Sadaļas Sadaļas

Sapņot atvērtām acīm. Ko sola pusaudžu drāma «Tizlenes»?

No 27. augusta kinoteātros demonstrē pašmāju pusaudžu komēdiju “Tizlenes”. Tā ir teātra režisores, kino scenāristes un publicistes Martas Elīnas Martinsones debija pilnmetrāžas mākslas kino. “Coming of age” jeb pieaugšanas stāsts ir viena no retajām iespējām uz ekrāna piedzīvot mūsu 1999. gadu detaļās, kas izstrādātas ar juveliera rūpību – krāsainos apģērbos, bezgaumīgā kosmētikā, Rīgas tusiņu vietās, eklektiskās mājokļu dekorācijās, “tā laika” mūzikā. 

Tizlenes un citi zvēri

Daudzas lietas filmā atpazīs tieši latviešu skatītājs – jaunietis, trīsdesmitgadnieks “ar astīti”, un, kas nav mazsvarīgi, arī pieredzējis kinomāns. Tātad, ir 1999. gads. Tūdaļ klāt pasaules gals jeb “Millenium”. Trīs 9. klases skolnieces – Sarmīte, Sveta un Katrīna – nolemj pārvērsties no “tizlenēm” par skolas populārākajām meitenēm. Viņu mērķis – ierasties izlaidumā ar spicākajiem klases čaļiem. Talkā tiek ņemti padomi no žurnāliem un filmām, pat buršanās, bet izfantazētie plāni draud izgāzties ar blīkšķi.

Sarmīte sapņo par darbu teātrī, Svetai patīk “zubrīties”, bet Katrīna puišu labvēlību cer iekarot ar mājasdarbu pildīšanu viņu vietā.

Galveno lomu atveidotājas ir meitenes bez kino pieredzes – Asnāte Sofija Rožkalne (Sarmīte), Katrīna Dambeniece (Katrīna), Ludmila Karpova (Sveta). Brīnišķīgas atbalstošās lomas atveido Guna Zariņa (Sarmītes mamma), Imants Strads (Sarmītes tētis), “skolotāju” galā ir Ģirts Krūmiņš un Daiga Kažociņa, “direktors” – Aigars Grauba. Sarmītes fantāzijās lidinās “popzvaigzne Mendija” Marija Linarte, teātrī noskatītā Kleopatra Inga Siliņa un Jūlijs Cēzars – Mārtiņš Kalita, kā arī vēl kaudzīte iztēles augļu. 

Senči neko nesaprot

Šoreiz saulītē izcelti tieši jauniešu aktieri, ļaujot viņiem pēc sirds patikas spēlēties, smieties un tizloties.

Viņi ir tik atraisīti un dabiski, ka būtībā spēlē paši sevi.

1990.–2000. gados uzņemtajās tīņu komēdijās pieaugušajiem bieži atvēlētas marginālas lomas, kas ataino arī jauniešu pašu attieksmi pret “lielajiem”. Mēs savus vecākus neuztvērām diži nopietni, jo – ko gan viņi saprot. Tieši draugi kļuva par “jauno ģimeni”. Piešķirt iesaukas skolotājiem bija jautrības kalngals, lai, pēc gadiem tiekoties salidojumā, kļūtu skaidrs, ka fizikas skolotājs Kvālis joprojām ir Pālis. Nemaz nerunājot par “spārnotajām” skolotāju frāzēm, kas, atkal jau, tika lietotas gadu gadiem. Mans mīļākais teiciens nāk no kāda darbmācības skolotāja, kurš koka dēlīšu griešanas laikā allaž teicis – taisīt var tikai biksēs, šeit mēs izgatavojam. Tā, piemēram, 90. gados populārā ASV “pirdienhumora” klasikā – “Amerikāņu pīrāgā” galvenā varoņa tēvs jau sen kļuvis par interneta mēmi sava kariķētā rakstura dēļ, kam, saskaņā ar filmas veidotāju ieceri, bija plānots piešķirt vēl groteskākus vaibstus.

Mīlīgie “autsaideri”

Pieaugušo-tīņu folklorai piešķirta būtiska nozīme arī “Tizlenēs”.

Nevaru beigt priecāties par Aigara Graubas “direktoru”, kurš 1. septembrī pamanās uzspridzināt skolu.

Protams, tā notiek tikai Sarmītes fantāzijās, kaut gan... Līdzīgu paņēmienu acīgs skatītājs samanīs komēdijā “Mean Girls” (2004) ar tolaik vēl dzīves nenorūdīto Lindsiju Loenu galvenajā lomā. Dzīvīgumu direktoram piešķir spilgti dekoratīvi nieki – piemēram, akvārijs viņa kabinetā. Atšķirībā no ASV komēdiju klišejām, šim raksturam piemīt vitalitāte un gaumīgs humors, kur katrs dialogs tikai paspilgtina skaisto absurdu, kas notiek uz ekrāna.

Filmas "Tizlenes" uzņemšana

Tikpat krāšņi ir Sarmītes vecāki. Gunas Zariņas mamma ir uzburta uz diētām un tievu meitu, kā arī tic dvēseles reinkarnācijai. Par labu izvēlētajam filmas žanram nācis tas, ka mammas piekoptais ķermeņa kults netiek izvērsts emocionālās vardarbības augstumos, kā tas diemžēl bieži notiktu īstenībā un būtu vairāk piemērots sižets sociālai drāmai.

Sarmītes mamma ir labu griboša sieviete, kura dzīvo pēc tālaika priekšstatiem par pareizo.

Man mīļš tēls ir arī Sarmītes tētis. Vai atceraties seriālu “Beverlihilza”, kurā Brendas un Brendona tētis visās simts sezonās to vien darīja, kā spēlēja sintezatoru? Lūk, Sarmītes tētis pavada laiku, klausoties Igo ierakstus uz jaunās stereo iekārtas, un ir lepns par Godmaņa dāvinātu alkohola dzērienu, kas iepildīts stikla pudelē augstpapēžu kurpes formā. Šai pudelei nekavējoties jāpiešķir “Lielais Kristaps” par labāko 2000. gadu jocīgo rekvizītu.

Filmas "Tizlenes" uzņemšana

Ģirta Krūmiņa un Daigas Kažociņas skolotāji ir azartiski un smieklīgi skolas “autsaideri”, kurus caurstrāvo cilvēkmīlestība. Un arī tādus, es ticu, vēl var sastapt izglītības sistēmās ar dzelžainiem reglamentiem un papīros ierakstītām instrukcijām. Vēl divi mīlīgi “tizleņi”, kuriem kabatā vārds nav jāmeklē, ja jāatbild uz skolēnu asprātībām. Tie ir skolotāji, kurus gribas sveicināt uz ielas arī pēc 20 gadiem. 

Nēģi un citi koristi

Filmā darbojas popzvaigzne Mendija Leina, Sarmītes mīļākā mūziķe, kura “izkāpj” no kadra un apciemo viņu skolā. Britnijas Spīrsas un citu popzvaigžņu inkarnācija Mendija izpilda dziesmu “Break Your Chains”, simbolizējot sievietes atbrīvošanos no vīrieša tvēriena – mentāla vai fiziska. Oriģināldziesmas autores ir režisore Marta Elīna Martinsone un mūziķe Sniedze Prauliņa.

Līdzās Mendijai Sarmītes fantāzijās uzmundrinošas runas saka Kleopatra, varone iespaidīgā apmetnī no Senās Romas laikiem, kura Sarmīti iespaidojusi teātra izrādes laikā. Antīkā teātra varoņi bija klātesoši arī režisores īsfilmā “Viesturs Kairišs iznāk no meža”. Tur savu vietu atrada pat grieķu koris, kura funkcija ir vērtēt, nosodīt vai komentēt varoņu darbības. To var salīdzināt ar tādu kā mūsdienu “aizkadra balsi”, kas palīdz orientēties varoņu emocijās un vispār notiekošajā. Mūsdienu kora versijā īsfilmā bija bariņš ar taksī sasēdušiem jauniešiem, kuri analizēja galvenā varoņa, neveiksmīgā rakstnieka Ginta, muļķīgos lēmumus. “Tizlenēs” koris ir ieguvis izskatu, kādu es, goda vārds, neesmu redzējusi nekur. Koris ir mūsu pašu nēģi, kas 2000. gados bija kļuvuši par luksusa preci – kā “Bikbok” džinsi un sudrabkrāsas “pufaikas”. Nēģi izpilda īsas dziesmiņas, kuras dzird varbūt vienīgi Sarmīte. Viens no asprātīgākajiem muzikālajiem mirkļiem “Tizlenēs”. Te jāmin arī mūzikla numurs ar Sarmīti 1960. gadu “Vestsaidas stāsta” skaistules ampluā, kur visi čaļi viņai krīt pie kājām. Kā sapnī pieklājas. Dziesma ir par to, ka “labās meitenes tiek līdz debesīm, sliktās – vēl tālāk”!

“Tusošanās” Bedrē

Pasaules kino bieži izmantoto “cameo” jeb slavenību parādīšanos epizodiskās lomās samanīsit arī šeit. Ir kādreiz slaveni reperi, ir režisori un režisores, bet jaunākajai paaudzei savi prieki – “Singapūras satīna” dalībnieki un repere Viņa.

Kādā kautiņa ainā ciemos ierodas bariņš no citas latviešu filmas, paklanoties 90. gadu metālistu ērai un slavenajiem Doma laukuma Bedres tusiņiem.

Filmai radītais 90. gadus slengs būs tuvs tieši trīsdesmitgadnieku paaudzei, un lai tas kalpo par pierādījumu, ka mēs tiešām tā runājām. Tādi izteicieni kā “goveklis”, “trusāri”, “tusošanās” bija ierasti sarunvalodas elementi. Mani 1999. gada topa vārdi bija “kapitāli”, “čoini”, “muzons” un “džekons”. Vietām izmantotas arī mūsdienu jauniešiem raksturīgas frāzes, lai filmas valodu varētu uztvert pēc iespējas plašāka auditorija. Praktiski nemaz jauniešu sarunās nedzirdēsit anglicismus, bez kuriem šodien vairs neiztikt.

Izbāzti dzīvnieki un teātris

Sirreālā “lēkāšana” no īstā uz iedomām un teātra ielaušanās kino ekrānā ir tas, kas “Tizlenēm” piešķir īpašu savdabību.

Spēja sapludināt dažādās realitātes un tikpat meistarīgi tās sagraut ir kaut kas, kas norāda uz režisora drosmi, jo galā var sanākt arī izgāšanās.

Kaut gan – diez vai Deivids Linčs arī sākumā domāja, ka runājoši dzīvnieki un punduri uzvalkos ir laba ideja viņa filmām. Un ko tad mēs iesāktu, ja šajā pasaulē tomēr nebūtu Linča murgu un sapņu daiļrades? Tikmēr pie teātra Sarmīti naksnīgā pastaigā satiek viņas mīļā teātra varonis Jūlijs Cēzars. Aktieris teātra ballītes jezgā izgājis uzsmēķēt un meitenei stāsta par to, ka džeki ir kā bulciņas, nekad nezini, ko dabūsi. Cēlais Cēzars piepeši pārvērties par parastu vīrieti, kurš nespēj mēroties ar sava tēla dziļumu. Kā Pelrušķīte, kuras kariete pārvērtusies par ķirbi.

Filmas "Tizlenes" uzņemšana

Sevišķi skaista šķita izbāzto dzīvnieku ielikšana “Tizleņu” solos starp pārējiem skolēniem. Varbūt tas ir tādēļ, ka katrā klasē ir tie daži cilvēki, par kuriem mēs neatceramies itin neko, bet viņi tā arī paliek, plīvojot mūsu kolektīvajā zemapziņā? Tas čalis, kuram labi gāja matemātikā, bet viņa vārdu neviens nevarēja izrunāt? Tā meitene, kura pēc diviem mēnešiem pazuda, jo kopā ar vecākiem aizbrauca atpakaļ uz Azerbaidžānu?

Arī tā saucamā “ceturtās sienas” laušana šajā filmā kalpo kā īstenības pārrāvums, jo pēkšņi varonis runā ar skatītājiem un piedevām vēl apšauba Sarmītes atmiņu mozaīku, padarot Sarmīti par ne sevišķi uzticamu stāstnieci. Tā mēs uzzinām, ka Sarmītes mamma pēc meitas pazušanas naktī ir tā uztraukusies, ka apzvanījusi visas slimnīcas.

Skatītājs vienā laikā ar galveno varoni apjauš, ka mammas nemākulīgā mīlestība arī ir mīlestība. Arī tad, ja tā ir izbļauta caur asarām – tieši sejā.

“Millenium” un gliteri

Atgriežoties pie unikālās “Millenium” gaisotnes, ir jānovērtē apbrīnojamais grima meistares Zanes Žilinskas, kostīmu mākslinieces Jūlijas Volkinšteines, mūzikas autora Riharda Zaļupes, kā arī filmas mākslinieka Aivara Žukovska darbs. Jo, lai cik pārdomāts būtu scenārijs un režija, 1999. gads nav iespējams bez autentiskas modes, vides un tālaika noskaņas. Plastmasas gredzenu un kļošeņu karnevāls “Tizlenēs” mijas ar nenosakāmas krāsas zīda kleitām un bezgaumīgām matu bizēm, reperu džinsi, visu vecmāmiņu ļaunākais murgs, papildina rozā manikīru un caurspīdīgus topiņus.

Kā atzīst Volkinšteine, sameklēt tālaika apģērbus ir bijis ārkārtīgi grūti, bet tad, izrādās, 2000. gadi atgriezās veikalu plauktos. Lai tiek “Lielais Kristaps” arī grima māksliniecei par tūkstoš bizīšu pīšanu, bet meiteņu istabu interjeriem uz karstām pēdām ir jāpaliek kādā muzejā. “Tizleņu” radītās istabas – tās ir svētvietas ar “Backstreet Boys” plakātiem, rotu kastītēm, lampiņām un noslēpumiem.

Sava istaba ir vide, kurā justies droši ar savu “tizlumu”, kas nav paredzēts apkārtējo acīm.

Vēl jāpiemin ekstravagantās “Millenium” Jaungada svinības ar gliteru spīdumiem un “2000” svecīšu turekļiem, tautas vadoni Andri Šķēli TV ekrānā un mulsuma pilno balagānu, kāds rodas, pieaugušajiem svinot kopā ar tīņiem. 

Iztēle – tas ir pa īstam

Vēsturiskās drāmas “Nameja gredzens” mūzikas autors Rihards Zaļupe šoreiz radījis pieklusinātu, viegli manāmu skaņu telpu, kas atgādina par Tomasa Ņūmena mūziku no Sema Mendesa drāmas “Amerikāņu skaistums”. Minēt šo 1999. gadā uzņemto psiholoģisko drāmu šķiet iederīgi arī “Tizleņu” kontekstā, jo arī šeit būtisku lomu ieņem jauna meitene. “Amerikāņu skaistums” uzņemts 1999. gadā, aptverot šo pašu laikaposmu. Kevina Speisija atveidotais Lesters kļūst apsēsts ar pusaudzi Eindželu un pēkšņi saprot, ka tieši viņa, par sevi nepārliecinātā meitas draudzene, ir jaunības eliksīrs. Nu jau ikoniskas kļuvušas ainas ar lidojošo maisiņu un rožlapām piebērto vannu, kurā peldas Menas Suvari atveidotā Eindžela. 

“Oskarotā” drāma ir gana precīzs atainojums amerikāņu labklājības “burbuļa” plīsumam. Tā drīzāk ir pieauguša vīrieša traģēdija, kuras centrā ir teju visas ASV tīņu komēdijas centrālais simbols – karsējmeitene. Komplektā ar futbolistu šis “saldais pārītis” ir apdzīvojis simtiem pusaudžu filmu, to pašu ASV saturu, ko esam patērējuši arī mēs. Mendezs šo tēlu ir “pacēlis” citā līmenī, un nu jau tas ir visas popkultūras simbols, sākot ar filmām un seriāliem, beidzot ar videoklipiem. 

Apsēstība ar “kastām” – populārie, tizlie un nūģi – ir mūžsena un neizsmeļama tēma.

Un laikam jau šim posmam ir jāiziet cauri. Kaut kā taču sevi ir jādefinē, citādi draud izstumtība, atstumšana un, jā, arī mobings. Arī 2001. gadā uzņemtā kulta filma “Donijs Darko” pievērsās tīņu lietām, iepeldot zinātniskās fantastikas laukā. Pavīd gan pasaules gala tēma, kaut darbība norit 1988. gadā, gan tolaik maz apzinātā pusaudžu mentālās veselības problemātika un izolēšanās no sabiedrības. Uz kino ekrāniem parādās Frenks – iedomu trusis, vēl viens iztēles auglis, ar kuru tad dzīvo galvenais varonis. 

Šīs divas filmas uzrāda no klišejām brīvu zonu, kurā runāt par un ap pusaudzi, lai gan savos 15 gados neatceros, ka tās rādītu TV. Tas, ko atceros, ir vācu kanālos demonstrētās “Ariel” reklāmas. Tiesa, abas kinolentes uzņēmuši amerikāņu baltie vīrieši, nevis jaunas sievietes, bet tā ir atsevišķa diskusija. Un, jā, arī es uzaugu ar tīņu šķaidekļiem no “Kliedziena” (1996) sērijas un sajūsminājos par raganu lietiņām “coming of age” šausmenē “Burvestības” (1996). To visu mēs skatījāmies iznomātās video kasetēs kopā ar draudzenēm. Jo draudzība uzvarēja visas šausmas, izņemot tās, kas radās, filmas laikā tumsā ejot uz tualeti.

Lai gan “Tizlenes” nav autobiogrāfiska filma, tā tomēr ir uz patiesiem notikumiem balstīta. Ja dzīve ir īsta, tad iztēle arī.

Tādēļ apvienot sirreālo ar īsto un apdarināt to ar tik blīvi košu gliteru “drēbi” kā tas ir “Tizlenēs”, ir drosmīga režisora izvēle. Kino iespējams ir viss – truši, rožlapiņu vannas, dziedošas zivis, mīlestība un naids. Var atļauties realizēt jebkādu “sviestu”, kamēr vien ir pārliecība par savas idejas dzīvotspēju. Rodas jautājums, kādēļ latviešu kino ir tik maz “tizleņu”?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt