ĪSUMĀ:
- 13. gadsimta žurnālistika epidēmijas seku liecinieka Indriķa hronikā.
- Luga kā sociālā reklāma baku potei.
- Holēras epidēmija un attālinātās mācības Krišjāņa Barona vēstulēs.
- Aleksandra Grīna “Melnais jātnieks” – kā mēri, badu un nāvi piedzīvoja Vidzemes zemnieki.
- Metodes, kā uzveikt mēri latviešu folkloras ticējumos.
- Vakcīna ar mikročipu un būtnes no ārpasaules – sazvērestības teorijas mākslā.
- Kritizētā un novērtētā statuja mediķiem – Covid-19 laika māksla.
Senlaiku epidēmija
Par vienu no senākajiem rakstītajiem vēstures avotiem, atspoguļojot epidēmijas norisi Latvijas teritorijā, min “Indriķa hroniku”, kas 13. gadsimta divdesmitajos gados fiksēta latīņu valodā. Saskaņā ar vēsturnieka Gunta Gerharda sniegto informāciju rakstā “Epidēmijas viduslaiku un jauno laiku Rīgā”, hronikas autors Indriķis, pretstatā daudziem citiem tālaika hronistiem, pats bijis epidēmijas seku liecinieks, izklāstot 1211. gada vasaras notikumus.
“Un visā Līvzemē izcēlās liela sērga; cilvēki sāka slimot un mirt, un apmira tautas lielākā daļa, sākot ar Turaidu, kur pagānu līķi gulēja neapbedīti, līdz Metsepolei un tālāk uz Idumeju līdz letiem un Cēsīm;
un nomira vecākie, vārdā Dabrelis un Ninnus, un daudzi citi. Arī Sakalā un Ugaunijā, un pārējos Igaunijas apgabalos uzkrita lielās miršanas posts, un daudzi, kas bēgdami bija izvairījušies no zobena cirtiena, nevarēja izvairīties no rūgtās nāves sērgā.” Gerhards arī min, ka šī sērga nebija vis mēris pretstatā tam, kas atspoguļots vairākos citos literatūras avotos. “Indriķa hronika” arī mūsdienās kalpo par zīmīgu atbilstošā laika notikumu atspoguļošanu, ko varētu dēvēt par 13. gadsimta žurnālistiku līdz brīdim, kad vēl tikai veidosies pirmie latviešu literatūras aizmetņi.
Šarlatānisms vai sociālā reklāma baku potei?
19. gadsimta sākums Vidzemes guberņā atnesa vienu no smagākajām tālaika slimībām, kas, saskaņā ar ievērojamā Rīgas ārsta Oto Hūna datiem, ik gadu nogalināja ap 1500 – 2500 bērnu, kuri vēl nebija sasnieguši trīs gadu vecumu. Bakas tika pārnestas cilvēku starpā, un slimības izplatību centās ierobežot, ieviešot karantīnu. Slimniekiem un viņu piederīgajiem aizliedza kontaktēties ar ārējo pasauli. Taču bakas bija izplatītas arī pārējā Eiropā, viens no ievērojamākajiem angļu izcelsmes ārstiem Edvards Dženners 1796. gadā radīja īpašu metodi, kas palīdzētu aizsargāt pret bakām – inokulāciju. To gan pielietoja Indijā un senajā Ķīnā jau pirms 2000 gadiem, tiesa, šī metode tika uzskatīta par bīstamu. Proti, bērna degunā ievadīja apstrādātas govs bakas jeb tā saucamo “govs baku” pūslītī uzkrāto šķidrumu cerot, ka tas cilvēku pasargās no īstajām bakām. Daudzi Hūna līdzgaitnieki metodi uzskatīja par apšaubāmu, turklāt cilvēki pēc šī procesa mira. Tieši Vidzeme bija pirmā vieta Krievijas Impērijā, kur potēšanu īstenoja pirmo reizi, savukārt Krievijas cariene Katrīna II bija pirmā Krievijā, kura potējusies pret bakām, šis notikums atspoguļots carienei veltītās medaļas gravējumā.
Hūna metodei bija pretestība arī Latvijas teritorijā, un potēšanas propagandai tika veltīta viena no pirmajām latviešu valodā rakstītajām oriģināllugām –
Apriķu mācītāja, teologa un publicista Kārļa Gotharda Elferfelda 1804. gadā sarakstītā “skatāmā spēle” “Tā dzimšanas diena”, kas pieejama tikai vecajā drukā. Latviešu teātra un literatūras zinātnieka Kārļa Kundziņa 1968. gadā veidotajā “Latviešu teātra vēsturē” iezīmēta lugas pamata funkcija – mudināt iedzīvotājus potēties pret bakām. Elferfelds “apkaro aizspriedumus pret toreiz zemnieku vidū vēl nepopulāro baku potēšanu un reizē pamāca, ka vajag uzticēties mācītājam un klausīt tam. Saprātīgākie ir sekojuši mācītāja gudrajam padomam un ļāvuši bērniem bakas. Nākusi sērga, bet viņu bērni nav saslimuši. Toties Grietai rūgti jānožēlo, ka nav paklausījusi mācītājam: viņas Ansītis, kam bakas netika potētas, ir miris. Pozitīvie tēli Elverfelda lugā tēloti tādi, kādus mācītājs iedomājies kristīgus paraugcilvēkus.
Elverfelds domājis šīs “skatāmās spēles” ne tikai lasīšanai vien, bet ieteic zemniekiem tās izrādīt savās mājās, ar saviem kaimiņiem un draugiem un uz mielastiem saejoties.”
Savukārt teātra darbinieka Kārļa Brīvnieka 1932. gadā apkopotajā atmiņu krājumā ir ziņas par Elferfelda lugas uzvedumu Apriķos un tā acīmredzamo ietekmi uz iedzīvotājiem. “Izrādi nolika 15. decembrī mācītāja muižas klētī, kur iebūvēja arī skatuvi un aizkaru. Izrādes dienā milzīgā klēts bija apmeklētāju pārpildīta. Klausītāji sekoja ar aizturētu elpu.
Lielisks iespaids: bērni, kuriem bakas iepotētas, jauki svin savus šūpuļsvētkus, bet tos, kam nav tas darīts, aprok bedrē un vecāki vaimanā.
Nākamās dienās visi draudzes locekļi veda savus bērnus pie ārsta “stādīt lopu pakas”.”
Teātra zinātnieks Jānis Siliņš uzsver, ka šai sadzīves komēdijai ir pavisam konkrēts didaktisks un izglītojošs mērķis. Turklāt 19. gadsimta sākumā informācija par aktuālajiem notikumiem nebija tik pieejama kā mūsdienās, attiecīgi šāda baku traģisko seku “rādīšana priekšā” veicināja situācijas nopietnības izpratni, to ieraugot un sadzirdot reālās uzveduma ainās. Siliņš lugu salīdzina ar tālaika sociālo reklāmu, jo teātris bija pieejams plašam skatītāju lokām, turklāt vācu valodas lasītprasmes bija visai vājas. Tādēļ autoritāšu – garīdznieku – piedāvātās idejas varēja kalpot par veiksmīgu veidu, kā nodot svarīgākās ziņas. Runājot par mūsdienu situāciju Covid-19 laikā, Siliņš stāsta, ka daudzo viedokļu plūsmā ir grūti izprast to, kā pareizi rīkoties epidēmijas laikā, turklāt arī politiskajās aprindās nav tik spilgtu personību, kas spētu konsekventi, skaidri un pārliecinoši norādīt vienotu rīcības plānu, turpina Siliņš. Lugu vēlreiz izrādīja 1968. gadā, atzīmējot latviešu teātra simtgadi, kad Dailes teātrī notika pirmizrāde Pētera Pētersona kompozīcijai “Lai top!”, piedaloties režisoriem Ventai Vecumniecei, Zigrīdai Stungurei un Miervaldim Ozoliņam. Lugas atveide tika uzticēta aktieriem Osvaldam Bērziņam, Rutai Šleierei, Zigrīdai Stungurei, Alfonam Kalpakam, Emīlijai Bērziņai. Tēlu atveidē īpaši uzsvēra primitīvus paņēmienus, spiežot rokas pie krūtīm, ceļot acis pret debesīm, atzīmē teātra zinātniece Līvija Akuratere.
Bērni skolā holēras laikā
Holēras epidēmija Latvijā plosījās no 1826. līdz 1837. gadam, slimību iegūstot ar ūdens un pārtikas produktiem, kuros ir holēras baktērija. Savas liecības vēstulēs uz mājām pierakstījis Krišjānis Barons, uzturoties Jelgavā, un tādā veidā izkopis dokumentēšanas funkcijas, ko noteikti var un vajag izmantot arī mūsdienās.
Holēras epidēmija vissmagāk skāra cilvēkus vecumā no 20 līdz 40 gadiem, galvenokārt blīvi apdzīvotās pilsētās, un Jelgavu šī epidēmija skāra sevišķi smagi.
Zīmīgi, ka Barons netieši kritizējis tālaika skolas direktora lēmumu ļaut bērniem atrasties skolā, nevis ievērot izolāciju un mācīties attālināti.
Šāds lēmums tikai veicinājis holēras izplatību. “Tas lielākais pulks skolas bērnu aizbrauca projām, un tik kādi reti palika te; bet skola taču netapa slēgta, jo tas bija no augstākas skolas valdīšanas aizliegts. Vairāk kā nedēļu ar to skolas turēšanu gan nekas nebija, jo mēs atlikuši palikām labāki mājā, nekā kad mēs būtu domājuši tādā laikā uz skolu iet. Bet nu tas Direktors to pavēlēšanu lika izsludināt, ka tiem pilsātā palikušiem skolas-bērniem nebūs ilgāki mājā palikt, un tiem aizbraukušiem tik līdz 1. September vaļa ir, kur viņiem tad arī vajag atrasties skolā,” vēstulē raksta Barons.
Nāve, bads un mēris Vidzemē
Mēra epidēmija vairākos vēstures posmos ir nesusi vislielāko upuru skaitu Ziemeļu kara laikā 1700. gados, un tā smagi skāra arī Latvijas teritoriju. Mēra epidēmija savas groteskās un tumšās dabas dēļ ir kalpojusi par pamata materiālu daudziem literatūras darbiem, no kuriem viens no spožākajiem ir Albēra Kamī 1947. gadā rakstītais romāns “Mēris”, kurā atspoguļota fiktīva epidēmija 1940. gada Francijā, kas būtībā kalpo kā slimības vai visaptveroša pēckara posta metafora. Romānā autors iezīmē psiholoģisko klimatu valdošās karantīnas un nošķirtības ietekmē un, kas būtiski, Kamī kritizējis mēra noliedzējus un izsmējējus, uzsverot, ka vienīgā cilvēka saprātīgā rīcība ir pieņemt slimības graujošās sekas.
Savukārt latviešu literatūrā mēra epidēmijai veltīta Aleksandra Grīna triloģijas “Saderinātie” trešā daļa – “Melnais jātnieks”, kas simbolizē mēri. Grīns ir viens no ievērojamākajiem vēsturisko romānu autoriem, un triloģijā viņš atspoguļo sarežģīto Ziemeļu kara laiku, vēstījumu paspilgtinot ar vēsturiskiem personāžiem, Eiropas galvenajiem valdītājiem;
lasītājs kļūst par liecinieku tam, kā mēri, badu un nāvi piedzīvoja vienkāršie Vidzemes zemnieki.
Horoskopi, ļaunie gari un žurku kauli
Maģiskā domāšana Latvijā vienmēr ir bijusi klātesoša, šķiet, latviešiem tik ļoti patīk ticēt burvestībām, garu izsaukšanai un horoskopiem, par ko liecina arī Latvijā veiktais pētījums, iezīmējot Latvijas iedzīvotājus kā salīdzinoši ļoti māņticīgus. Ticība neredzamiem spēkiem un enerģijām var kalpot kā palīgs stresa situācijās vai, gluži pretēji, ievest pasīvā gaidīšanas režīmā cerot, ka “ārpuses” spēks palīdzēs tikt galā ar nelaimi, slimību, grūtībām. Kamēr nav vienas atbildes par to, kā īsti ir pareizi, latviešu folklorā tieši ticējumiem ir bijusi liela nozīme, un arī mēra laiki nav bijuši izņēmums.
Folkloras vācējs, profesors Pēteris Šmits 1940. gados apkopojis vairāk nekā 35 tūkstošus tautas ticējumu, atklājot savdabīgas metodes, kā pieveikt mēri,
piemēram, istabā uz pannas kvēpinot vecas ādas un uzturā lietojot samaltus žurku kaulus un citas, zinātniski nepierādītas, metodes, lai atgaiņātu slimību.
Šajos ticējumos iezīmējas arī mājdzīvnieku – suņu un kaķu – uzvedība un tās tulkošana, piemēram, rejošs suns ar zvārguli kalpojis par mānekli, bet kaķim, kurš gozējies uz krāsns, neviens nav vēlējies pieskarties.
Vakcīna ar mikročipu un būtnes no ārpasaules
Dzelžaina pārliecība par labajiem un ļaunajiem spēkiem, kas apvienojušies bīstamos grupējumos, lai kontrolētu sabiedrības masu, zeļ un plaukst arī Covid-19 laikā. Sociālos medijus un ziņu lentes pārpludina dezinformācijas viļņi, tie var kļūt sevišķi bīstami, veicinot cilvēkus uzticēties “viedokļu līderiem”, kuru piedāvātās teorijas pirmajā acumirklī varētu šķist gana patiesas un pat pierādāmas, kaut šo līderu spēja teorijas pierādīt ar zinātniskiem faktiem ir stipri apšaubāma.
Šobrīd netrūkst cilvēku, kuri tic, ka vakcīna injicē izsekošanas mikročipu vai ka Covid-19 ir valdības izdomāta slimība, lai paverdzinātu tautu, un šie ir tikai spilgtākie sazvērestības teoriju piemēri.
Kādēļ tās ir tik aktuālas? Viens no iemesliem ir valdošā neskaidrība un interpretācijas par slimības gaitu, vakcinēšanās rezultātiem vai noteikumu ievērošanu, un Covid-19 nav izņēmums.
Tomēr, norobežojoties no labā un ļaunā duālās dabas, sazvērestības var uztvert arī kā izklaidējošu un apziņu paplašinošu rīku, kuru savā daiļradē spilgti izkopj latviešu mākslinieks Miķelis Fišers. Autors, nododoties filigrāniem pētījumiem par pasaulē populārām sazvērestības teorijām, piedāvā savu skatījumu par ārpuszemes civilizācijām, kuru būtnes Zemi apmeklējušas jau senatnē vai kuru atstātie nospiedumi slēpjas noslēpumainās vietās Peru un Bolīvijā. Mākslinieks savus darbus ir radījis, būdams Dienvidamerikā, iezīmējot to maģisko un neizskaidrojamo dabu, kurā iekodēti enerģiski strāvojumi. Viņa personālizstāde "Conspiracy Landscapes" 2016. gadā bija vērojama Helsinku mākslas centrā. Fišera darbi piedāvā ceļojumu citās realitātēs, un šajā gadījumā noteicošais ir mākslas un, līdz ar to, cilvēka iztēles radīts “auglis”, nevis labā un sliktā meklējumi ar pretenzijām uz absolūto patiesību. Savā ziņā tas kalpo par atgādinājumu – noticēt neredzamajam un nedzirdamajam, bet pieņemt, ka var būt arī citādāk.
Kritizētā un novērtētā statuja mediķiem
Iepriekšminētie darbi pilda izglītojošu un notikumus dokumentējošu funkciju, un arī 21. gadsimta mākslas izpausmēs atrodami darbi, kas atklāj šī brīža aktuālās sērgas – Covid-19 pandēmijas – raksturu un laiku ar dažādiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem.
Tēlnieka Aigara Bikšes pērnvasar pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja uzstādītā statuja “Mediķi pasaulei” paguva izpelnīties arī asu kritiku sociālajos tīklos. Kādam šis provokatīvais mākslas darbs šķita kā neizdevies joks, savukārt citi autoru kritizēja par izvēlēto darba izstādīšanas laiku, kas sakrita ar Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām, turklāt Bikše ir partijas “Attīstībai/Par!” biedrs.
Tā vai citādi, skulptūras ideja bijusi novērtēt un godināt Latvijas mediķu pūles, entuziasmu un ilgās darba stundas, sevišķi Covid-19 apstākļos.
Tās iespaidīgais izmērs – seši metri – kalpo arī kā interpretācija mediķa profesijai, proti, tik daudz iedzīvotāju, cīnoties ar slimību, ir tiešā veidā atkarīgi no mediķu reakcijas un pareizajiem lēmumiem ārstēšanas procesā, tiem ir jābūt nekļūdīgiem, turklāt pieņemtiem augstas spriedzes apstākļos. Jebkurš pie šīs statujas varēja uzņemt fotoattēlu, turklāt tā izpelnījās arī starptautisku atzinību. Skulptūru ievēroja tādi ārvalstu mediji kā BBC un CNN.
Vēlies atklāt, cik labi pārzini slimību vēsturi Latvijā? Pārbaudi zināšanas spēlē šeit!
