tiešām liek padomāt, ka – wow! – var arī šādi!
Līdz tam nebiju neko tādu redzējis. Tas lika padomāt," sacīja Tariels Alijevs.
"Man tik ļoti patika redzēt šajās gleznās, cik ļoti Aija Jurjāne parāda mīlestību pret saviem bērniem. Šī izstāde mani tiešām iespaidoja," piekrita Šarlote Lablaika.
"Arī ārpus skolas es bieži gleznoju ģimenes locekļus, īpaši mammu, cenšos izpētīt viņas rakursus un izgleznot viņu vairākos veidos. Tāpēc man likās ļoti jauki pieteikties šajā konkursā, kur arī tēma par ģimeni tā sasaucas," piebilda Alijevs.
Dalība konkursā – vērtīga pieredze
Gatavojot pieteikumus, dažiem studentiem visvairāk spēka prasījusi saņemšanās pirmajam konkursam, citi cīnījušies ar esejas rakstīšanu, bet galu galā pieteikšanās izvērtusies par vērtīgu pieredzi.
"Rakstot es pati vairāk atvēros un tagad jūtos gatavāka arī nākamajiem konkursiem – labāk zināšu, kas jādara.
Gleznās varbūt vairāk pamēģināšu arī kādas Jurjānes tehnikas… Bija ļoti vērts pieteikties!" sacīja Lablaika.
"Manuprāt, tā ir ļoti vērtīga pieredze jebkuram, kurš vēlas savu dzīvi saistīt ar mākslu un glezniecību. Tā ir iespēja paskatīties, kā veicas citiem, un izmēģināt arī savus spēkus," teica Alijevs.
"Mums skolotāja vienmēr saka: tu nekad nezini, kas iepatiksies žūrijai. Pat ja tev pašam nepatīk, pamēģini, un varbūt tu arī kaut ko iegūsi! Manuprāt, tu kaut ko iegūsti jebkurā gadījumā. Vērtīga pieredze, satikšanās ar cilvēkiem, kuri darbojas tajā sfērā, kurā tu arī varbūt nākotnē gribētu darboties. Tiešām – dots devējam, viss mijiedarbojas!"
"Sēdējām un plēsām matus" – žūrijai šogad grūts darbs
Lielais kvalitatīvo pieteikumu skaits Aijas Jurjānes stipendijai šogad īpaši sarežģījis vērtēšanas procesu, kurā satiekas Aijas bērni Kristīne, Ieva un Pāvils Jurjāni.
"Mēs vienkārši sēdējām un plēsām matus, jo bija tik daudz foršu darbu! Vairāk nekā citus gadus gribējās atzīmēt vairāk cilvēku. Bija neticami daudz iesniegumu, un likās, ka gandrīz katrs otrais ir pelnījis atzinību. Ārkārtīgi forši darbi!" atzina Kristīne Jurjāne.
"Lieliskais ir tas, ka katru reizi ir jauni cilvēki, jauni radoši domātāji, un viņi vienmēr piefiksē šo laiku. Katru gadu izdomājam tēmu, kas mums pašiem ir aktuāla un rezonē. Un tad mēs ieraugām, kas ir svarīgi šai paaudzei, šiem individuālajiem māksliniekiem, domās liekam šos darbus blakus… Mēs jau savā veidā esam profesionāļi, esam daudz ko redzējuši un strādājuši arī pedagoģijā, tā ka metodika – atpazīt talantu – jau ir kaut kur asinīs," par vērtēšanas procesu sacīja Ieva Jurjāne.
"Interesantākais tiešām ir redzēt kaut ko svaigu. Nav retums, ka starp iesniegtajiem darbiem ir kāds, kas pilnīgi uzreiz liek noelsties – tas ir kaut kas negaidīts un drosmīgs!"
piebilda Pāvils Jurjāns.
"Reizēm var gadīties, ka starp pieciem iesniegtajiem pretendenta darbiem tikai viens mums liek noelsties, un mēs saprotam, ka viņš varbūt nevar šogad kandidēt uz pirmo vietu, bet mēs redzam, ka tam ir potenciāls kļūt par interesantu rokrakstu. Ir intriģējoši un saviļņojoši skatīties un kopā diskutēt. Mūsu paņēmiens ir tāds, ka vispirms darbus izskatām katrs individuāli, uzrakstām katrs savu "piecinieku", kas gan man nekad nav izdevies, un tad satiekamies un aizstāvam katrs savus kandidātus. Kaut ko viens ir pamanījis, kaut ko – otrs. Aizstāvība sanāk verbāla, bet glezniecība ir kaut kas aiz vārdiem un pirms vārdiem, tā ir domāšana tēlos. Aija gan kā pedagogs, gan māksliniece pati to pārstāv. Tur ir daudz dažādu līmeņu – vēsturiskas atsauces, mūsdienīgas atsauces, dokumentalitāte, kaut kas ļoti personisks. Un tas viss kārtojas, sablīvējas un liecina," uzsvēra Ieva Jurjāne.
"Kā profesionāļi mēs atpazīstam vienkārši skolas uzstādījuma darbus un to, ko jaunais mākslinieks rada personīgi sev, jo viņš nevar neradīt.
Īpašas tēmas klātbūtne darbā ir ļoti atpazīstama starp šo jauniešu iesniegtajām kompozīcijām. Kā Ieva saka – darbā ir ne tikai tas, ko tu ieraugi ar pirmo acu skatienu, bet tu redzi, ka tur ir stāsts," piebilda Kristīne Jurjāne.
"Ja tev ir tik daudz dots, tad kā tu vari nedot tālāk?"
Aijas Jurjānes stipendijas saņēmējas Alises Gailes un vēlāk arī veicināšanas balvas ieguvēju darbus interesenti varēs apskatīt stipendijas "Facebook" lapā. Ar šo ikgadējo 700 eiro stipendiju Jurjāni jau trešo gadu ir daļa no nelielā Latvijas kultūras mecenātu loka. Sarunas noslēgumā jautāju, kāpēc viņiem tas ir svarīgi.
"Mums pašiem tā, pirmkārt, ir satikšanās ar mūsu mammu. Tas tiešām ir ārkārtīgi personīgi, un tieši tā ļoti personīgā viņas satikšana katru gadu viņas dzimšanas dienā un viņas vārda atzīmēšana – pirmkārt, tas ir ļoti svarīgi no šīs puses. Un, otrkārt, tieši tas, ko Aija visu mūžu darīja – viņa bija skolotāja. Arī mums trim tas ir svarīgi, mēs zinām, kā ir mācīties un cik svarīgi ir mācīties un iegūt kādu, kaut niecīgu, atzinību," sacīja Kristīne Jurjāne.
"Bet fundamentāli – ja tev ir tik daudz dots, tad kā tu vari nedot tālāk? Tad tu esi iedomīgs skopulis. Tas, kas mums ir dots caur vecākiem vai mācību iestādēm, mums ir dots, lai mēs nestu tālāk un dotu citiem. Iedomāties, ka tas ir mūsu pašu sapelnīts un tagad mēs to paturēsim, būtu ļoti egoistiski," sarunu noslēdza Pāvils Jurjāns.
