Par to Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" spriež Nominācijas komisijas priekšsēdētāja, Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, Teātra padomes priekšsēdētāja, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Zane Kreicberga, Ģertrūdes ielas teātra līdzdibinātāja, producente Maija Pavlova, kā arī scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs.
SARUNAS TEMATI:
- Ko dara Teātra padome un kāda ir tās ietekme?
- Skandāli teātrī un signāli par problēmām nozarē.
- Vīzijas, kas netiek atklātas plašākai publikai.
- Komunikācijas kļūdas, kas kaitē visiem iesaistītajiem.
- Konkursu termiņi, un ko var pamācīties no citiem.
- "Pamestais" Māris Vītols un lūgumi sadarboties.
Diskusiju par kļūdām un problēmām teātra nozarē spēcīgi iekustināja pirms aptuveni mēneša notikusī vadības maiņa Latvijas Nacionālajā teātrī. Mārim Vītolam kļūstot par teātra direktoru, savus amatus atstāja mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs un viņa vadītā komanda – galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs, muzikālās daļas vadītājs Edgars Mākens un kustību māksliniece Elīna Gediņa.
Ingvilda Strautmane: Jautājums Dacei Vilsonei. Konkurss ir beidzies ar rezultātu, ka valdes loceklis ir Māris Vītols. Viņš ir sācis darbu. Sakiet, vai kāds no pretendentiem vai kāds cits ir apstrīdējis konkursa rezultātu?
Dace Vilsone: Konkursa rezultāti nav apstrīdēti. Konkursa komisijas atlasītais valdes loceklis ir sācis darbu, un arī teātris ir sācis jaunās sezonas darbu. Man ir prieks dzirdēt, ka sagatavošanās jauniestudējumam norit pilnā sparā.
Ingvilda Strautmane: Reini, kā jūs varētu raksturot noskaņojumu teātrī? Vai turpinās kaut kādas emocionālas cīņas, vai arī strādājot tam vienkārši nav laika?
Reinis Suhanovs: Teātrī ir tie cilvēki no mākslinieciskās komandas, mani ieskaitot, kuri piedalījās mākslinieciskās programmas izstrādē valdes loceklim, kurš zaudēja konkursā, un ir darbinieki, kuri atbalsta jauno valdes locekli un viņa vīziju, kas nesakrita ar Elmāra Seņkova vīziju, [bet] atklāta konflikta nav, neviens nekaujas un mēs ļoti racionālā garā strādājam.
Elmāra Seņkova mākslinieciskajai komandai, kas iesāka nākotnes teātra būvi, Elmāra izveidoto piecu gadu programmu Nacionālajam teātrim, šis būtu pirmais iestudējums, bet ir sakritis tā, ka šobrīd tas ir mūsu pēdējais iestudējums un jau vairs neesot atbildīgiem par to, kas notiks nākotnē, jo šīs sezonas iesākumā jaunais valdes loceklis Māris Vītols ir meties lietas kārtot tā, kā viņš tās redz.
Ingvilda Strautmane: Zane, kāda ir Teātra padomes funkcija? Vai jūs šādos jautājumos, kur ir ļoti dažādi viedokļi, arī formulējiet kādu kopīgu viedokli?
Zane Kreicberga: Teātra padome ir pie Kultūras ministrijas izveidota konsultatīva padome. Padomi pieaicina Kultūras ministrija paša ministra personā, jo tā ir tieši pakļauta ministram [ar mērķi] dot padomus un konsultēt par nozares jautājumiem. Šajā padomē pēc iespējas tiek pārstāvētas visas ieinteresētās puses – gan valsts, gan pašvaldību kapitālsabiedrības, gan tā saucamie neatkarīgie teātri, gan izglītības joma, arī teātra zinātnes, pētniecības, kritikas joma.
Ingvilda Strautmane: Un kāda ir jūsu ietekme?
Zane Kreicberga: Ietekme, es nedomāju, ka ir ļoti liela. Vienkārši tad, kad ir kaut kādi jautājumi, padome tiek sasaukta. Šis brīdis, protams, nav ļoti izdevīgs dažādu jautājumu risināšanai, jo daļa cilvēku ir atvaļinājumos un daļa cilvēku ļoti intensīvi uzsāk sezonas savos teātros. Konkrēti šajā jautājumā Teātra padome līdz šim nav sasaukta. Tā kā šodien es droši vien vairāk pārstāvēšu savu viedokli, ne padomes. Padome arī nav tāds monolīts, vienots veidojums, tur tiek pārstāvētas ļoti dažādas intereses.
Ingvilda Strautmane: Varbūt tā ir diskusiju platforma?
Zane Kreicberga: Jā, tā ir diskusiju platforma, kurā pa laikam diskusijas arī notiek.
Dace Vilsone: Papildinot – Teātra padomes pārstāvis vienmēr piedalās arī valdes locekļu atlases komisiju darbā. Arī Nacionālā teātra valdes locekļa atlases komisijas darbā piedalījās Teātra padomes pārstāvis, un tas bija Jānis Znotiņš.
Ingvilda Strautmane: Maija, jūs esat drusku tā kā no malas šim valsts teātru konkursu procesam. Kāds ir jūsu viedoklis, uz visu to skatoties?
Maija Pavlova: Es vienmēr dažādos jautājumos mēģinu skatīties gan no malas, gan arī dziļāk, par ko šī lieta signalizē. Es domāju, ka šis nav viens atsevišķs gadījums. Jau ilgāku laiku mēs varam redzēt, ka teātra nozarē, vai tieši valsts sektorā, ir viļņošanās, visādi skandāli nereti notiek.
Man šķiet, ka tas signalizē par lielākām problēmām teātra nozarē vispār, jo, vismaz manā ieskatā, teātra nozare vai Kultūras ministrija lielā mērā ir turējusi rūpi tikai par savām kapitālsabiedrībām un mazāk skatījusies uz lauku kopumā.
Vienmēr, kad mēs par to diskutējam, atduramies, ka mums nav datu, mums nav informācijas par to. Iztrūkstot bildei, kāda ir teātra nozare šodien, ir grūtāk runāt kopumā, ir grūtāk izdarīt arī kaut kādas stratēģiskas izvēles attiecībā uz kapitālsabiedrību pārvaldību. Šinī konkrētā gadījumā [..] pārdomu vērts jautājums ir, kādā veidā tiek izvēlēts laiks, kad rīkot konkursu – vai tas bija labs laiks? Formāli, manuprāt, viss ir kārtībā, bet jautājums ir tieši par to, kāds ir mērķis? Ja mēs redzam, ka valdes loceklis nesasniedz konkrētus izvirzītos uzdevumus, tad ir skaidrs, ka mēs rīkojam jaunu konkursu vai arī pēc likuma mums ir jauns konkurss, bet, vai šim konkursam ir jānotiek tieši sezonas beigās un mirkli pirms beidzas pilnvaras, vai arī to var rīkot ātrāk, lai šis process ir ilgāks un izvērtēšana skaidrāka? Ja par vīzijām, tad tas, kas mani mulsina – ir uzvarējusi labākā vīzija, kā es dzirdu, bet es šo vīziju neesmu nekur redzējusi.
Ingvilda Strautmane: Mēs arī nē.
Maija Pavlova: Tas, tīri komunikācijas ziņā, nepalīdz veidot uzticību. [..]
Katru reizi komunikācijas iztrūkums nāk par sliktu nozarei kopumā, jo galvenais, kas pēc tam seko – ha, viņi grib naudu! Tad profesionālā māksla, kas jau tā tiek salīdzinoši maz finansēta, iegūst negatīvu noskaņu.
Ingvilda Strautmane: Kā ir ar to vīziju un tandēmu vai komandu, ar kuru nāk uz konkursu? Iedomājieties, ja es nāktu uz konkursu un teiktu, ka manā komandā strādās Džons Malkovičs vai Dmitrijs Krimovs, bet viņi par to neko nebūtu dzirdējuši.
Dace Vilsone: Ja drīkst, es plašāk pastāstīšu lietu būtību un kārtību. Mēs šobrīd runājam par teātri, kas ir valsts kapitālsabiedrība, un, lai cik patīk vai nepatīk lietu kārtība, Kultūras ministrijai ir jāseko likuma priekšrakstiem un normatīviem, kā procesiem ir jānotiek. Ir skaidrs, ka, tuvojoties valdes locekļa termiņa beigām, ir jāveic konkurss. Jauno kārtību mēs sākām ieviest ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, un tā tiks darīts arī turpmāk ar nākamajiem konkursiem. Tātad – [konkurss] ik pa pieciem gadiem. Īpaši izcilos gadījumos ar īpaši izciliem sasniegumiem tas var tikt pārskatīts. Tas ir numur viens. Numur divi – mēs rīkojam konkursu valdes loceklim, un tas, kas konkursā pretendentam bija komisijai jādemonstrē, ir nevis teātra mākslinieciskā stratēģija, bet teātra darbības stratēģija, vīzija par teātra darbību kopumā.
Komisijas rīcībā nebija ne mākslinieciskā stratēģija, kuru ir izstrādājusi Seņkova komanda, ne arī kāda cita mākslinieciskā stratēģija. Mums bija darbības stratēģija kopumā. Šajos dokumentos tiek runāts par to, kā teātris tiks vadīts, kādas ir prioritātes, kam sekos.
Šeit mēs vēl ņemam vērā faktu, ka tajā brīdī, kad sludinājām konkursu, zinājām apstākļus, ka Nacionālajam teātrim ir lieliska mākslinieciskā komanda un informācijas par to, uz cik garu termiņu valdes loceklis ir uzaicinājis strādāt šo māksliniecisko komandu, mūsu rīcībā nemaz nav. Tātad konkursa norises laikā ir Nacionālais teātris ar māksliniecisko vadību, māksliniecisko komandu. Mums nav informācijas par šiem termiņiem, un droši vien nevienam pretendentam nav informācijas par termiņiem.
Ingvilda Strautmane: Iepriekšējam valdes loceklim noteikti bija informācija par termiņiem.
Dace Vilsone: Valdes loceklis mūs par šo neinformē. Līdz ar to mēs izvēršam konkursu un runājam ar konkrētajiem pretendentiem par viņu konkrētajiem piedāvājumiem, un arī vērtējam viņu skatījumu par teātra darbību. Šajā gadījumā komisija salīdzināja pretendentu sniegumu – kopumā mums bija 14 pretendenti, pēdējā atlases kārtā piedalījās divi pretendenti – un lēma par spēcīgākā kandidāta virzīšanu uz apstiprināšanu. Šis process ir noticis gan Teātra padomes pārstāvju klātbūtnē, gan citu kolēģu – Valmieras Drāmas teātra valdes locekles – klātbūtnē komisijā. Tāpat piedalījās Valsts kancelejas pārstāvji, kuru tiešais uzdevums ir sekot līdzi procesam un pārvaldībai. Runājot par laika grafiku – bija plānots uz sezonas beigām tikt skaidrībā par valdes locekļa nākamā perioda kandidātu un to likt teātrim priekšā, lai teātris, sākot sezonu, var strādāt nokomplektētā sastāvā. Šobrīd, redzot garāko laika periodu, iespējams, ka mums tādi valdes locekļu konkursi jāatvirza vēl vairāk atpakaļ, lai ir vēl kaut kāds laiks, lai...
Ingvilda Strautmane: Piemēram, valdes loceklis ir četrus gadus nostrādājis un tad jūs [rīkojat konkursu]?
Dace Vilsone: Nē, normatīvos ir noteikts, ka izvērtējumam valdes loceklim ir jābūt pusgadu pirms termiņa beigām.
Acīmredzot process mums ir jāpadara vēl mazliet garāks, lai pāreja, gadījumā, ja ir nepietiekams kandidātu skaits normāla konkursa norisei, ir pietiekami attālināta no sezonas.
Tādi ir secinājumi. Pārmetumu, ka Kultūras ministrijai nerūp teātra nozare, es gribētu noraidīt. Mēs cenšamies un vācam datus, cik daudz tie ir pieejami. Arī par neatkarīgajiem teātriem mēs esam veikuši, pasūtījuši šādus pētījumus. Ar to datu kopu, ko mēs varam iegūt, mēs arī strādājam. Mēs zinām to, ka neatkarīgie teātri finansējas ar Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļiem, un mēs esam kultūrpolitiski cīnījušies par to, lai šis finansējums pieaugtu; mēs esam grozījuši normas un panākuši to, ka Kultūrkapitāla fonda finansējums ir no nodokļu ieņēmumiem un būtu pēc iespējas lielāka summa, ar ko varētu strādāt teātri.
Ingvilda Strautmane: Es lasīju Valsts kontroles atzinumu par to, kāda ir valsts loma profesionālās teātra un mūzikas mākslas jomā 2018. gadā, un arī tur tiek uzsvērts, ka ir vajadzīgi pētījumi par kopējo teātra ainu. Turpināsim. Mani ļoti mulsināja teātra darbības nošķiršana no mākslinieciskās darbības. Teātris taču nav rūpnīca. Ko jūs par to sakāt?
Reinis Suhanovs: [..] Es vispār esmu sistēmai piekrītošs cilvēks. Sistēma ir izveidota, un ir ievēlēts jauns valdes loceklis. Šai komisijai ir bijuši priekšsēdētāji un godājami locekļi, un, kā relīzē var lasīt, ir izvēlēts vislabākais kandidāts. Lai ieviestu skaidrību par naudas lietām – man bija tā saucamais beztermiņa līgums, bet pēc šādi organizētām pārmaiņām es izvēlējos iepriekšējam valdes loceklim Jānim Vimbam iesniegt atlūgumu, bez jebkādām kompensācijām.
Es vienkārši pārtraucu darba attiecības. Kāpēc es to darīju? Es to darīju tieši tā iemesla dēļ, ka es redzēju Kultūras ministrijas ierēdņu nespēju organizēt mākslinieciskas iestādes vadības maiņu.
Manā personīgā pieredzē ir bijušas vadības maiņas arī Nacionālajā teātrī. Es strādāju Ojāra Rubeņa komandā, Nacionālajam teātrim veidojot simtgades sezonu, un šī vadības maiņa bija krietni savādāka. Toreiz iepriekšējais valdes loceklis un jaunievēlētais apmēram divas nedēļas zināja, un notika pārejas periods. Tikko Leļļu teātrim (jā, iepriekšējais valdes loceklis bija paziņojis) bija sešu mēnešu pārejas periods.
Šajā brīdī man ir viens jautājums – vai tiešam jums, kas pārstāvat Kultūras ministriju, šķita svarīgi tas, ko rakstījāt arī relīzē, ka Elmārs Seņkovs strādā Nacionālajā teātrī?
Dace Vilsone: Es varu atbildēt gan kā privātpersona, gan kā amatpersona, ka tas, ka šis režisors vada šo māksliniecisko komandu, bija ļoti svarīgi. Man ir ļoti žēl, ka lēmums arī no režisora puses tika pieņemts, manuprāt, diezgan strauji.
Reinis Suhanovs: Es iebildīšu, ka tas notika strauji. Jūs minējāt, ka nebija pieejama informācija. Tas nav noslēpums, to arī sabiedrība zina, ka Nacionālā teātra kolektīvā veidojas noteikta veida šķelšanās. Līdzīgi kā Rīgas Krievu teātrī bija vēstules, ko sūta darbinieki.
Ingvilda Strautmane: Bija dažādas vēstules?
Reinis Suhanovs: Jā, bija dažādas vēstules Kultūras ministrijai. Es varu runāt par vienu vēstuli, kuru rakstīja mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs. Tajā viņš skaidri izklāstīja pa punktiem, kas ir tās lietas, kādu iemeslu dēļ viņš atbalsta esošo valdes locekli. Viņš vienkārši pauda atbalstu, lai ministrija zinātu, jo no ministrijas puses nebija nekādu jautājumu – hei, kā jums iet, jūsu valdes loceklis īsti neizpilda nekādus rādītājus, mums izskatās, ka tas ir ļoti slikti, izskatās, ka varbūt vajadzētu kaut ko pamainīt. Nekas tāds. Ir konkurss. Protams, Rīga ir maza, un Rīgā runā. Lai paustu atbalstu, ka šeit ir iesāktas lielas pārmaiņas un šis valdes loceklis tās taisa... To ļoti skaidri bija norādījis arī Elmārs, ka viņš šobrīd redz, ka tas ir iespējams tikai ar esošo valdes locekli – tajā brīdī Jāni Vimbu. Jums bija tās zināšanas. Mans nākamais jautājums – kā, ja jums bija tās zināšanas, jūs iesaistījāties, lai notiktu veiksmīga pārmaiņu vadība?
Dace Vilsone: Es piedalījos sanāksmē, kurā bija gan Jānis Vimba, gan topošais valdes loceklis, gan Elmārs Seņkovs. Tieši manā klātbūtnē vienojās par savstarpējām sarunām, kuras notiks, lai saprastu, kādā veidā organizēt darbu. Cik man zināms, šīs sarunas arī notika. Acīmredzot tur kopējā sapratne netika gūta, un tad sekoja paziņojumi.
Mūsu sistēma darbojas pēc vienas matricas, kurā pats svarīgākais, kas ir jāievēro visiem: Kultūras ministrijai ir attiecības ar vienu darba ņēmēju – valdes locekli –, kuram ir atbildība par teātra darbību 24/7. Tas ir pilnvarojuma līgums uz pieciem gadiem.
Es arī esmu lasījusi diskusijas, ka varbūt vajadzētu intendantu modeli. Arī šajā pārvaldības sistēmā intendanta modelis ir pilnībā iespējams, ja spēcīgs māksliniecisks vadītājs ir gatavs uzņemties pilnu atbildību – to atbildību, kas ir paredzēta valdes loceklim; tad var kandidēt uz šo pozīciju, var vadīt teātri.
Ingvilda Strautmane: Tāda pozīcija netiek izsludināta. Kā tas ir – var kandidēt?
Dace Vilsone: Valdes loceklis, kurš pilnībā atbild par pilnu teātra darbības procesu.
Ingvilda Strautmane: Tātad tas ir šis gadījums?
Dace Vilsone: Var kandidēt, un rezultātā, ja tiek apstiprināta šī kandidatūra, tad ir pilna atbildība. Taču valdes loceklis, kurš ir atbildīgs par pilnu teātra darbību – gan par saimniecisko, gan par māksliniecisko – un strādā ar māksliniecisko komandu, kuras nosacījums ir neiesaistīties šajā procesā – tā tas nenotiek.
Ingvilda Strautmane: Kāda ir domu kvintesence no visa šodien dzirdētā? Došu vārdu Zanei.
Zane Kreicberga: Mēģinot abstrahēties no konkrētā gadījuma un domājot par to, kādi secinājumi jāizdara un kas turpmāk būtu apspriežams, tai skaitā pašā Teātra padomē, man ir jautājums ar divām daļām. Viena daļa ir par pašu procedūru, respektīvi, par konkursa rīkošanu un to, kas ir komisijā. Jautājums, vai teātra pārstāvjiem nevajadzētu būt komisijā, noteikti ir skatāms un apspriežams. Es pieņemu, ka tur varētu būt gan savi plusi, gan savi mīnusi, kā pie jebkuras shēmas. Vēl par to, kas jau iepriekš tika minēts – kurā brīdī to darīt, cik iepriekš rīkot [konkursu], lai notiktu sakarīgs pārejas periods, kur viens var nodot kaut kādas lietas un otrs tās pieņemt, vai arī, ja paliek tas pats valdes loceklis, tad, protams, nekāds pārejas periods nav nepieciešams. Otra lielā sadaļa ir par atbildībām un statusiem, kādi ir tagad: ir viens valdes loceklis, izņemot vienu gadījumu – man liekas, ka Nacionālās operas un baleta gadījumā.
Dace Vilsone: Tur ar likumu ir noteikti trīs valdes locekļi.
Zane Kreicberga: Tātad mēs redzam, ka ir iespējams arī citādāks modelis. Vai pie tā nonāks vai nenonāks, bet
diskusijas vērts ir jautājums, ka varētu būt divi valdes locekļi – viens, kurš vairāk atbild par administratīvo, finansiālo un tā tālāk, un otrs, kurš ir mākslinieciskais. Tad ir jāsaprot, ka mākslinieciskais vadītājs vai mākslinieciskais direktors arī būtu amatpersona, un tā ir jau cita līmeņa atbildība. Abiem šiem cilvēkiem būtu līgums ar Kultūras ministriju,
cik saprotu. Šobrīd situācija ir tāda, ka ir valdes loceklis un tālāk viņš organizē situāciju teātrī pēc saviem ieskatiem.
Ingvilda Strautmane: Ja mēs atkāpjamies vēsturē – kad Jānis Vimba kļuva par valdes locekli, man liekas, ka iepriekšējais vadītājs Ojārs Rubenis kādu laiku bija izpilddirektors. Tā bija tā nomaiņa. Maija, kādi jums ir secinājumi vai jautājumi?
Maija Pavlova: Droši vien jautājums, ko mēs dzirdam, ir par finansēm un kapitālsabiedrībām. Kā mēs zinām, kapitālsabiedrību mērķis jebkurā veidā ir gūt peļņu. Man liekas, ka tā ir pamatproblēma, jo, no vienas puses, uzdevums ir gūt peļņu – ja paskatāmies teātra statūtos, tur ir aprakstīti dažādi darbības veidi, ar ko teātris var nodarboties, bet tur nav pieminēts nekāds process, kādā veidā tieši būtu jānodarbojas ar mākslu, tas ir minēts tikai ministru kabineta rīkojumā –, bet
kultūras nozarē kapitālsabiedrībai mērķis ir cits – tas ir sabiedriskais labums, kultūras pakalpojums. Tad jautājums, vai šāds pakalpojums var būt tikai no saimnieciskās puses viedokļa bez mākslinieciskās kompetences, ir diezgan diskutabls.
Es arī mazliet paskatījos, kā tas ir Igaunijā. Igaunijā ir Skatuves mākslu organizāciju likums, kur ir atrunāts, kādā veidā māksliniecisko vadītāju izvēlas (katra teātra statūtos vai nolikumā tas ir minēts). Ja mēs saprotam, ka šis modelis mums galīgi nav izdevīgs, tad varbūt ir nepieciešamība runāt par kaut kādām pārmaiņām tajā.
Ingvilda Strautmane: Kurš iniciēs šīs pārmaiņas vai vismaz sarunas? Vai Kultūras ministrija?
Dace Vilsone: Kultūras ministrijā notiek sarunas un arī vērtēšanas. Vai kapitālsabiedrības statuss ir labs vai nav piemērots teātrim – tas ir diezgan plašs diskusiju loks, un par to ir debatēts vairākkārtīgi. Es gribu vērst uzmanību, ka šobrīd Valsts kanceleja un Pārresoru koordinācijas centrs ir atzinis, ka mūsu valstī ir kapitālsabiedrības, kuru primārais mērķis ir sabiedriskais labums, piemēram, sabiedriskie mediji, slimnīcas, teātri, koncertorganizācijas. Līdz ar to šīs organizācijas primāri strādā sabiedriskam labumam, vienlaicīgi esot kapitālsabiedrības statusā un veicot saimnieciskās darbības.
Otra statusa diskusija ir akurāt debatējams jautājums Teātra padomē, ja mēs redzam, ka tas ir nepieciešams. Taču jautājums par māksliniecisko vadību... Šobrīd ir valdes loceklis, kurš ir atbildīgs arī par māksliniecisko vadību, kuru piesaista teātrim un ar kuru arī strādā. Nacionālā teātra gadījumā pārejas posmā bija diezgan garš periods, arī Ojāra Rubeņa laikā, kad tieša mākslinieciskā vadība nebija, bet bija vesela konsultatīvā komanda – režisoru, mākslinieku grupa, kura kopīgi veidoja repertuāra politiku. Ar to es gribu teikt, ka
katrs valdes loceklis ir personiski atbildīgs par to, kā organizē māksliniecisko procesu, un to, kā strādā ar teātra māksliniecisko vadību.
Ingvilda Strautmane: Kā jūs vērtējat komunikāciju par [konkursa rezultātiem]? Man bija sajūta, ka no cilindra tiek izvilkts baltais trusis. Man teica, ka viņu ļoti labi pazīst laikmetīgās mākslas aprindās, bet diemžēl mēs šeit, "Kultūras rondo" studijā, nebijām tikušies ar jauno valdes locekli. Vēl man bija sajūta, ka šī komunikācija jaunajam valdes loceklim nodarīja pāri.
Reinis Suhanovs: Jā, pilnībā. Tas ir vēstījums arī no Māra Vītola puses, jo mums ir bijis ļoti daudz sarunu un viņš jūtas pamests. Šodien ir ļoti daudz runāts par to, kādā veidā organizēt, bet ir vēl cilvēciskā lieta. Es esmu bijis Latvijas kultūras telpā pāris krīzes situācijās, saistītās ar dziesmu svētkiem un simtgades svinībām. Parasti Kultūras ministrijā atbildīgā amatpersona sasauc vienu sapulci, un tās situācijas tiek atrisinātas. Kad notika iepriekšējais skandāls, kur viens mākslinieciskais vadītājs nosauca otru māksliniecisko vadītāju kādā apzīmējumā un pārmet jauno aktieru pirkšanu, ministrija bija satraukusies, tika sasaukta Teātra padomes sēde un notika jautājuma risināšana. Šajā [Nacionālā teātra] gadījumā Vilsones kundzes minētā sanāksme bija teātra kopsapulce, kur ne visi, bet lielākā daļa teātra pirmo reizi uzzināja, kas ir šis cilvēks. Tur bija arī Zakevicas kundze, un tika pateikts – lūdzu sadarbojoties, jaunais valdes loceklis ļoti grib ar jums sadarboties, runājiet. Un viss. Ar nākamo dienu bija informācija, ka kultūras ministrs neiesaistās un attiecīgās amatpersonas atrodas atvaļinājumā. Šobrīd, mēnesi pēc tikšanās reizēm, kur tika risināti patiešām sarežģīti jautājumi,
cilvēki, kuri redzēja abas vīzijas un kuriem bija absolūti skaidrs, ka tās nesatiekas, ka tie ir dažādi vektori, neizdarīja elementāru lietu – pārmaiņu vadību. Tā bija vienīgā lieta, lai ieviestu skaidrību.
Mūsu komandai aiziet no Nacionālā teātra nav žēl, tā nav mūsu naudas lieta vai vēl kaut kas. Mēs strādāsim teātrī, mums ir pietiekami daudz darba. No kultūrpolitikas viedokļa galvenā lieta ir tā, ka ir pazaudēta viena iespēja un, iespējams, ir vinnēta pavisam cita, bet publiski teikt, ka mēs esam vinnējuši vienu iespēju un gribam to apvienot ar otru – nē, jo tās bija dažādas iespējas. Šajā gadījumā mēs kā zaudētāji vienkārši atkāpjamies, un viss kārtībā, paldies!
Ingvilda Strautmane: Vai tā varētu būt komunikācijas kļūda?
Dace Vilsone: Attiecībā uz komunikāciju ar māksliniecisko komandu – jā, diemžēl es biju izbraukusi un nevarēju šīs sarunas veikt. Taču attiecībā uz to, kā mēs jauno valdes locekli stādām priekšā un kā izziņojam rezultātu – šo praksi mēs piekopjam jau ilgākā laika periodā, un tas tiek darīts tā, ka pilnīgi visi teātra darbinieki vienlaicīgi uzzina rezultātu, pirmkārt, no komisijas vadītāja. Tā ir pareiza prakse – visam kolektīvam uzreiz likt priekšā jauno kandidātu un, ja tas nav teātra darbinieks, tad dot iespēju uzreiz satikties ar šo personu.
KONTEKSTS:
Latvijas Nacionālais teātris jauno sezonu uzsāk jaunievēlētā direktora Māra Vītola vadībā. Līdz ar viņa ierašanos amatā teātra ilggadējais režisors Elmārs Seņkovs aizgāja no Latvijas Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja amata, jo neesot varējis ar Vītolu vienoties par teātra turpmāko darbības modeli. Nacionālais teātris kādu laiku strādās bez mākslinieciskā vadītāja. Dienu vēlāk par šādu pašu soli paziņoja arī Seņkova vadītā mākslinieciskā komanda – galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs, muzikālās daļas vadītājs Edgars Mākens un kustību māksliniece Elīna Gediņa.
Nacionālo teātri līdz šim vadīja direktors Jānis Vimba. 2023. gada februārī Kultūras ministrija lēma uz teātra vadītāja amatu izsludināt konkursu, kurā par jauno teātra vadītāju izvēlēts kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs, biedrības "Latvijas Kultūras projekti" direktors Māris Vītols.
