Māksliniekam pašam laba diena ir tāda, kurā viņš var gleznot, savukārt Lange ir pārliecināta, ka Rīgā izstādītās gleznas padarīs laimīgāku arī izstādes apmeklētāju dzīvi.
Larim Strunkem bija tikai trīspadsmit gadu, kad 1944. gadā, pametot Latviju kopā ar ģimeni, tostarp tēvu – izcilo latviešu modernisma pārstāvi – mākslinieku Niklāvu Strunki, bēgļu laiva pietauvojās Zviedrijas salā Gotlandē. Glezniecība ir viņa dzīvesveids visu mūžu, arī šobrīd, cienījamo 87 gadu vecumā par spīti strauji zūdošajai acu gaismai viņš gleznot cenšas katru dienu. Savu jaunāko lielformāta gleznu personālizstādi “Aiza” viņš raksturo ar vārdiem “Viss ir pašportrets, aiza esmu es”.
Baltijas jūra kā aiza un satikšanās
Jautāts par motīva “Aiza” atklāšanu reiz, kad nokavējis autobusu Islandē un uzkāpis stāvā kalnā, no kuras pavēries skats uz dziļu aizu, un šīs tēmas turpināšanu abstraktajā glezniecībā vairāku gadu garumā, gleznotājs aizrautīgi stāsta:
“Pats motīvs ir ļoti vienkāršs: Islande, kur daba ir daudz vairāk ar klintīm nekā Latvijas līdzenumi, un tas, kas tur notiek. Tas, ko es redzēju, bija šķēlums, plaisa dabā. Un apkārtne dalījās divās pusēs.
Tas ir ļoti vienkāršs fakts, un pamazām es atklāju, ka man kā gleznotājam tas saturēja ļoti, ļoti daudz kaut ko. Tā es sāku to gleznot un turpināju, un joprojām turpinu to gleznot.
Visa šī izstāde, atskaitot vienu gleznu, ir par tēmu “Aiza”. Pēc tam sāku domāt - es varu uztvert pat Baltijas jūru kā aizu starp Latviju un Zviedriju. Kaut kas, kas šķeļ un dala, un ļauj satikties.
Ja es mainu formātu jeb dramatiku, tā aiza var būt ļoti, ļoti šaura, dažreiz pat neredzama, arī tas mani fascinē – var tikai iedomāties aizu.”
Krāsu izvēlei Strunkes darbos nav sakara ar gadalaikiem vai pārmaiņām darbā. Mākslinieks pasmaida, ka tad daudzas gleznas būtu baltas, jo sniegs ir visu ziemu.
Viņš turpina: “Ja es lietoju krāsas, tam nav nekāda sakara ar gadalaiku. Lietoju vienu krāsu, kas ir brūni sarkana un saucas “Kaput mortum”, nozīmē “Mirušā galva”, un to lietoja jau pirms 4000 gadiem Ēģiptē hieroglifos. Šī krāsa mani saista, un es esmu to lietojis apmēram 40 gadus, neatkarīgi no gadalaikiem. Arī šinī izstādē ir vairākas gleznas, kur sarkanbrūnā krāsa ir neatkarīgi no gadalaika, tas var būt pavasaris, vasara, rudens… Es nesaistu krāsas ar kaut ko, kas ir ārpus glezniecības. Ja ir dzeltena krāsa, es personīgi nedomāju par sauli vai smiltīm. Es domāju, ja vispār domāju, par dzeltenu krāsu.”
87 gadus vecais mākslinieks dzīvo un strādā Zviedrijā. Stokholmā viņa darbnīca atrodas bijušajā karaļa oranžērijā senajā Hāgas parkā.
Strunkes glezniecība izceļas ar ziemeļniecisku skarbumu un monumentalitāti, formu skaidrību un vērienīgumu. Mākslinieka daiļrade pieskaitāma pie Eiropas abstraktās glezniecības virsotnēm. Interesanti zināt, vai jau studiju laikā viņš sāka pievērsties abstrakcijas ceļam?
“Kad cilvēks ir jauns, var būt ļoti, ļoti drošs un domāt, ka zina ļoti daudz. Es vismaz to nezināju. Viss, ko es esmu atradis – tas nav tik daudz, un tomēr tas ir ņēmis laiku, un neviens ceļš nav bijis taisns. Visi ir bijuši uz priekšu un atpakaļ, kaut kādā bedrē iekrīt un rāpjas augšā, un vēl kaut kas. Tā kā uzskats, ka daudz kas, kas iet kā līnija, sākas kaut kur un beidzas, tam es neticu.”
Mākslinieks nedomā tādos jēdzienos kā laime un atzīst, ka laimīgs – tas ir ļoti grūts vārds. Viņam pietiekot ar to, ka nav zināms rezultāts un ka ir interesanti.
Tumsas un gaismas saspēle
Izstādes kuratore no Zviedrijas, arhitekte un Lara Strunkes brāļameita Laila Strunke īstenoja mākslinieka ieceri, atbraucot uz Latviju un aplūkojot Dzelzceļa vēstures muzeja telpas ziemā.
Bijis svarīgi mākslinieku informēt par to, kā izvietoti logi un kāda telpā ir gaisma. Iecere bijusi uzreiz pie ieejas nolikt lielu darbu, kuru apmeklētājs sastop pirmo: "Tā nav “Aiza”. Darbam ir nosaukums “Nogāze” – tā bija jau akadēmijas izstādē rudenī Stokholmā un ir pirmā, ko redz.”
Tālāk gleznas bija plānots likt pa pāriem, noslēgumā izstādot vienu gaišu gleznu. Tikai dažas nedēļas pirms izstādes atklāšanas Laris Strunke pārdomāja un pievienoja arī divas garās gleznas.
Kopumā Laila Strunke ir apmierināta ar izstādes iekārtojumu un atzīst, ka tā izdevusies fantastiski skaista: “Izdevās labi, visas gleznas stāv kā zaldātiņi izstādē. Taisnām mugurām. Viņas neuzkrīt skatītājam, bet ielūdz, lai var aplūkot un apriņķot.
Visi cilvēki ir savā ziņā šķelti, ir gan gaišā, gan tumšā puse. Ko tas viņam nozīmē, to tikai Laris pats var atbildēt, bet es saredzu, ka tur ir magnētisms no divām pusēm, gaisma nāk iekšā, un tumsa nāk no divām pusēm un aiztur gaismu, bet vienmēr ir gaisma pa starpu. Tā ir tāda cerība – tā es to uztveru. Tas ir vienmēr izaicinoši, bet gaisma nāk cauri un vienmēr ir cerība.”
Līna Birzaka-Priekule, izstādes kuratore no Latvijas puses, stāsta: “Mērķis, mainoties paaudzēm, bija parādīt tādu lielu, kārtīgu Lara Strunkes personālizstādi tieši ar šo motīvu, ko Laris glezno jau vairākus gadus. Protams, izstādei būs ļoti bagātīga izglītības programma, jo fonds uzskata, ka ir svarīgi stāstīt par šo mākslinieku, iepazīstināt Latviju ar viņu. Arī simtgades kontekstā tāda liela radoša personība ar saknēm Latvijā ir jārāda.”
Izstādes organizatoriem – “VV Foundation” - ir trīs galvenie pamatvirzieni: izstādes, pirmās lielās mākslinieku rezidences būvniecība Latvijā, Pāvilostā, kas sāksies jau šovasar, un izglītība. Rezidence un izstādes būs kopā ar izglītības programmu.
Izglītības programmā ietvertas gan lekcijas, gan aktivitātes. 19. aprīlī plkst. 18.00 viens no “VV Foundation” dibinātājiem – mākslas zinātnieks Jānis Borgs lasīs lekciju par abstrakcionismu glezniecībā. Otra Borga lekcija būs veltīta Marka Rotko un Lara Strunkes personībām un notiks 10. maijā plkst.18.00.
21. aprīlī plkst. 12.00 izstādē būs bērnu diena – mazie skatītāji varēs abstrakti apgleznot kartona mājas, savukārt 26. aprīlī plkst. 14.00 paredzēta senioru diena.
28. aprīlī plkst. 13.00 izstādē interesenti aicināti uz sarunu ar mākslas zinātnieci Gundegu Cēberi par Lara Strunkes dzīvi un mākslu.
