Arī arhitektūras vēsturnieki, kuri spēj novērtēt tajā laikā tapušo objektu arhitektonisko kvalitāti, attiecībā uz padomju arhitektūras mantojuma saglabāšanas iespējām ir visai skeptiski. Vai viss ir tik bezcerīgi? Vai arhitektu – vēl dzīvo celtņu autoru – autortiesības ir vai nav jārespektē? Par šiem jautājumiem pārdomās dalās arhitekts, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis.
Ko saglabāt un ko – pārbūvēt?
Ilze Martinsone: Nākošās Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā veltītas ilgtspējīgam kultūras mantojumam. Šī doma mani rosināja uz ko pilnīgi pretēju: mums ir ne tikai tāds kultūras mantojums, kas aizsargāts ar oficiālu statusu, bet arī pēckara laika kultūras mantojums, kuram ilgtspējība vispār nepiemīt, jo celšanas kvalitāte bijusi diezgan nožēlojama. Un otra lieta – kā mēs sabiedrībā asociējam pēckara laika arhitektūru? Jo nevienam nav šaubu, ka padomju laikā radīta mūzika ir izcila – Imants Kalniņš, piemēram, vai glezniecībā – Boriss Bērziņš. Neviens šo kvalitāti neapšauba. Bet, tikko runa par padomju laikā uzbūvētām ēkām, sabiedrības apziņa tūlīt mainās – vajag ņemt buldozeru un lielāko daļu no tā šķūrēt nost, kam es negribētu piekrist, jo arī arhitektūrā varēja tapt un arī tapa labi objekti pat tad, ja tie nebija pietiekami kvalitatīvi uzbūvēti. Pagājušā gada oktobra beigās notika Starptautiskās kultūras mantojuma aizsardzības organizācijas "ICOMOS Latvija" organizētā konference, kas lielā mērā bija veltīta tieši pēckara mantojumam. Tajā uzstājās mūsu arhitektūras lielākie vēsturnieki – Jānis Lejnieks un Jānis Krastiņš. Viņu referāti bija interesanti, bet nobeiguma akcents bija sūrs – ne viens, ne otrs neredz potenciālu, kādā veidā to saglabāt. Tāpēc mans pirmais jautājums – ko mēs uzskatām par kvalitatīvu pēckara laika arhitektūru un kādi ir kritēriji: ko vajadzētu saglabāt autentisku, un ko varbūt pat vajag pārbūvēt un pārzīmolot?
Juris Dambis: Tas ir ļoti grūts jautājums... Jāskatās uz arhitektūru plašāk. Arhitektūra ir māksla veidot kvalitatīvu cilvēka dzīves telpu, un
arhitektūra ir viena no vissarežģītākajām mākslas nozarēm, kur darbu kvalitāti ietekmē ne tikai idejas un laikmets, bet arī tehniskās varēšanas iespējas.
Ja skatāmies no kultūras mantojuma saglabāšanas viedokļa, agrākais princips bija tāds: saglabāts tiek izcilākais no tā, kas izturējis laika pārbaudījumu. Ja konkrētās valstīs paskatāmies uz valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem, tad visīsāko sarakstu veido senākais mantojums, turpretī arvien vairāk mantojuma sarakstos iekļūst 20. gadsimta kultūrvēsturiskās vērtības. Līdz ar to sabiedrība jau ir pievērsusi uzmanību ne tikai senākajam arhitektūras posmam, bet arī pavisam nesen radītām arhitektūras vērtībām. Bet ko darīt ar padomju laika mantojumu?
Tas, kas radīts modernisma laikā, protams, ir kultūrvēsturiska vērtība – tā ir māksla, tā ir kultūra, bet ko darīt ar būvēm, kas uzbūvētas nepietiekamā kvalitātē?
Mēs zinām pasaulslaveno arhitektu Lekorbizjē un citu darbus, un diezgan daudzi no šādiem objektiem iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Ja to salīdzinām ar situāciju Latvijā, mūsu gadījumā šis periods bieži pārstāvēts nekvalitatīvā izpildījumā un atbilstoši tā laika iespējām. Tomēr ir pietiekoši daudz arī tādu objektu, kuri, mums par pārsteigumu, uzbūvēti tā, lai varētu pastāvēt arī ilgtermiņā. Līdz ar to mums ir pietiekoši daudz objektu, kuri, ja sabiedrības attieksme būs labvēlīga, tiks saglabāti, bet daļu nāksies nojaukt kā mūsu dzīves kvalitātei un iespējām neatbilstošu. Un tad ir jautājums – kā rīkoties ar šīm ēkām?
Liela daļa paneļu ēku nav energoefektīvas, un arī no plānojuma viedokļa tās grūti izmantot – vai sabiedrībai [to atjaunošanā] vajadzētu ieguldīt lielākus resursus, nevis būvēt kaut ko jaunu, tādā veidā paciešot to, kas radīts neatbilstoši ilgtermiņa pastāvēšanai? Noteikti nē!
Sabiedrība izšķirsies par to noārdīšanu un nojaukšanu. Jautājums, kā to izdarīt un ko mēs darām ar konstrukcijām – vai cenšamies zaļi domāt un izmantot kādas daļas, fragmentus vai materiālus no šīm ēkām, cenšoties tos otrreiz iebūvēt, tādējādi esot atbildīgiem pret nākotni?
Pasaulē, toskait Vācijā, šai ziņā ir labi piemēri – ka izdodas tos pārvērst par tādiem objektiem, kas veido kvalitatīvu vidi, un šīs ēkas turpina dzīvot savu nākamo dzīves posmu. Līdz ar to uz saglabāšanas iespēju es neskatītos tik ļoti skeptiski.
Tomēr jābūt reālistiem un jāsaprot, ka par katru cenu un pilnīgi visu saglabāt arī nav jēgpilni.
Bet ja nu kāds objekts tomēr šķiet arhitektoniski vērtīgs, bet tā tehniskā kvalitāte ir briesmīga? Gribu minēt konkrētus piemērus. Zinu, ka jūs pats esat bijis par Martas Staņas dzīvojamās ēkas, kas atrodas Brīvības un Krustabaznīcas ielas stūrī, iekļaušanu pieminekļu sarakstā. Toreiz tā iekļauta netika. Tagad māja lēni iet bojā. Tās celtniecībā izmantots tāds materiāls kā stemalīts, ko šodien vispār vairs neražo. Līdz ar to nav materiāla, lai to restaurētu. Vai varam iestāties par šo māju, vai arī ļaut, lai viss notiek, kā notiek?
Manuprāt,
arvien vairāk mums jāpanāk tāda situācija, ka pati sabiedrība grib saglabāt kultūrvēsturiskas vērtības –
proti, pašā sabiedrībā rodas pozitīva attieksme pret agrāk radītām vērtībām. Un tad, ja sabiedrība kaut ko vēlas saglabāt, tam noteikti var atrast risinājumus.
Konkrētajai Martas Staņas projektētajai ēkai, domāju, var atrast risinājumu, kā to atjaunot, un materiālu, kas vairs nav pieejams, aizvietot ar oriģinālam tuvu vai vizuālajam tēlam atbilstošu – līdz ar to arhitektūra šādā gadījumā neciestu. Esmu pārliecināts, ka šai ēkai varētu būt nākotne – tur ir arī diezgan veiksmīgs dzīvokļu plānojums un arī pašas ēkas vizuālais tēls – tikai vienā brīdī jānotiek kaut kādam klikšķim, sabiedrības noticēšanai šādu vērtību saglabāšanas iespējām, un tad jau arī kultūras mantojuma sargātāji ierakstīs šādus objektus pieminekļu sarakstā.
Šobrīd gan situācija mainījusies – modernisms kļuvis par mūsdienu dzīves modi, līdz ar to arī šādu ēku saglabāšanas iespējas ir daudz lielākas.
Protams, tas saistīts arī ar izdevumiem. Šveicē apmeklēju vienu Lekorbizjē radītu ēku un jūsmoju par tās restaurācijas kvalitāti un veidu, kā šī konkrētā ēka bija saglabāta, atjaunota un ar kādu pārliecību un aizrautību šīs mājas iedzīvotāji paši stāstīja un lepojās ar tās kultūrvēsturiskajām vērtībām.
Labie un ne tik labie piemēri
Vai mums Latvijā ir kādi labi restaurācijas piemēri? Manuprāt, viens ir Rīgas Motormuzejs – šī ēka gan ir Ceļu satiksmes drošības direkcijas nodaļa, tāpēc bija diezgan lieli līdzekļi, lai muzeju atjaunotu šādā veidā. Bet varbūt vēl ir kaut kas pozitīvs?
Viens no veiksmīgiem piemēriem ir Dailes teātris. Ja atceramies, kādi pārveidojumi savulaik bija iecerēti...
Tomēr šim objektam ir valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss, un ir izdevies šo ēku saglabāt. Pārmaiņas tur notiek iejūtīgi, rēķinoties ar kultūrvēsturiskajām vērtībām.
Tāpat, manuprāt, ļoti spēcīgs modernisma laika objekts ir Salaspils memoriāls. Tur gan nav to lietošanas problēmu, kas ir citos objektos. Veiksmīga atjaunošana notikusi arī Ģelžu ģimenes vasarnīcai, kas ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis – to paspēja vēl izdarīt pats autors. Līdz ar to mums ir piemēri – varbūt ne daudz, bet kas tomēr liecina par modernisma laika objektu atjaunošanas iespējām. Ne vienmēr tas ir tik dārgi, jo lietotie materiāli ir ļoti vienkārši. Varbūt lielākās problēmas, kas jāatrisina, ir energoefektivitāte. Bet katrā konkrētajā gadījumā risinājumus var atrast. Bet nu – liela daļa modernisma laika būvju, laikam ejot, būs tādas, kuras nevarēs kalpot sabiedrībai un būs diezgan kardināli jāpārdomā. Piemēram, Vācijā no daudzdzīvokļu ēkām viens piemērs ir bijis tāds: ēkai tiek nojaukti divi trīs stāvi un paliek tikai puse no ēkas augstuma. Dzīvokļi tiek savienoti kopā, tādā veidā vidi padarot pievilcīgāk izmantojamu. Protams, ēkas vizuālais tēls tādā gadījumā ir zaudēts, bet izmantota substance. Bet es noteikti iestātos par to, ka daļa no ēkām ir jāsaglabā, turklāt jāsaglabā pēc iespējas autentiskākā stāvoklī.
Ja skatāmies uz pārvērtībām, kas notikušas viesnīcas "Latvija" gadījumā, tad šībrīža ēkas tēls neliecina par modernisma laikmetu. Priekšstats par to mums ir kā par no jauna uzbūvētu ēku nemērogā, pilsētā, un daudziem Rīgas viesiem var likties – nu, kurš gan pieļāva šādu ēku vispār uzbūvēt, nenojaušot, ka ēka radīta laikmetā, kad vienkārši bija tāda pieeja. Manuprāt, tas ir bēdīgākais – ja ēka zaudē identitāti un vairs nesaprotam, kuram laikam tā īsti pieder. Bet stāsts par viesnīcu "Latvija" ir stāsts par modernismu kopumā: modernismam nevar piemērot visus tos kritērijus, ko ierasti piemērojam vēsturiskajai arhitektūrai! Modernisms pats agresīvi pārkāpa sarkanās līnijas un agresīvi izturējās pret vēsturi, nojaucot veselus kvartālus. Viesnīcas "Latvija" ideja bija radīt tīru lauku ar vertikāli vidū – tāda bija tā laika arhitektu telpiskā ideja. Tagad, kad tur viss aizbūvēts ciet, tiešām vairs nevar saprast, kā tas ir bijis un kam tas domāts – identitāte ir zudusi.
Es cenšos modernisma laika arhitektūru dalīt divās lielās grupās. Viena daļa būtu tās ēkas, kas izceļas ar savu estētisko kvalitāti, funkcionalitāti, detaļu risinājumiem un materiālu lietojumu prasmi – es uz šādām ēkām skatos kā uz sava laikmeta progresa mākslas darbiem. Šīs ēkas būtu jācenšas saglabāt kā pozitīvu laikmeta zīmi. Un ir tādas ēkas, kuras iebūvētas vidē, kam raksturīga cita kvalitāte – piemēram, vēsturiskā vidē, kura veidojusies vairāku gadsimtu laikā, kurā ievērota konkrēta pilsētbūvnieciskā kārtība un tāpēc vieta kļuvusi nozīmīga visai sabiedrībai vai nu vietējā, vai pasaules mērogā. Ja šādā vietā nākts ar pavisam citu mērogu un kaut kas šeit ticis uzbūvēts ar šīs vietas iznīcināšanas ideju, tad, protams, jaunradītais konfliktē ar konkrētajā vietā iedibināto kārtību.
Ko darīt ar šādām būvēm? Ja mēs tās saglabājam sākotnējā veidolā – tad tā ir laikmeta zīme, bet tajā brīdī, kad mēs šīs ēkas mēģinām pārveidot jeb uzlabot, tās iegūst pavisam citu tēlu un konflikts ar vidi veidojas vēl lielāks. Manuprāt, pilsētvidē mēs varam atļauties arī labot kādu iepriekšējo periodu kļūdas.
Vissliktāk būtu, ja šādu agresīvu metodi sabiedrība censtos turpināt, vēsturiskajā vidē būvējot arvien jaunu un jaunu objektu klāt, kas neatbilst vides mērogam, raksturam: tā ir vides izārdīšanas politika.
Arhitekta autortiesības
Rīgā mēs situāciju puslīdz zinām un kontrolējam, bet tas, kas notiek pašvaldībās... Pašvaldību projekti bieži vien ir brutāli – naudas atprečošanas, siltināšanas projekti. Tagad šādu ēku autori ceļ skandālu, ka netiek ievērotas viņu autortiesības un viņiem neviens neprasa, vai to var darīt, un rezultāts ir bēdīgs. Lai arī neesat autortiesību speciālists, kā jūs raugāties uz to? Vai tomēr autoram nav kaut kādas tiesības tam iebilst? Lai gan ir arī pretēji piemēri – ka autors pats savu ēku var arī sabojāt.
Tā tiešām ir viena liela problēma, bet es šeit meklētu iemeslus pašā arhitektu sabiedrībā un arhitektu ētikas principu ievērošanā.
Visos sabojāšanas gadījumos kāds kolēģis arhitekts savu roku ir pielicis – tas nozīmē, ka nozaru arhitektūra ar šiem jautājumiem nav tikusi galā.
Ko vajadzētu darīt? Vai viņus vajadzētu izvilkt publiskajā telpā? Piemēram, padomju laikā bija tāda slavena kafejnīca "Klidziņa", kas bija izcils modernisma piemineklis. Mani ļoti pārsteidza, ka tās īpašnieki lepni paziņoja, ka viņi to māju pārbūvējuši – proti, kad jūs to ieraudzīsiet, vairs nepazīsiet. Man tas radīja pat zināmu šoku. Ko mums darīt ar arhitektiem, kas neievēro šo ētiku?
Tā ir viena liela arhitektu sabiedrības problēma, un ne tikai šādu objektu kontekstā. Ja paskatāmies uz ļoti pazīstamiem objektiem Rīgā, kur tiem ķeras klāt arī mūsu spēcīgākie arhitektūras meistari, bieži redzam, ka no modernisma laika objekta beigās nekas nepaliek pāri.
Dažkārt notiek pat tā, ka arhitekti, kuri ļoti skaļi runā par vērtību saglabāšanu, paši arī piedalās to graušanā, un tad veidojas tāda dubultmorāle.
Tikai tajā brīdī, kad pati arhitektu sabiedrība šo problēmu sapratīs, ir jēga sākt šos jautājumus regulēt ar kādiem normatīviem aktiem.
Un droši vien, ka nevajadzētu nonākt arī kādā otrā galējībā – ja autors nepiekrīt, tad nekas ar konkrēto objektu nākotnē nedrīkst notikt. Jo objekta radīšanā tiek ieguldīti ievērojami līdzekļi, arī tā uzturēšanā tiek ieguldīti ievērojami līdzekļi, līdz ar to pilnīgu gala vārda noteikšanu sākotnējā objekta autoram arī nevarētu uzticēt. Tātad – ja ir kādas sabiedriskas celtnes, kādi sabiedrībai nozīmīgi objekti un to autors ir dzīvs, konsultācijām ar autoru vajadzētu būt, bet, ja ir kādas tipveida ierindas būves, kas sabūvētas un šodien mums traucē, vajadzīgi kādi risinājumi un autors varbūt nav gatavs ar saviem padomiem palīdzēt, tad jaunajam autoram jāķeras klāt un jāveido kaut kas mūsdienās vajadzīgs un lietojams.
