"Varam būt lepni, ka beidzot Latvijā ir dzejas festivāls"
Sveicinu studijā divus dzejniekus, arī festivāla "Page Break" dalībniekus Madaru Gruntmani un Guntaru Godiņu. Mūsu tikšanās iemesls – starptautiskais dzejas festivāls "Page Break", kas norisināsies Jelgavā no 24. līdz 27. aprīlim un ko organizē Madara Gruntmane. Tas ir milzīgs darbs, ir uzaicināti četrpadsmit dzejdari gan no arābu valstīm, gan no Eiropas. Saki, lūdzu, kas apvieno visus šos četrpadsmit dzejniekus? Kāpēc pie mums viesosies tieši šie dzejnieki, un kā tiks atklāta šī festivāla tēma – empātija?
Madara Gruntmane: Viņus noteikti apvieno tas, ka viņi ir visi dzīvi, ka viņi raksta šodien un ka tā ir mūsdienu dzeja. Katrs no viņiem nāks pie mums ar savu kultūrdevu, ar savu pieredzi, ar savu kultūras mantojumu. Tā ir tā unikālā iespēja, ka mēs šo četru dienu laikā varēsim vienā telpā dzirdēt vienpadsmit valodas, kas ir tāda skaista polifonija, kurai var ļauties, un brīžiem liekas pilnīgi neticami, cik pasaule reizē ir plaša un reizē arī maza – ka mēs varam tādā veidā satikties.
Kāpēc viņi ir nokļuvuši tieši šeit un tagad Jelgavā – daudzus no viņiem esmu personiski satikusi starptautiskos dzejas festivālos citur Eiropā. Viņiem noteikti katram ir kādi panākumi un balvas. Viņi ir pieredzējuši un ar augstāko kvalitātes zīmi.
Tu teici, ka dzejas lasījumi notiks vienpadsmit valodās, bet vai kāds, kurš tomēr gribēs saprast, par ko ir runa, to varēs? Vai būs arī atdzejojumi?
Madara Gruntmane: Protams, festivāls nekādā veidā nevarētu notikt, ja mums nebūtu brīnišķīgi mūsu pašu atdzejotāji. Viens no tiem ir Guntars, kurš ir atdzejojis Somijas dzejnieku Susinukke Kosola, un visi atdzejojumi tiks paralēli pārraidīti uz ekrāna. Atdzejojumi būs pieejami gan latviski, gan angliski.
Empātija – šī festivāla atslēgas vārds. Tieši ko jūs visi iesāksiet ar empātiju?
Madara Gruntmane: Empātija man bija ļoti svarīga šī festivāla tēma, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un arī mūsu savstarpējās attiecības, kādas šodien ir manāmas sabiedrībā. Ir svarīgi par to runāt un par to atgādināt – cik svarīgi ir spēt just empātiju, cik svarīgi ir to attīstīt.
Dzejnieks ir empāts. Dzejnieks nerakstītu dzeju, ja viņam šī īpašība nepiemistu. Dzejnieks var padot plecu kādam, kuram tas ir nepieciešams, un to dara viņa dzejoļi.
Katrs dzejolis ir kā mazs mikrokosmoss, kurā tu vari piedalīties un atrast kaut kādas sev zināmas vai nezināmas tēmas.
Kā es vienmēr esmu teikusi – nav svarīgi visu saprast un visam nav jāpatīk. Svarīgi ir atrast to savu, tajā brīdī nepieciešamo emociju, klausoties dzeju, kas tev padod roku. Un to mēs darām situācijās, kad mums vajag palīdzību.
Guntar, tu jau ne tikai atdzejosi šajā festivālā, bet piedalīsies arī kā dzejnieks. Kāds būs tavs pienesums?
Guntars Godiņš: Nu, jāteic, ka viss mans laiks pēdējos gadus ir bijis vairāk saistīts ar atdzejošanu nekā dzeju, jo bija tik daudz tulkošanas projektu, tāpēc arvien mazāk un mazāk esmu rakstījis pats...Tomēr tagad es lēnā garā veidoju grāmatu. Madara ar šo festivālu arī mani pamudināja piedalīties, un es sāku domāt, ko tad varētu tur lasīt. Protams, šiem dzejoļiem ir jābūt arī angļu valodā. Tas būs ļoti interesanti un izaicinoši.
Var arī apbrīnot Madaru, jo es zinu, ko nozīmē taisīt šādus festivālus. Jau astoņpadsmit gadus kopā ar somiem rīkoju festivālu "Poetry Ride" – dzejas brauciens – arī Madara piedalījās šajā dzejas braucienā. Tas, ko dod šādi festivāli – pirmkārt, tie ļauj dzejniekiem satikties, no kā veidojas jauni projekti un varbūt šo dzejnieku grāmatas parādīsies latviešu valodā. Tikpat labi – varbūt latviešu dzejnieku grāmatas parādīsies turku, somu vai kādā citā valodā.
Tas šajos festivālos man šķiet svarīgākais – ka dzejnieki var satikties.
Dzejas festivāls kā tāds Latvijā agrāk nebija – mums bija Dzejas dienas, mums bija viesi, jā. Bet tagad ir arī dzejas festivāls Jelgavā, pateicoties Madaras iniciatīvai. Mēs varam būt lepni, ka šāds starptautisks festivāls nav tikai Malmē vai Londonā, vai kur citur, bet pie mums.
Atdzejotājs iemiesojas autorā
Jūs abi esat atdzejotāji. Vai piekrītat, ka drosme un pazemība ir atdzejotāja nepieciešamās īpašības?
Madara Gruntmane: Jā, noteikti. Tā ir pazemība pret tekstu, pret autoru. Cieņa pret dzejoļa dabu un to stāstu. Man jau liekas, ka tajā brīdī, kad autors uzraksta dzejoli, tas vairs viņam nepieder, tas sāk dzīvot savu dzīvi. Tas sāk dzīvot savu dzīvi arī atdzejotāja galvā, pirms tiek pārtulkots, atdzejots.
Drosme – reizēm ir jābūt drosmīgam, jo valodas īpatnības ļoti bieži nepaģēr pārtulkot tieši tā, kā varbūt tajā konkrētajā valodā tas skan. Reizēm jānāk klāt ar savu inovāciju, lai atstātu to galveno autora domāto domu, ciktāl atdzejotājs to izprot. Drosme un pazemība noteikti ir klātesošas.
Guntar, tev ir ļoti liela pieredze atdzejā. Cik lielā mērā ir jānoliek sevi kā dzejnieku malā, atdzejojot cita autora radītus poētiskus tekstus?
Guntars Godiņš: Varbūt pat nav jānoliek.
Nav?
Guntars Godiņš: Nav. Protams, svarīgs ir respekts pret oriģinālu, bet svarīgi ir arī nesastingt oriģināla priekšā, neveidot to savā valodā neveiklu, kā pārcēlumu no vienas valodas otrā. Ir dažādi dzejnieki, viņi stilistiski atšķiras.
Roberts Frosts uzskata, ka atdzejojot principā daudz kas tiek pazaudēts. Bet, ja mēs pārcelsim tekstu mehāniski, mēs zaudēsim simt reižu vairāk. Teiksim, atdzejojot tādu autoru kā Arturs Alliksārs, bez improvizācijas vispār nekas nav izdarāms, jo viņš balstās igauņu dzejas un valodas skaniskumā. Dzeja nesastāv tikai no domas, svarīga ir arī forma, stils, skaniskums. Tāpēc atdzejotājs iemiesojas autorā un ir spiests autoru pārcelt veidā, kas neko neatņem formai.
Ingmāra Balode kopā ar saviem kolēģiem ir nominēta Latvijas Literatūras gada balvai tieši par Serhija Žadana "Harkivas dinamo", un arī tu, Guntar, esi nominēts balvai veselās divās nominācijās atdzejas kategorijā gan par igauņu sirreālistu dzejas atdzeju, gan par Haso Krulla mūsdienu eposu "Metrs un Dēmetra". Jāatzīst, vakar lasīju to līdz kādiem trijiem naktī, nevarēju atrauties – tā forma, ka pirmajā daļā nonāk pa rindiņai nost un otrajā pa rindiņai klāt, ir suģestējoša, varētu pat teikt, ka maģiska. Savukārt par igauņu sirreālistiem es izlasīju, ka pašā viņu etnosā jau esot kaut kas sirreāls un tāpēc igauņiem sirreālisms esot tik raksturīgs.
Guntars Godiņš: Tautasdziesmās, jo igauņu tautasdziesma veidojas no tā saucamā "skaniskā efekta", kad tiek izmantota aliterācija, tātad līdzskaņu vai patskaņu atkārtojums. Varētu teikt, ka viens vārds meklē otru vārdu pēc šī skaniskuma. Un tad tajā tautasdziesmā sanāk dīvainas lietiņas, vai ne? "No sīpoliem tiltu taisu", "dziedāšu jūru pār zemi"... Jā, bet te ir svarīgs tieši šis skaniskais efekts, līdz ar to es uzskatu, ka igauņu sirreālisms nav nekādā ziņā franču sirreālisma vai vācu sirreālisma kopija. Tas ir dabīgs, izaudzis no tautasdziesmas, no valodas principa.
Madara, no kādām valodām tu tulko un kas ir tavi nesenākie darbi šajā jomā?
Madara Gruntmane: Es tulkoju no turku valodas, varu tulkot arī no krievu, un mans nesenākais darbiņš ir festivāla autora Selahatina Jolgidena atdzeja. Un paralēli top grāmata arī turku dzejniekam Efem Dujanam.
Tavam dzīvesbiedram.
Madara Gruntmane: Manam vīram, jā.
Meklēt dzejā jaunus ceļus
Tev līdz šim ir bijuši trīs dzejoļu krājumi, un divi no tiem ir manā studijā – "Narkozes" un "Aizmīlestība". Jāsaka, ka mani ārkārtīgi pārsteidza "Aizmīlestības" struktūra. Grāmatā ir četras sadaļas, un ceturtā sākas ar nekrologu tev pašai, kurā esi minējusi arī aiziešanas gadu un datumu. Vai tev nebija bail? Vai tā bija vairāk kā tāda pašironija?
Madara Gruntmane: Man nebija bail. Laikam jau, ja man piedēvē ironiju dzejā, es tam piekrītu, bet es teiktu, ka šī nodaļa grāmatai kā reiz ir rakstīta bez ironijas. Tā tēma man atnāca ļoti dabīgā veidā. Mana mamma aizgāja aizsaulē, un tas man bija ļoti grūts laiks.
Tikt atpakaļ uz kājām man palīdzēja tas, ka es sāku domāt – kas tad notiek pēc tam, kad mēs aizejam?
Neviens dzīvs no turienes nav atnācis. Man bija par maz ar to, ko par to stāsta dažādās reliģijās, tāpēc es ļoti autoritatīvi izveidoju savu versiju par to, kas ar mums notiek, kad aizejam.
Tā ir nevis Aizpasaule vai Viņpasaule, bet Aizmīlestība.
Madara Gruntmane: Ir Aizmīlestība, jo sanāca tā ļoti dīvaini. Es biju nolēmusi rakstīt mīlestības grāmatu. Tieši mīlestības dzeju, pēc niknajām "Narkozēm" un "Dzērājmeitiņas". Likās, ka ir laiks mazliet nomierināties un paskatīties uz savu romantisko pusi, bet tad dzīve piespēlēja to, ka vairs mīlestības dzejai vietas nebija. Es sāku domāt par vārdu "mīlestība" plašākā nozīmē, jo mēs taču pavadām tik daudz laika, kādu mīlot šajā dzīvē. Nav runa tikai par romantisko mīlestību. Man likās – nu, nevar tā būt, ka tā mīlestība vienkārši izplēn tad, kad mūsu vairs nav, tāpēc es izveidoju to Aizmīlestības ceļu, kas varētu būt tad, kad mūsu vairs nav, jo mēs īsti nemākam runāt un domāt par nāvi mūsu sabiedrībā.
Mums no tās ir tik ļoti bail, un arī man ir sasodīti bail, un es patiesībā cenšos arī nodzīvot katru dienu tā, lai man būtu arvien mazāk bail no tās.
Guntar, manās rokās nonāca tavs pirmais dzejoļu krājums "Tas nepasacītais", un jāsaka, ka tas nosaukums ir zīmīgs, jo šis vēl bija cenzētais dzejoļu krājums. Saki, lūdzu, kā tu izjūti – ko cenzūra dzejai nodarīja laikā, kad tu sāki dzejot, un kāda, pretstatā tai, ir šodienas brīvība?
Guntars Godiņš: No šīs grāmatiņas tur apmēram kādu pusi tika palūgts izņemt ārā. Argumenti bija ļoti dažādi, pat nedrīkstēja uzrakstīt Dievs ar lielo burtu – bet, protams, tur bija arī politiski konteksti. Otrajā grāmatā, "Ar atpakaļejošu datumu", es šo to jau dabūju iekšā. Domāju, ka tas bija laiks, kad šī cenzūra savā ziņā dzejniekam ļāva audzēt muskuļus, savā galvā izdomāt kaut kādus ceļus. Kāpēc ceļus? Jo tā bija spēle no mūsu puses – varētu pat teikt, ka rotaļa. Ļoti labi noderēja ironija, jo tad tā īsti nevarēja pateikt. Bija arī zemrindiņu teksti, kaut vai mans dzejolis "Siera dziesmiņa" – visi zināja, kas ir tas siers.
Bet es neteiktu, ka es biju laimīgs. Tā bija tāda ākstīšanās. Bija daudz kas cits bez tā, ko es rakstīju, kas tajā laikā neiznāca.
