Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kino prognozes un cerības 2022. gadā

Mazā Holivuda, sarežģītie deviņdesmitie un kino uzplaukums Latvijā. Saruna ar kino kritiķi Ditu Rietumu

Šis ir ļoti sarežģīts laiks ne tikai Latvijas kino nozarei, bet arī Eiropas kino industrijai, Eiropas valstu nacionālajām kinematogrāfijām. Visi ir cietuši no tā, ka filmas teorētiski un praktiski ir iespējams veidot, ražošana turpinās, bet filmu izrādīšana kļuvusi ļoti specifiska, par situāciju Latvijas un pasaules kino izrādīšanā LTV raidījumā "Kultūrdeva" stāsta Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma. 

Henrieta Verhoustinska: Arī pandēmijas laikā gan 2019., gan 2020. gadā turpinājās kino uzņemšana, taču ne tik labi veicās ar kino izrādīšanu. Vai šis laiks ir atstājis neatgriezenisku pārmaiņu vaibstu kino izrādīšanas sejā?

Dita Rietuma: Šis ir ļoti sarežģīts laiks ne tikai Latvijas kino nozarei, bet arī Eiropas kino industrijai, Eiropas nacionālajām kinematogrāfijām. Varbūt par Holivudas mašinēriju mēs varētu mazāk uztraukties, bet, protams, arī Holivudas industrija ir cietusi no tā, ka filmas teorētiski un praktiski ir iespējams veidot, ražošana turpinās, bet filmu izrādīšana ir kļuvusi ļoti specifiska. Filmu izrādīšana kinoteātros ir bijusi ierobežota, un joprojām ir samērā ierobežota. Tātad ienākumi no filmu izrādīšanas kinoteātros industrijai ir krietni samazinājušies, kas rada citas problēmas.

Cilvēki pandēmijas laikā ir ļoti mērķtiecīgi pārslēgušies uz filmu un audiovizuālā satura skatīšanos dažādās platformās – lokālās un globālās.

Vai tava kinomīļa sirds nenotrīc, redzot, ka cilvēks skatās filmu telefona ekrānā?

Es domāju, ka nevar pilnvērtīgi baudīt filmu telefona ekrānā, ja vien šī filma nav veidota tā, ka tai ir paredzēta šī konkrētā izrādīšanas platforma, proti, skatīšanās telefonā. Tas, kā mēs rādām filmas, ietekmē to, kā mums šīs filmas ir jāveido. Nevar ļoti bagātīgu, krāšņu, fakturētu attēlu pēc tam iespiest mazā telefona lodziņā. Nav jēga ieguldīt tik daudz līdzekļu, lai veidotu tik krāšņu vizualitāti. Tā kā, jā, filmu izrādīšana savā veidā ietekmē to, kāds ir filmu veids, kas ir piemērots tieši tam, lai mēs šīs filmas skatītos platformās, tātad uz datora, labākajā gadījumā projicējot uz sienas istabā vai televizora ekrāna.

Kino gads ir sācies ar pozitīvu ziņu, ka kino nozarei ir piešķirts papildu miljons eiro. Vai tas tiks iepludināts vispārēja konkursu masā, vai ir jau zināms kāds darbs, kas tiks filmēts?

Nē, nekādi konkrēti darbi, kas tiks filmēti par konkrēto naudu, nav zināmi, jo Nacionālais kino centrs piešķir finansējumu atbilstoši visiem normatīvajiem aktiem, filmu likumam, Ministru kabineta noteikumiem, un pamatnosacījums ir konkursi. Jā, protams, mēs esam ļoti priecīgi, ka kino budžets nav samazinājies, tātad ir šis miljons klāt, un šī gada gaitā būs arī ražošanas konkursi, kuros šis finansējums tiks piešķirts.

Vai būs kādi citi konkursi kā līdz šim, piemēram, daudzsēriju filmu konkurss?

Mēs ceram, ka tāda iespēja ir. Pagājušajā gadā bija iespēja atbalstīt divu pilnmetrāžas daudzsēriju seriālus – “Emīlija. Latvijas preses karaliene” un “Krimināllieta iesācējiem”, kas vēl gaida savu pirmizrādi. Tās ir pirmās daudzsēriju filmas, kuras daļēji ir finansējis Nacionālais kino centrs. Kā tas parasti notiek ar valsts finansējumu kino veidošanai, mēs piešķiram tikai daļēju finansējumu, arī tas ir noteikts normatīvajos aktos. Ceram, ka būs iespēja turpināt finansēt arī daudzsēriju filmas.

Savā veidā, tas ļauj veidot arī sarežģītāku saturu, ko pēc tam parādīt gan televīzijā, gan dažādās interneta platformās.

Mēs zinām, ka arī televīzijām līdzekļi ir ierobežoti, un, lai uzņemtu vēsturisku seriālu, vai seriālu, kura darbība nenorisinās mūsdienās, ir ļoti dārgi. Retā kompānija var atļauties tik daudz līdzekļus investēt viena konkrēta seriāla veidošanā. Tāpēc miljons, kas bija Covid-19 naudas piešķīrums, ko mums izdevās piesaistīt šīm divām daudzsēriju filmām, manuprāt, bija ļoti jēgpilns. Gan tāpēc ka šīs filmas tika izveidotas, gan tāpēc ka tas pierādīja, ka ļoti saspringtos apstākļos nozare spēj mobilizēties un izveidot komandu, kas var uzņemt ļoti ierobežotā laikā kvalitatīvu darbu. “Emīlija. Latvijas preses karaliene” ir pierādījums, ka vienu seriālu var uzņemt četri režisori, lai to padarītu dinamiskāku, un šo ļoti sarežģīto projektu varētu realizēt. Būtībā visa ļoti saspringtā un sarežģītā situācija Covid-19 apstākļos, radīja iespēju strādāt arī tajā virzienā, kur līdz šim nebija bijusi iespēja strādāt. 

Kā tev liekas, vai “Rīgas Kinostudijas” zīmols eksistē joprojām?

“Rīgas Kinostudija” kā mākslinieciski ražojošs uzņēmums savus zelta laikus piedzīvoja laikā līdz neatkarības atjaunošanai, tātad līdz deviņdesmito gadu sākumam. Iemesls ir tāds, ka

padomju laikā “Rīgas Kinostudija” darbojās kā maza Holivudas studija.

Kino ražošana padomju laikā bija organizēta pēc ļoti līdzīgiem principiem, kā tā tika organizēta Amerikā, proti, ļoti centralizēta fabrika, kura plāno produktus, kurai ir arī garantēti izplatīšanas kanāli, kurā nodarbina režisorus un kas strādā kā labi ieeļļots mehānisms. “Rīgas Kinostudija” saņēma arī centralizētu finansējumu no augstāk stāvošām struktūrām Maskavā, līdz ar to, tā bija labi funkcionējoša padomju kino sistēmas daļa, kur katru gadu tika uzņemtas apmēram septiņas pilnmetrāžas spēlfilmas, arī dokumentālās filmas. Tas viss beidzās līdz ar vecās sistēmas sagrūšanu. Kopš deviņdesmito gadu sākuma ir jauna laika skaitīšanas sistēma Latvijas kino nozarē. Mēs strādājam Eiropas kontekstā, tātad filmu uzņemšana ir projekti. Mums ir daudz nelielas studijas, dažas no tām ir spēcīgas, bet deviņdesmitajos gados šādas studijas vēl tikai sāka veidoties. Pēdējos trīsdesmit gados, ko visi kopā esam piedzīvojuši, kino nozare ir izgājusi cauri ļoti dramatiskām un drastiskām pārvērtībām.

Grāmata “Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020”

Sadarbībā ar izdevniecību “Dienas grāmata” tika izdota grāmata “Latvijas kino māksla. Jaunie laiki. 1990-2020”, kur ir arī tavas nodaļas, un esi šīs grāmatas līdzautore. Kā ir attīstījies finansējums un auditorija kino nozarē? 

Tas, ka ir pagājuši šie trīsdesmit gadi, bija būtisks grūdiens, lai apsēstos, sapulcinātu kolēģus un Kultūras akadēmijas pētnieku grupas ietvarā ķertos klāt šai šķietami nesenajai vēsturei, un saprastu, kas ar mums, Latvijas kino nozari, ir noticis šajās trīs desmitgadēs.

Sarežģītajos deviņdesmitajos gados nemitīgi tika rakstītas vēstules valdībai par to, ka jāglābj kino kā tāds, jo tas faktiski bija jau izbeidzies.

Deviņdesmitie gadi, tā ir desmitgade, kurā tika uzņemts ļoti maz filmu – Jāņa Streiča “Likteņdzirnas”, Lailas Pakalniņas “Kurpe”. Viena filma ir blokbāsters Latvijas auditorijai, otra  – pirmie mēģinājumi iziet starptautiskā auditorijā. Šeit mēs varētu arī likt punktu, jo spēlfilmu ziņā nekas īpaši daudz tur nav noticis. Pēc tam soli pa solim industrija vai nozare ir cīnījusies par lielāku finansējumu vai arī veidojusi filmas, kam ir bijuši ļoti atšķirīgi likteņi. Ir bijuši ļoti veiksmīgi projekti auditorijas ziņā, un tās pārsvarā ir vēsturiskās filmas.

Jāsaka, tas arī ir viens no ļoti sausiem secinājumiem, izejot cauri ciparu grēdām, ka Latvijas auditorija kopš 2000. gadu sākuma vienotā jūsmā ir reaģējusi tikai un vienīgi uz vēsturiskā žanra filmām.

Tas brīdis, kad auditorija sāka paļauties uz cita veida filmām un stāstiem par mūsdienām, ir iezīmējies divtūkstošo gadu otrajā desmitgadē. Tā kā būtībā dramatiskie deviņdesmitie gadi, un tad lēnām, soli pa soli esam tur, kur mēs esam. Šobrīd vēl esam pandēmijā, kas nav laba ziņa, bet labā ziņa bija tā, ka

2018. un 2019. gadā Latvijas kino sasniedza savus visu laiku labākos rezultatīvos rādītājus auditorijas ziņā.

Šeit es runāju par izrādīšanu kinoteātros, jo tas joprojām ir pamatkritērijs, rādītājs, un gan 2018., gan 2019. gadā, uz kinoteātriem skatīties filmas aizgāja vairāk nekā pusmiljons skatītāju ik gadu. Tas ir liels cipars mūsu nelielajai valstij.

Par kulmināciju šajā grāmatā sauc programmu “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, kad nāca klajā sešas spēlfilmas, astoņas dokumentālās filmas un divas pilnmetrāžas animācijas filmas. Vai šis uzrāviens joprojām turpinās vai ir apsīcis?

Jāsaka, ka simtgades programma bija ļoti svētīgs projekts Latvijas kino nozarē. Tas savā veidā konsolidēja nozari, ļāva pierādīt sevi ļoti ierobežotā laika posmā, prasīgā darbības režīmā. Protams, tas bija iespējams tikai tāpēc, ka simtgades programma bija pirmais lielākais papildu finansējuma piešķīrums, ko Latvijas kino nozare piedzīvoja pēc dramatiskā finansējuma samazinājuma lielās ekonomiskās krīzes laikā, tātad 2008., 2009. gada laikā. Šīs simtgades programmas laikā, kas ilga četrus gadus, ražošanas process, filmu izrādīšana ilga pat trīs gadus. Tas savā ziņā nostrādāja kā Latvijas kino restarts. Šobrīd, protams, varbūt es būtu gribējusi, ka mēs nebūtu otrajā pandēmijas gadā, tad mēs varētu pilnvērtīgi teikt, kādi ir šīs simtgades programmas ilgtspējas pierādījumi. Šobrīd nav bijusi normāla filmu izrādīšana, kinoteātri šogad ir strādājuši labākajā gadījumā piecus mēnešus no divpadsmit. 2020. gadā bija vēl sliktāk. Līdz ar to divus gadus kinoteātru darbība ir bijusi radikāli ierobežota, tādēļ nekādā gadījumā nevar vairs sapulcināt tik lielu auditoriju kinoteātros, jo kinoteātri strādā tā, kā tie strādā. Šis ir teksts, ko, es domāju, teiktu jebkurā Eiropas valstī, jo izrādīšana kinoteātros, tie cipari ir dramatiski slikti. 

 “Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990-2020” ir vienlaikus gan enciklopēdiska, gan arī hronoloģiska grāmata. Kā to vislabāk lasīt – no sākuma līdz galam vai kā enciklopēdiju?

Šī grāmata ir akadēmisks izdevums. Monogrāfija ar akadēmisku atsauču aparātu. Šīs grāmatas mērķis nav izklaidēt, bet iepazīstināt un analizēt pagājušo trīsdesmit gadu kino procesu, apskatot gan spēlfilmu, gan industrijas attīstību, gan auditorijas dinamiku. Ir raksti, kas veltīti dokumentālā kino attīstībai, tos rakstījusi Zane Balčus. Mana kolēģe Inga Pērkone ir pievērsusies īpašām tēmām – piemēram, Latvijas kino stāsti par valsti, viņa analizē arī sievietes tēla esamību Latvijas kino filmās. Starp citu, ir arī raksts par kino izplatīšanu, izrādīšanu, šķietami arī tik seno un neseno procesu, kad radās pirmie multipleksi, kad būvēja kinoteātri pie stacijas – “Forum Cinemas” divtūkstošo gadu sākumā.

Arī tava intervija ar Ati Amoliņu, kino izplatītāju, ir līdzīga tādam piedzīvojumu stāstam.

Jā, tas bija interesanti un nozīmē, ka ir laiks doties pagātnē, reflektēt par to, kas ir bijis. Vēl gribētu pieminēt, ka tur ir ļoti interesants Ievas Vieses-Vigulas raksts par animācijas attīstību.

Animācija ir ļoti spēcīga Latvijas nacionālā kino daļa. Mēs priecājamies, ka Berlīnes kinofestivālā, kas notiks februārī, un ir viens no svarīgākajiem Eiropas kino notikumiem, būs oficiāli pārstāvēta Latvijas animācija.

Šādā griezumā – ņemiet to grāmatas rādītāju un lasiet konkrēto tēmu. Es ceru, ka šo grāmatu lasīs studenti dažādās Latvijas augstskolās, kurās māca audiovizuālos medijus, kino, jo šādas grāmatas, kur šī nesenā vēsture būtu apkopota un analizēta, nebija.

Nacionālais kino centrs par godu savai 30 gadu jubilejai izveidoja 30 labāko filmu sarakstu. Vai tu piedalījies šī saraksta veidošanā? Kas ir tavas mīļākās filmas no šī saraksta?

Šī ir 30 kino speciālistu veidota izlase. Katrs no šiem 30 uzrunātajiem cilvēkiem – gan teorētiķiem, gan praktiķiem, balsoja par savām filmām vai uzrakstīja savu filmu nosaukumus. Es biju viens no šiem 30 cilvēkiem, bet tikai viens no viņiem, un līdz ar to summa ir balsojuma skaitliskais rezultāts. Vai šī izlase objektīvi atspoguļo visu konkrētās desmitgades devumu? Es domāju, ka lielā mērā, jā, bet mums jāatceras, ka jebkura izlase ir subjektivitāte. Ja mēs saliekam 30 subjektīvus viedokļus kopā, tad varbūt tur ir kāds objektivitātes stariņš. 

Vai tu, kā Nacionālā kino centra vadītāja, vari nosaukt pirmo filmu, kurai būs šogad pirmizrāde?

Bija plānota Dāvja Sīmaņa filma “Gads pirms kara”, arī brāļu Ābeļu “Nemierīgie prāti” joprojām ir grafikā, kā arī virkne citu filmu, bet kā teica Juris Poškus – "viss ir tik fleksibls un neprognozējams”, ka pateikt, ka tajā datumā būs tas un tas, šobrīd ir ļoti riskanti. Arī Jura Poškus filma “Saule spīd 24 stundas” ir viena no tām filmām, kas jau vairākkārt ir pārcēlusi savas pirmizrādes. Ir arī mazbudžeta filmas, kas gaida savas pirmizrādes, piemēram, Elzas Gaujas filma “Mamma vēl smaida”, kas ir filma ar komēdijas potenciālu. Tā kā mēs ļoti ceram uz situācijas normalizēšanos. Es personīgi ceru, ka mēs neesam tajā pārejas procesā, ka visu atlikušo dzīvi pavadīsim kokonos pie ekrāniem. 

Arī “Lielais Kristaps” ir pārcelts no 2021. gada novembra uz 2022. gada februāri

Jā, jau atkal mēs nezinām, kas būs februārī, bet kopā ar “Lielā Kristapa” veidotājiem esam vienojušies, ka tas netiks vēlreiz pārcelts, un ceremonija notiks, iespējams digitālā formātā, ja ierobežojumi neļaus klātienes formātu. Mēs tiksim galā vai izvērtēsim to iepriekšējo filmu devumu, neskatoties uz to, ka kinoteātru izrādīšana šīm filmām ir bijusi ļoti ierobežota un sarežģīta. Lai gan es varu varbūt pārsteidzīgi nosaukt pagājušā gada skatītāko Latvijas filmu. Tā nav oficiālā statistika, to mēs prezentēsim janvāra beigās, darbs ir procesā, bet, ja nekļūdos, tad pagājušā gada skatītākā vai populārākā spēlfilma ir Martas Elīnas Martinsones retrokomēdija “Tizlenes”, kas ir laba ziņa. Tātad jauna režisore, jauna balss, nepierasta stilistika, filma jaunai auditorijai – arī interesanti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt