- Ilga Hincenberga saimnieko Alūksnē
- Un tā viņi ieskatās viens otrā un apprecas
- Mazbērnu stāsts par vectētiņu un vecmāmiņu
- Kristaps Ģelzis nekļuva ne par mūziķi, ne arhitektu
- Vecākā dēla un tēva strīdi nebija par arhitektūru
- Māja ir visu laiku jāaprūpē
Saimnieko viena
“Tāpēc, ka esmu viena, bez Modra, to katra sieviete zina. Tā ir puse no manis,” strikti nosaka Ilga Hincenberga, vaicāta, kā nolēmusi viena saimniekot Alūksnes pils oranžērijā, vienlaikus viņa naski rosās virtuvē. “Viss ar koku. Mans vīrs vienmēr teica, ko tu ar tiem puļķiem. Turpretim Ģelzim bija katrs koks no svara. Ja kāds bija nodomājis kaut ko nocirst, tad viņš atrada iespēju kokam palikt. Jo viņi ir vecāki par mums.”
“Man patīk būt brīvai un patstāvīgai. Tādu zaudējumu kā Modri... Mēs runājām ar savu draudzenīti no manas klases, kam tāds pats liktenis. Viņai nupat tas notika. Viņa teica, ak, kungs, kad tas pāries, atteicu, ne mūžam, es to skaidri zinu. Tas nav iespējams,” atzīst Ilga Hincenberga.
Ilgas vīrs, Andreja un Kristapa tēvs – arhitekts Modris Ģelzis aizgāja mūžībā 2009. gadā. Par viņa skatījumu uz 20. gadsimta arhitektūru tagad var lasīt Jāņa Lejnieka grāmatā “Patiesa forma. Tīrs stils. Modris Ģelzis. Arhitekts”. Vienlaikus tas ir arī Modra Ģelža portrets. Un arhitekta portrets nevar būt bez viņa projektiem, minēt var kaut dažus – Dzintaru koncertzāle, Valsts filharmonijas koncertzāle, Valmieras teātris, savrupmājas un vasarnīcas, arī paša ģimenei, par kuru vēl būs īpašs stāsts. Tikmēr Jānis Lejnieks piemin, ka Modri Ģelzi kara gados vairāk par būvniecību interesēja glezniecība, tomēr seko arhitektūras studijas. Varbūt šī interese vēlāk neapzināti parādās dēla Kristapa izvēlē?
Ilga ieskatās Modrī
Vairākkārt sarunās svarīga loma ir vienai Pārdaugavas skolai – Modris un Ilga mācījās vienā klasē tagadējā Rīgas Valsts Vācu vidusskolā, agrāk Āgenskalna ģimnāzijā, vēl agrāk – Rīgas 5. vidusskolā. Šo skolu pabeidza arī Andrejs. Un jau vēlāk kā arhitekts projektēja skolas piebūvi un rekonstrukciju, par ko saņēma Arhitektūras gada balvu. Bet pagaidām Andrejs vēl nav piedzimis, Ilga tikai ieskatās Modrī.
“Kā es tai Modrī ieskatījos, to man tā kā jāpasaka būtu. Es biju talantīga draudzēties ar puikām, ne meitenēm. Es spēlēju viņu komandā volejbolu, viņi mani pavadīja uz mājām,” atmiņās kavējas Ilga Hincenberga. “Mana mammīte bija palikusi viena, tēvs jau bija miris. Viena rūpīga manas klasesbiedrenes māmiņa bija teikusi, ka tā jūsu meitiņa ar tiem puikām neaiziet pa tālu. Mamma bija sabijusies un saka man to. Es teicu: “Mamma, ar pieciem puikām, kā tur var aiziet pa tālu.” Un mamma palika mierā.
Man bija tāds paradums, ja mani kāds bučo, tam ātri pliukt! Un viņš nomierinās. Mēs ejam, Modris mani pavada, viņš ņem un mani nobučo. Bet goda vārds, tikai to es domāju, viņš tak nav no tiem gariem puikām, viņš ir gandrīz mazāks par mani. Ar mazākiem nedrīkst kauties. Es neko. Tad mēs ilgi stāvējām trepju telpā, kamēr mamma ar sveci nāca lejā skatīties un meklēt mani.”
Un tā viņi ieskatās viens otrā un apprecas. Piedzimst Andrejs, pēc astoņiem gadiem Kristaps. Andrejam jābūt arī drusku auklei. Ilga Hincenberga bilst, ka šodien par tādu attieksmi pret bērniem būtu cietumā nonākusi. “Viņi palika vasarnīcā vieni paši. Bija brīnišķīga kaimiņiene, viņa aizgāja apskatīties, vai viss ir kārtībā, vai putra apēsta. Vienmēr jau nebija kārtībā,” atminas aktrise.
“Esmu pārliecinājusies, ka uzvārdu bija jāklausa Modrim. Kaut gan spurojos bezgalīgi ilgi pretim. Kamēr beidzot bez atvainošanās es izspruku cauri,” tā Ilga Hincenberga. “(..) Mūsu ģimenē visiem sieviešiem tāda nelāga mode paturēt savus uzvārdus. Mēs ar to precēšanos nemaināmies, kādas bijušas, tādas esam.
Es esmu haoss, tā mani vienmēr uzskatījuši. Esmu pati ļoti priecīga, ka esmu tas haoss. Es tajā haosā orientējos desmitreiz labāk, nekā kārtībā. Tiklīdz es kaut ko nokārtoju, tā man viss pazūd.”
Mūsu ģimenē ir paaudžu respekts
Rīgā sarunām par ģimene pievienojas arī Ilgas Hincenbergas un Modra Ģelža mazbērni, žurnālists Ģederts Ģelzis un kino producente Alise Ģelze. Vai viņiem svarīgi Ilgas Hincenbergas un Modra Ģelža principi?
“Svarīgi, ka spējam sanākt kopā pēc dzīves sitieniem, viens otram dodam un viens otru atbalstām, lai arī kā iet, varam izrunāt un atrast kopsaucējus un lielie viļņi izviļnojas,” vērtē Ģederts Ģelzis.
“Novērtēju, ka vecmāmiņai radās ideja, ka mums vajadzētu reizi nedēļā, man, Ģedertam un Annai (Kristapa Ģelža meita) iet pie vecmāmiņas pusdienās. Mēs ar Annu intensīvi gājām. Esmu vecmāmiņai pateicīga par to laiku. It kā tā ir stunda nedēļā. Viņa zināja, ka vectētiņam ir vēzis, viņa bija izdomājusi, ka tas ir labs formāts, kā pavadīt laiku kopā. Taisīja pusdienas kā vienmēr vectētiņam, mēs vienkārši ar Annu pievienojāmies. Nedēļas sākumā vienojāmies, kuru dienu, un atradās laiks.
Tas bija baigi forši, jo daudz uzzināju par vecmāmiņu, vectētiņu, par viņu jaunības dienu piedzīvojumiem. Vecmāmiņa ķircināja vectētiņu, vai viņš pastāsta, lai atceras. Tas mūs ļoti satuvināja.”
“Opis no mammas puses arī ir Ģederts (komponists Ģederts Ramans), viņš man rādīja bērnībā, kāda viņam kārtīga atvilktne. Atceros, arī Modris bija kārtīgs,” min Ģederts.
“Mūsu ģimenē ir lietu kārtības ievērošana. No bērnības atceros, ka vectētiņam stāvēja modelītis vienmēr augšā. Kādreiz dzīvojām visi vienā dzīvoklī Baznīcas ielā, mēs, Kristaps ar ģimeni, vecmāmiņa un vectētiņš. Dzīvojāmies dzīvojamā istabā, vectētiņam bija tāds balkons, kur viņš strādāja. Viņš skatījās, lai ko mēs darītu, pārī balkonam, kas notiek.
Bija koka kāpnes, par kuram uzkāpt augšā, man likās kā mājiņā. Gāju augšā un skatījos, kas tur ir. Vectētiņa bija veco laiku modelītis, zaļš. Viņš nedeva ar to tā spēlēties, viņš iedeva ar nosacījumu uz stundu vai divām un tad bija jāatnes atpakaļ un jānoliek tieši vietā. Tu to ļoti respektēji.” stāsta Alise.
“Auto modelītis viņam bija īpašais. Man bija savi visādi, ko dauzīju, to zināju, ka nevar dauzīt,”atminas Ģederts.
“Paaudžu respekts mūsu ģimenē ir, man ir respekts pret vecvecākiem, nevaru iedomāties citādi, tas nododas paaudžu paaudzēs. Redzu, ka manam bērnam ir respekts pret vecvecākiem. Tāda lietu kārtība. Mēs esam visi ar raksturiem, līdz ar to vienmēr ir kaislības, tāpēc mums ir diezgan interesanti,” atklāj Alise.
“No Ģelžiem nāk – katrs cīnāmies par savu taisnību. Tiklīdz otrs mēģina to apgāzt, sāk šķilties ugunis. Kādreiz es šo īpašību noliedzu sevī, jo vecāka kļūstu, jo apzinos to. No kolēģiem esmu dzirdējusi to kā pārmetumu, tiklīdz mana zona tiek aizskarta, mana taisnība tiek aizskarta, palieku asa,” vērtē Alise. “Bet vienmēr ir diskusijas, kas man patīk. Par visu – par grāmatām, par filmām, par to, kā mēs zāli pļaujam. Vienam patīk tā, nē, pareizi ir šitā zāli pļaut. Visu pamatojam. Ar šiem raksturiem saproti, ja gribi pierādīt savu taisnību, tas jāpamato, nemetīsi kaut ko ugunī tikai tāpēc, ka tev patīk balts, izdomā, kāpēc tev tas balts patīk un mēģini argumentēt.”
Balvas nav Everests
Neklātienē ar “Studijas bibliotēkas” grāmatas „Kristaps Ģelzis” starpniecību sarunā iesaistās arī Kristapa Ģelža meita Anna Iltnere. Anna raksta: „Mana vecmāmiņa , tēta mamma, stāsta, ka Kristapa piedzimis tieši laikā kā nolikts. Tas viņam arī turpmāk vienmēr izdevies - rīkoties un izteikties „Tieši laikā”. Kā naglai uz galvas. Laikus uzost tuvojošos kultūrvēsturisko vai citu strāvu, noķert to aiz astes un iepīt savos darbos vai spriedumos”.
Kopš tā laika Kristaps Ģelzis ir saņēmis Dienas Gada balvu kultūrā, Purvīša balvu, vēlreiz nominēts Purvīša balvai, pārstāvējis Latviju Venēcijā.
“Domāju, ka radošām personībām balvas nav Everests. Ieraksts CV? Un kam CV dot, tad jārušinās, lai būtu, kam dot CV. Ne jau CV, bet notikuma fakts ir svarīgs, tas ir neizdzēšams,” uzskata Kristaps Ģelzis. Viņš atklāj, ka tāpat, kā tēvs un vecākais brālis kādreiz gribējis kļūt par arhitektu, “tad ieraudzīju, kā Andrejs ar tēvu strīdas, nospriedu, ka būšu jebkas, tikai ne arhitekts”.
“Ar mani labās lietas notiek tādos pagrieziena punktos. Es mācījos mūzikas skolā, ilgi domāju, kā tikt no tās vaļā, izdomāju, ka teikšu, ka būšu mākslinieks, nevis mūziķis. Tas būs labs arguments, lai mūzikas skola būtu otrā plānā un zīmēšanas kursi, un trenēšanās, lai iestātos Māksla akadēmijā, būtu pirmā vietā. Tā arī notika. Man tā mūzikas skola sāka traucēt dzīvi un pagrieza mani pareizā virzienā. Ne traucēt, daudz esmu mācījies, bet pusaudža gados, kad visi saka, ko darīji – ārā spēlēju futbolu, es teicu – biju istabā, spēlēju vijoli,” par saviem pusaudža gadiem stāsta Kristaps Ģelzis. “Es instrumentu cienu, jo tas ir manas mātes brāļa instruments. Uzpasēju, lai stāv labā kārtībā.”
Arhitektu strīdi
Sava tēva piemiņai Kristaps Ģelzis 2011. gadā Rīgas mākslas telpā izveidoja izstādi „Modris Ģelzis. Latvijas arhitekts. XX. Gadsimts” 2011. gadā Rīgas mākslas telpā.
Bet vecākā brāļa Andreja kontā pazīstamākais projekts ir Latvijas paviljons Expo 2000 Hanoverā, viesnīcas pārbūve Rīgā, Valdemāra ielā un jau pieminētā skolas rekonstrukcija un piebūve, par kuru runājot, visvairāk tika izsvērta jaunā un vecā harmoniska satikšanās. Interese par arhitektūru Andrejam radās, redzot tēva darbus.
“Tā ir profesija, ko redzi ikdienā, esi spiests arī palīdzēt maketiņus taisīt, katru vakaru redzēt, kā rasē un rasē lielas lietas, piemēram, Mākslinieku namu,” par savu izvēli atminas Andrejs Ģelzis. “Vecāki draudzējās tikai ar māksliniekiem. Kad es uzrakstīju sacerējumā, ka gribu kļūt par dizaineri, tēvs teica, ka esmu nolaidis jau latiņu zemāk.”
“Tēvam bija sava darbnīca, es biju citā darbnīcā. Tur bija cits skats uz dzīvi. Tēvs bija ideālists un cilvēku izstrādinātājs, es nonācu darbnīcā, kur teica, ka man maksā par to, ka laikā beidz darbu un eju mājās pie bērniem. Tā bija viena lieta, par ko strīdējāmies.
Tēvs bija labs psihologs un diplomāts, viņš mācēja uzklausīt augstākstāvošo domās. Es esmu cita rakstura cilvēks. Par to mums bija strīdi. Par arhitektūru mazāk. Viņš man ir ielicis negrozāmus pamatus.
Viņš man ir atstājis diezgan smagu mantojumu, jo viņš ienīda jūgendstilu. Pasaules arhitektūra pēc Otrā pasaules kara bija cita filozofiju, kur nekas nebija balstīts uz vēsturiskiem stiliem. Laika gaitā viņš pakļāvās ietekmēm, kas man arī nepatika. Formas tīrība, funkcionalitāte, ka projektējot privātmāju primārais ir, kā cilvēki ērti dzīvos, ka jāizpēta ģimene - to viņš man ir ielicis,” attiecības ar tēvu raksturo Andrejs Ģelzis.
“Andrejam drusku sarežģītāk ar fāteri. Es ar viņu nekad nestrīdējos. Kādā diskusijā ar tēvu iemācījos klusēt, uzsūkt to kritikas informāciju un tad pārdomāt pie sevis. Nebija jēgas viņam atbildēt. Nejutos pietiekami gudrs, lai diskutētu,” sarunā iesaistās Kristaps Ģelzis.
“Tēvs pirmo reizi par maniem mākslas darbiem izteicās, kad man bija 30 ar kapeikām gadi, kad viņam viena izstāde tiešām ļoti patika. Tad viņš tā arī pateica. Līdz tam viņš aizgāja uz izstādi un atnācis mājās pateica, ka manam kolēģim gan bija brīnišķīgs darbs.
Mēs bijām dažādi cilvēki, viens pret otru neizjutām antipātijas, bet darba jomā labi vien bija, ka nebija sadarbības. Ja ir sadarbība, tad kāds kaut ko grib, ja otrs grib vairāk, tad ir nesaskaņas. Kādam jābūt padotajam. Labi, ka savā starpā nemēģinājām radīt tādu situāciju. Neatkarība augstāka par visu.”
Slavenā vasarnīca
“Mums tā interesanti, ka Kristaps ir mantojis visu, ko tēvs radījis, es esmu mantojis visu, ko māmuļa sarūpējusi,” bilst Andrejs Ģelzis.
“Kā tēva mājā, tā ir dzīvot,” tā par dzīvošanu viņa tēva paša projektētajā un celtajā vasarnīcā Saulkrastos stāsta Kristaps Ģelzis. “Pēdējos gadus tēva dzīvē esmu uzsūcis informāciju par māju. Tas paņem visu vasaru, es visu laiku viņu aprūpēju. Tas ir grūts objekts uzturēšanai. Grūtākās lietas ir mākslinieciskās – fasādes krāsojums. Ja runā par vasarnīcas vietu, es atceros no četru gadu vecuma, ka mana vasara tur pagāja, un savādāk nevaru iedomāties.”
“Dzimtas pārnesība, māja kļuvusi par manu organisma sastāvdaļu. Tas arī nosaka, kā tur uzturies un dzīvo. (..) Mēs varam runāt līdzībās. Jūs stāstāt, kādas sajūtas ir skatoties uz dzelzs lodi, cik skaisti viss atspīd un ir apaļš, es atkal skatos uz jums kā cilvēks, kas atrodas lodes iekšpusē. Es redzu, kā cilvēki skatās uz mani. Es iemācos pēc jūsu pozām un ķermeņa valodas nolasīt jūsu teikumu. Tas ir interesanti, jo reakcijas ir ļoti dažās. Dažreiz jaunieši, kas iet garām, un viennozīmīgi saka, ka te dzīvotu, ir vecāki cilvēki, kas iet garām, un izsaka līdzjūtību, ka man visu laiku jāuzpasē tā arhitektūra.
Skatos uz lietām, kur tēvs pieķēries, man ir tikai viens kontrolieris, viņš ir debesīs, vai kādreiz bija uz zemes. Viss, kā ir darīts, ir pieredze, zini kā darīts, jācenšas tāpat rīkoties. Pašam jāpiedzīvo vai jāizdomā. Tas baigs treniņš. Bieži tas ir ļoti nogurdinoši, bet kad veic, milzīgs gandarījums,” vērtē Kristaps Ģelzis.
Smiekli un nopietnība, savstarpējas zobgalības un atmiņas - tas viss bija tajās dažās stundās, ciemojoties pie Ilgas Hincenbergas Alūksnē kopā ar Andreju un Kristapu Ģelzi.
