Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kinodokumentālists Ivars Zviedris veido filmu par Covid 19 laikmetu

Ja par daudz baidies, nav ko skraidīt riņķī ar kameru. Saruna ar dokumentālistu Ivaru Zviedri

Arī Covid-19 pandēmija kļūs par vēsturi, un jau tagad tā kļūst par mākslas darbu saturu. LTV raidījumā "Kultūrdeva" kinodokumentālists Ivars Zviedris stāsta par darbu pie savas topošās filmas par Covid-19 radīto ārkārtējo situāciju. Viņš atzīmē – dokumentālajam kino šis ir bīstams laiks. Taču par savu veselību pārlieku neuztraucas, sakot – ja par daudz baidies, tad labāk ej stādīt kāpostus.

Ļoti daudzi cilvēki šobrīd tādā vai citādā veidā dokumentē pandēmijas laiku, bet tu to redzi filmā. Kā tu tīri tehniski pie tā strādā? Līdzīgi tam, kā to darīja Dzintra Geka savā filmā “Katra diena simtgadē”, kur viņa katru dienu pa druskai kaut ko nofilmēja? Vai arī tev ir kaut kāds cits princips?

Pašreiz es tiešām nezinu īsti, kas no tā galā sanāks, es vācu materiālu. Filmējot es mēģinu to arī atlasīt. Piemēram, kāds kungs, kas tukšā Doma laukumā spēlē čellu un baro baložus, un ir nobažījies par to, ka Itālijā putni mirs, jo tur vairs nav tūristu, kas viņus baro. Mani tas aizkustina. Ir arī visādas citādas izpausmes, kas parastajā laikā nav nofilmējamas. Es cenšos meklēt tās lietas, kas parastajā laikā nav nofilmējamas, kolekcionēju stāstus. Paldies tiem, kas man jau ir savus stāstus uzticējuši, un paldies tiem, kas vēl uzticēs! Domāju, ka no tiem stāstiem šo laiku mēs varēsim kinematogrāfiski parādīt.

“Kultūrdevas” skatītāji droši vien zina Jura Podnieka filmu “Vai viegli būt jaunam?”. Ja salīdzinātu, ko  tajā laikā radio, televīzija, prese teica publiskajā telpā, un apskatītos šo filmu, tās būtu divas dažādas pasaules.

Tāpēc man liekas, ka ir vērts – arī tāda pienākuma sajūta –, ka šis dokumentālais kino parādīs šo laiku mazliet savādāk nekā visas preses konferences un pārējais, ko mēs tagad redzam.

Citās tavās filmās tomēr ir viens vai divi galvenie varoņi. Kā ar šo filmu, vai ir izkristalizējušies varoņi?

Jā, ir čellists Normunds, domāju, ka viņš varbūt. Bet mēs vēl pašreiz esam tajā varoņu meklēšanā. Ir viena kundze, liepājniece, kas Bergāmo staipa līķus. Kā lai līdz viņai nokļūst, tas ir ļoti sarežģīti. Bet tagad ir svarīgi – dokumentālajā kino ir svarīgi vākt to materiālu. 

Filma nebūs tikai par Latviju?

Es pašreiz nevaru atbildēt, jo es nezinu, cik es tālu tikšu. Mēs mēģinām, cik spēka vien ir, bet šis ir tāds laiks, kad nevar arī uzlēkt augstāk par savu vienu vietu.

Kā tev šķiet, vai tā būs vairāk publicistiski asa vai dokumentāli poētiska filma?

Visdrīzāk otrais variants. Mēs, protams, nezinām, kas notiks, kāds būs mūsu scenārijs. Bergāmo, ne Bergāmo? Vai maijā te viss jau beigsies ar mazu iebiedēšanu? Vai vēl kaut kā? Tas ir atkarīgs no tā, kas notiks pie mums. Bet es to filmu redzu kā poētisko dokumentālo kino par šo laiku.

Vai tu jau esi izdarījis kaut kādus secinājumus par šo laiku? Piemēram, filmā “Valkātājs” tavs varonis Pepiņš ved vjetnamiešu bēgļus pāri robežai. Vai šādi varoņi šobrīd arī ir pieprasīti?

Es nezinu, vai viņi pieprasīti. Bet, kad tu mani uzaicināji uz sarunu, es paeksperimentēju, kā notiek totalitārisma vai varas izpausmes šajā laikā.

Piemēram, mēs ar operatoru 21.00, 22.00 vakarā filmējam pie “Saktas” puķu kioskus, pretī ir Augstākās tiesas ēka. Es saku: “Foršs kadrs, mēs tādu nekad nevarēsim nofilmēt, nostājamies ceļam pa vidu.” Neviena mašīna [nebrauc]. Sākam filmēt, atnāk policists. Viņš saka: “Klausieties, šeit ir slepens objekts, jūs te nevarat, te ir paaugstinātas bīstamības zona.”

Es to ēku esmu savā laikā nofilmējis no visām pusēm, nekad nebija slepena. Tagad pēkšņi kļuvis slepens objekts, kad neviena nav uz ielas. Vairākus tādus piemērus varētu minēt. Tā ir mazlietiņ mūsu nācijas iezīme. Jūs jau droši vien zināt, ka Ļeņinu apsargāja latviešu sarkanie strēlnieki, un arī viņam strēlnieki prasīja uzrādīt apliecību.

Skaidrs, ka visiem ir mulsums, tie sargi jau negrib neko sliktu, bet viņi ir tik izpildīgi, ka tas zināmā mērā ir bīstami.

Citās filmās tev ir bijuši dažādi riski. No Purva Intas tu riskēji dabūt pa galvu tīri fiziski; filmā “Valkātājs”, protams, vispār filmējot šo nelegālo cilvēku pārvadāšanas biznesu, ir savi riski. Kādi ir lielākie riski, filmējot šo kino?

Es pat teiktu, ka ne riski, bet ir tāda viena kategorija, kas ir – mums ir daudz birokrātu valstī un arī daudz sabiedrisko attiecību speciālistu. Un, lai tu kaut kur nokļūtu – neesmu rēķinājis vidēji, cik zvanu jāveic –, bet konkrēti vakar es zvanīju astoņas reizes, lai varētu saprast, kurš ir atbildīgais par patversmi “Zilais krusts”, vai es tur varu nokļūt vai nevaru.

Katram izstāstu no jauna to pašu, ko jau iepriekšējam stāstīju. Katrs saka – es neko neatbildu, ejiet tur un tur, un tur. Un gandrīz līdz prezidentam tevi sūta. Tādā ziņā ir sarežģīts laiks. Ne tikai šis laiks, bet vispār. Tā saucamā datu aizsardzība. Dokumentālajam kino ļoti bīstams laiks.

Ja tu gribi noslēpties, tev ir preses sekretārs, tev ir datu likums, tu vari mierīgi šmaukties, darīt, kā tu gribi, un būt negodīgs.

Bet patversmē “Zilais krusts” taču atrodas reāli slimnieki. Vai tev nav bail saslimt ar šo vīrusu?

Visu laiku ir jābūt mazliet bail. Bet atkal – ja tu par daudz baidīsies, tad ej stādīt kāpostus, nav ko ar kameru skraidīt riņķī.

Filozofs Teodors Adorno paudis domu, ka intelektuāļi un mākslinieki nereti jūtas tā, it kā nepiedalītos esamībā un nebūtu esamības līdzvērtīgi dalībnieki, bet gan tikai skatītāji. Vai, tavuprāt, tas, kā šobrīd mākslinieki – un, iespējams, arī tu – reaģē uz notiekošo, ir daļēji bēgšana? It kā mēs nebūtu daļa, uz mums neattiektos šie riski, mēs nevarētu saslimt? Mēs vienkārši skatāmies uz to un fiksējam?

Tas ir labs stāvoklis, ja tādā tu vari nokļūt un sevī tādu radīt. Man liekas, ka tas ir ideāls priekš dokumentālā kino. Ne vienmēr, protams, izdodas. Ir jau dažreiz, ka gribas arī kliegt un raudāt. Bet ir jāsaņemas un jāmēģina radīt šo stāvokli.

Kā tev šobrīd pietrūkst, tīri cilvēciski?

Man pašreiz pāri paliek. Es tiešām daru to, kas man patīk.

Jā, es droši vien mazliet riskēju, bet mani ir iedrošinājuši arī daži mediķi, ka tik liels nemaz tas risks nav.

Tas ir lielākais izaicinājums šajā filmā – mums ir jāpaliek veseliem. Ja mēs saslimstam, tad ar mums ir cauri. Tad mūsu kino beidzas. Bet arī nebeidzas – man zvanīja, tikko ieraudzīja publiskajā telpā, ka es kaut ko daru, daudzi operatori zvanīja un teica: ja tev kaut ko vajag, [tad saki]. Tas arī raksturīgi, nezinu, latviešiem vai vispār – kad ir krāmi, tad visi saliedējas.

Tu esi arī aicinājis cilvēkus arī iesūtīt stāstus. Kas ir tieši tas, ko tu gaidi?

Grūti pateikt, ko es gaidu, bet es kolekcionēju. Man ir dažādi tie stāsti. Sākot no tā, kā ar bērnu mācās mājās, par aizvērtiem sporta spēļu laukumiem, par to, kā gāja uz Polijas-Vācijas robežas kautiņš. Tikko man pazvanīja Uldis Cekuls – es braucu no Indijas, tas ir unikāls [materiāls]. Un es viņus kolekcionēju.

Un otrs – varbūt šī filma būs vēl svarīgāka pēc tam, kad visu atcels. Kas tad notiks? Man jau daži laucinieki saka – jāmeklē plinte, nāks zagt, nebūs vairāk, ko ēst. Varbūt, ka tas periods pat būs svarīgāks par šo.

Bet es to nevarēšu parādīt, ja man nebūs šī materiāla.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti