Sadaļas Sadaļas

Reģioni Krustpunktā

Kas notiek Latvijas zivsaimniecības nozarē?

Reģioni Krustpunktā

Pirms vēlēšanām pašvaldības piesardzīgas, runājot par to,kas mainīsies pēc novadu reformas

Parkā uz soliņiem, stāvlaukumos – amatierkolektīvi atsāk mēģinājumus klātienē

Teātris parkā un dejas stāvlaukumos – Vidzemes amatierkolektīvi atkal mēģina klātienē

Ar 7. aprīli tika atļauti mēģinājumi un interešu izglītības nodarbības ārtelpās. Līdz ar to arī Vidzemē darboties atsākuši dažādi kolektīvi, klātienē tiekoties pirmoreiz kopš decembra.

Valkas pilsētas teātrim arī laikā, kad klātienē nevarēja satikties un bija vien reizēm ļoti radoši jāizmanto dažādi risinājumi mēģinājumu nodrošināšanai, ir izdevies iestudēt pat četras izrādes.

Šis pavasaris Valkas teātrim ir īpašs, jo svinama arī zīmīga jubileja – aprit 150 gadi kopš pirmās latviešu valodā spēlētās izrādes Valkā.

Kādi tad risinājumi, atbilstoši drošības noteikumiem, meklēti mēģinājumiem, stāsta Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis: “Tad mēs sākām ārā – ir soliņi, un neviens neaizliedza uz soliņiem sēdēt; neviens neaizliedza cilvēkam, ja viņš ārā sēž, ar sevi sarunāties; un neviens neaizliedza iet garām cilvēkiem, ja viņi sēž, un viņam arī ar sevi sarunāties – ja mēs ievērojam visur likumdošanu, jo mēs to arī ievērojām. Un tāpēc arī mēs varējām daļu kaut kā šādā veidā arī darīt. Tagad mēs varam 10 cilvēki ārā nākt un mēģināt. Tikai ārā, iekšā ne.”

Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis

Un tomēr, lai arī valcēnieši mēģina šobrīd rast risinājumu, kā veidot jaunas izrādes, teātra dalībnieki atzīst – šis ir ļoti smags laiks un pirmkārt jau tāpēc, ka nav iespējama tik būtiskā tikšanās ar skatītājiem.

“Šis ir ļoti grūts laiks, it sevišķi mūsu teātrim, jo mēs strādājam ļoti patiesi – aci pret aci, sajūtot otra dvēseli. Mēs nevis vienkārši runājam tekstu, bet cenšamies sajust partneri, jo situācijas jau ir dažādas,” atzīmē Orlas teātra institūtu Krievijā beigusī profesionālā aktrise un režisore Jevgeņija Kozlova, kas ir pārcēlusies uz dzīvi Valkā un spēlē Valkas teātrī. Viņa par šī laika pieredzi stāsta: “Reizēm man vai partnerim ir nelāgs garastāvoklis un mēģinājums aizrit smagnēji, nepieciešams kaut kā palīdzēt, kaut ko pamainīt. Bet te ir tā divu metru distance. Divu metru attālumā tu nejūti partneri, tu centies aizkliegt savu tekstu, lai sasniegtu viņu, un tik un tā tuvinies viņam, lai vai kas būtu tavs partneris, jo tu gribi viņu sajust! Bet atduries pret to divu metru distanci – nedrīkst! Jāsajūt vien caur attālumu.”

Valkas pilsētas teātra aktrise Jevgeņija Kozlova

Mēģinājumi parkā uz soliņiem bija viens no pandēmijas laika risinājumiem, lai kaut vai pielāgoti, bet teātris varētu turpināt darbu. Taču šī atšķirtība, visticamāk, nepaliks bez sekām. Vaicāts, vai šis gads būs atstājis paliekošas pēdas pašdarbības kolektīvu darbībā, Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis spriež:“Es domāju, ka jā. Es pat esmu pārliecināts, ka – jā. Un viena apstākļa dēļ – ja gadu kolektīvs nav pulcējies, pieņemsim, koris, dejotāji… cilvēka paša dabā ir būt slinkam. Un šis slinkums tagad, piespiedu kārtā, ir pavērts vaļā. Ja cilvēkam tagad ir jānāk vakarā pēc darba uz mēģinājumu, bet es varēju veselu gadu sēdēt mājās, skatīties televizoru, radīsies jautājums – kāpēc man to darīt? Jābūt ārkārtīgi lielai motivācijai, lai cilvēks to atkal sāktu darīt. Tā būs problēma, tā būs patiešām liela problēma.”

Arī Alūksnes teātra kolektīvs radis risinājumus, lai darbību nepārtrauktu un kaut attālināti, bet turpinātu darbu pie jaunās izrādes. Alūksnes amatierteātra dalībniece Vera Sedleniece, kura amatierteātrī darbojas jau 63 gadus, stāsta: “Mums ir platforma, kurā tiekamies. Tāda tēlu analīze kā tagad, nekad nav bijusi. Šoreiz ļoti smalki runājam par katru tēlu. Parasti tas ātri notiek uz vietas, nav laika, jo gribas ātrāk uz skatuves.”

Alūksnes teātris

Taču nokļūt uz teātra skatuves aizvien nav atļauts, bet arī šajā situācijā alūksnieši domā radoši, izrādes laukumu izveidojot brīvdabā. Un arī teātra  “Slieksnis” režisore Daiga Bētere norāda, ka skatuvi tomēr nevar aizstāt nekas: “Sākām sadarboties ar scenogrāfu, kostīmu mākslinieci, komponists uzrunāts. Laukums, kas ārā, ir tieši tikpat liels, cik šī skatuve. Tagad tikai gaidām siltāku laiku, lai varam atlocīt piedurknes un darboties uz skatuves.”

Abu teātru kolektīvi neslēpj, ka šis laiks bijis izaicinājumu pilns, taču cilvēks spējot pielāgoties, vien jārod radoši risinājumi.

Arī kordziedāšanā, kas jau pēc idejas ir dažādu balsu sanākšana kopā, nācās  meklēt jaunus un radošus veidus, kā kaut daļēji kompensēt ierasto mēģinājumu procesu. Cēsu Pils kora mākslinieciskā vadītāja un diriģente Marika Austruma stāsta: “Mums ir noticis viens mēģinājums, un vēl pie tam viena no diriģentēm tajā brīdī bija karantīnā, līdz ar to klātienē varēja ierasties tikai viena diriģente. Koris bija sadalīts trīs grupās pa 10 cilvēkiem, ieskaitot diriģentu. Bet priecīgi viņi bija satikties klātienē un padziedāja jauki. Un tagad laikapstākļu dēļ mums nevarēja notikt mēģinājumi [..]. Bet katrā gadījumā mēs gaidām siltāku laiku, bet noteikti tiksimies vēl.”

Marika Austruma atzīmē, ka, lai noturētu dalībnieku interesi, regulāri bija jāatrod veidi, kā sazināties, satikties kaut virtuāli: “Interese nav zudusi, jo visu laiku nepieļāvām domu pārtraukt. Visu laiku tika organizēts korim, katru mēģinājuma dienu, vienreiz nedēļā mums bija “Zoom” sanāksmes, un visi, kas vēlējās piedalīties, [varēja piedalīties]. Tika variēts – dažādas izglītojošas un dziedošas, kā arī izklaidējoša rakstura [tikšanās] reizi mēnesī. Mēs tā viņus uzmanām, un viņi mūs. Neviens nesūdzējās. Bija iespēja gan dziedāt, gan būt kopā un tagad arī ārā.”

Tikmēr dejotājiem lielākoties izdomu nākas pielietot, veidojot dejas horeogrāfiju, jo šobrīd dejot pa pāriem nedrīkst. Arī Priekuļu novada vidējās paaudzes deju kolektīva ''Miķelis'' vadītājs Māris Brasliņš atzīst, ka nākas improvizēt un ieviest mēģinājumos dažādību, piemēram, tautisko deju mēģinājumu atsvaidzināt ar zumbas nodarbībām.

''Esam okupējuši Priekuļu Kultūras nama lielo stāvlaukumu. Tur ir ļoti daudz vietas un pat varētu dalīties vairākās grupās un plūsmās. Pamatā mēs tiekamies pa desmit, lai mēs ievērotu visus noteikumus, un tad [darbojamies] pēc vadītāja izdomas,” stāsta Māris Brasliņš. “Pirmās nodarbības mēs, kad atsākām ārā, tad mēs bijām uzaicinājuši zumbas trenerīti Lāsmu Takambekovu no Cēsīm, kas ir bijusī mana dejotāja, un viņa vadīja tādas intensīvas nodarbības. Tagad turpinām ar dažādu soļu apguvi. Vienkārši gaidām skaistu laiku, varbūt varēs vēl kaut ko apmeklēt un kādas aktivitātes. Gribam jau dejot pāros, bet pašlaik tas nav iespējams, nu tad visādus variantus gudrojam.”

Priekuļu novada deju kolektīvs turoties stipri kopā, un tā vadītājam nav bažu, ka kāds varētu neturpināt dejot tāpēc, ka nebija iespējams aizvadīt mēģinājumus klātienē. Viņš atzīmē: “Atbiruma īstenībā nav. Es zinu, ka tie, kas pašreiz nepieslēdzas, es zinu, ka viņi man būs un ir, un es nedomāju, ka mēs esam no tiem, kas met lietas un plinti krūmos. Dažiem ir vēlās darba lietas vai maiņu darbs, bet dalībnieki ir.”

Lai arī kopības sajūta netika pazaudēta arī attālinātajos mēģinājumos, Māris Brasliņš norāda, ka tagad, tiekoties klātienē, dejas solis ir pavisam viegls: “Visi to ļoti gaidīja. Nevarētu teikt, ka mēs kontaktus neesam uzturējuši. Mums tas visu laiku ir bijis gan “Whatsapp”, gan arī “Zoom”, gan savādāk – sazvanījušies esam, jo mēs jau esam tāda kā tāda liela ģimene, zinām viens par otru. Kādā brīdī esam bijuši arī kādos pārgājienos tik, cik ir atļauts tajā brīdī darīt to.”

Protams, regulāru klātienes treniņu trūkums jebkuram kolektīvam ir zaudējums, arī dejotājiem, jo deja tomēr ir nopietna fiziska slodze.

''Grūti pateikt par tām kvalitātēm. Es domāju, ka tā ir, tas tāpat arī drusciņ šobrīd atiet, bet es nedomāju, ka tas ir ilgstoši. Mums vienkārši ir jāatjauno savi resursi un viss pārējais,” uzsver Māris Brasliņš. “Es domāju, ka tas nekur nepazudīs, bet ir tāds zināms atkritiens ar to, ka  fiziskais ir pazudis, izturības vingrinājumi, kardio ir atkritis. Es ceru, ka viss būs kārtībā un mēs varēsim turpināt.”

Domu lidojums, kā un kur aizvadīt nodarbības šajos apstākļos, ir katram savs un jāteic, ka tikpat radošs kā pati amatiermāksla. Kolektīvu dalībnieki atzīst – ir labi, ka atkal varam satikties, vien pietrūkst mērķa – kam gatavoties!

KONTEKSTS:

Covid-19 uzliesmojuma laikā 2020. gada pavasarī Latvijā bija izsludināta ārkārtējā situācija jaunā koronavīrusa ierobežošanai. Situācija vasarā bija stabila, bet septembra beigās saslimstība strauji pieauga. Valdība novembrī atkārtoti noteica ārkārtējo situāciju, bet, tā kā saslimstība ar Covid-19 nemazinājās, ārkārtējā situācija tika pagarināta līdz 6. aprīlim.

Arī pēc ārkārtējās situācijas beigām valstī saglabāti vairāki drošības pasākumi, bet no 7. aprīļa, sperot pirmo soli četru soļu plānā pakāpeniskai Covid-19 ierobežojošo pasākumu mazināšanai, līdz ar citiem atvieglojumiem atļautas amatierkustības kolektīvu, kā arī interešu un profesionālās ievirzes kultūrizglītības dalībnieku nodarbības ārtelpās grupās līdz 10 personām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tautas māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt