Sirdspukstu ritmu Salaspils memoriālā pašlaik pārmāc remonta trokšņi. Latvijas Kultūras kanonā iekļautais tēlniecības un arhitektūras ansamblis pirmo reizi 50 gadu laikā piedzīvo restaurāciju. Atjaunota tiek vairāk nekā 100 metru garā un 12 metru augstā, slīpā betona galerija kādreizējā dzeloņstiepļu žoga vietā, kas pirmā paveras apmeklētāju skatienam.
"Šobrīd memoriālā notiek renovācijas darbi, jo memoriāls, kas uzbūvēts 1967.gadā, nekad nav bijis atjaunots," stāsta arhitekte Līga Gaile, kuras uzraudzībā līdz gada beigām ilgs memoriāla galerijas atjaunošana.
Viņa uzsver – tā būs saudzīga restaurācija, likvidējot tikai bojājumus. Eiroremonta nebūs.
"Tā ir restaurācijas pieeja, kas paredz saglabāt vecuma patinējumu. Un šis ir vispiemērotākais brīdis, lai tikai mazliet kaut ko izdarītu un saglabātu ēkas vecumu. Tā ir ļoti skaisti novecojusi pa šiem 50 gadiem. (..) Bojāts betons vai fasāde, kas apaugusi ar sūnām. Tas tiek kosmētiski tīrīts. Tai pašā laikā būs arī nelieli jauninājumi."
Arhitektes minētie jaunumi ir ekspozīcija par Salaspils nometnes un arī paša memoriāla vēsturi. Šobrīd par nacistiskās Vācijas okupācijas laikā iekārtoto nometni memoriālā vēsta vien daži bijušā ieslodzītā mākslinieka Kārļa Buša linogriezumi un īss teksts četrās valodās. Jaunās ekspozīcijas pamatā būs vēsturnieka Ulda Neiburga un viņa kolēģu vairāk nekā 10 gadu garumā izpētītais.
Memoriāls nacistu zvērību piemiņai
Salaspils memoriālais ansamblis tapa pirms pusgadsimta. Tā mērķis bija pieminēt nacistu zvērības Salaspils nometnē no 1941. līdz 1944.gadam, kuru apmērus padomju propaganda cilvēku prātos vēl krietni sakāpināja.
"Kad caur acu dobumiem izaug zāle, nomocītie skatās uz mums, kas viņu mokas neesam redzējuši. Kauņai – Devītais forts, Rīgai – Salaspils…" šis ir fragments no Salaspils memoriāla atklāšanai veltīta stundu gara dzejas raidījuma Latvijas Radio ēterā 1967.gadā, kas spilgti ilustrē jaunajam piemineklim veltīto uzmanību un vērienu.
Konkursu Salaspils memoriālā ansambļa izveidei sarīkoja jau 1959.gadā. Tas bija laiks, kad masveida brāļu kapu un memoriālu veidošanu sāka visā Padomju Savienībā, uzsverot nacistiskās Vācijas nodarījumus kara laikā un noklusējot savējos. Salaspils memoriāla konkursā pirmo vietu nepiešķīra, bet darbu uzticēja kopīgi turpināt vairāku priekšlikumu autoriem un arī no malas pieaicinātiem māksliniekiem.
Kā grāmatā par memoriāla tapšanu atceras viens no autoru komandas – nesen mūžībā aizgājušais arhitekts Ivars Strautmanis – , sastrādāties bijis ļoti grūti, jo katrs turējies pie savas idejas un valdījusi "pilnīgi atšķirīga izpratne par risināmo tēmu". Bet brīžam risinājumi atnākuši pavisam negaidot.
Piemēram, ideja par monumentālās ieejas sienas pacelšanu slīpi, kas šodien ir viens no iespaidīgākajiem memoriāla elementiem, Strautmanim radusies mājas darbos, ar sviru ceļot no zemes betona siju.
Arhitektu un tēlnieku dažādās ieceres par to, kā būtu jāizskatās Salaspils memoriālajam ansamblim, mēģināja savietot septiņus gadus. Darbu sāka teju divdesmit mākslinieku, līdz galam, kā raksta Strautmanis, "izturēja" septiņi – arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs un tēlnieki Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis un Jānis Zariņš. Šodien mūsu vidū vēl ir divi – Gunārs Asaris un Oļegs Skarainis.
Figūras sanākušas "par skaistu"
Skaraiņu māju Ragaciemā, pašā jūras krastā, jau attāli var pazīt pēc tēlniecības darbiem pie nama sienas. Tepat ir arī Oļega Skaraiņa darbnīca.
Šodien Skarainim ir 94 gadi. Viņš runā lēni, bet labprāt atceras laiku, kad strādāja pie Salaspils memoriāla monumentālajām betona skulptūrām.
"Eiropā visiem bija [līdzīgi memoriāli]. Polijā, Dienvidslāvijā, Vācijā… Mēs bijām lietas kursā. (..) Tanī laikā [Padomju Savienības līderis Ņikita] Hruščovs teica, ka ar šo pieminekli nevar būt nekādu pārmērību," stāsta Skarainis. Viņš atminas, kā konkursa laikā devušies apskatīt bijušās Salaspils nometnes vietu. "Nonācām pie tāda koncepta: zeme un ceļš."
Atšķirībā no arhitekta Ivara Strautmaņa rakstītā, tēlnieks Skarainis neatminas lielas nesaskaņas autoru komandas vidū. Atskatoties uz paveikto, mākslinieks ir gandarīts, lai gan teic, ka radītās oļu betona figūras varētu būt bijušas vēl raupjākas. Esot sanākušas "par skaistu".
"Lai nu kā bija, bet rezultāts ir labs. (..) Šis memoriāls ir domāts, lai cilvēki savos karos un tajās muļķībās, ko dara…lai tas neatkārtojas," saka Skarainis.
Salaspils memoriāls – arvien laikmetīgs
Kaut tapis padomju propagandas apstākļos, pusgadsimtu vēlāk Salaspils memoriāla arhitektu un tēlnieku darbs joprojām ir laikmetīgs. To apliecina arī memoriāla iekļaušana Latvijas Kultūras kanonā.
Kā kanona mājaslapā raksta arhitekte Kristīne Budže, "Salaspils nometnes memoriāls 25 ha lielajā platībā ir viens no vērienīgākajiem piemiņas memoriāliem Eiropā un spilgts 1960. gadu otrajā pusē tapis brutālisma arhitektūras piemērs".
Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis atzīst: "Man arī kā mākslas vēsturniekam, kurš seko līdzi 20.gadsimta mākslas parādībām, gribas sacīt, ka Ivara Strautmaņa, Gunāra Asara, Oļega Skaraiņa paaudze, kura savu radošo briedumu un lielāko uzrāvienu sasniedza tieši 50.gadu otrajā pusē, 60. un 70.gados, varēja būt ļoti lielā mērā ietekmējusies no neobrutālisma, ko pauda Oskars Nīmeiers – Brazīlijas galvaspilsētas jaunā administratīvā centra Braziljas arhitekts. Brazilja visās ēkās atspoguļo betona spēku, varenību un betona kā moderna materiāla celtniecībai un arī tēlniecībai plastiskās veidošanas iespējas. (..)
Un šis varbūt ir tas gadījums, kad ar mūsu arhitektu spējām un talantu Padomju Savienībā tika pārnesta pasaules arhitektūras pieredze un tika mēģināts ielikt betonā šo runājošo spēku. Ka betons var runāt cilvēciskā valodā."
"Tēlniecībā tādas pieredzes Latvijā īstenībā nebija," saka fotogrāfs Laimonis Stīpnieks, kurš pirms 50 gadiem viens no pirmajiem profesionāli iemūžināja jauno memoriālu. Viņš runā par betonā veidotajām skulptūrām.
"Skulptūra tiek veidota veidņu sistēmā, piepildīta ar betonu, tam betonam ir zināms sacietēšanas periods… Un, kad to ārējo čaulu ņem nost, tur vairs neko izlabot nevar. Un, kad tas kļuva redzams, tas pārliecināja! Tas pārliecināja, ka tāda veida tēlniecība brīnišķīgi atbilst tai virstēmai, kā vārdā šis memoriāls tika radīts," teica Stīpnieks.
Papildinās ar vēstures faktiem
Pašlaik Salaspils memoriālā top jauna ekspozīcijas, pie kā strādā Daugavas muzejs un Okupācijas muzejs.
"Darbi lielā mērā ir jāpabeidz līdz gada beigām…" vēsturnieks Uldis Neiburgs Salaspils nometni pēta jau ilgus gadus un uzsver – jaunās ekspozīcijas mērķis nav mazināt memoriāla arhitektonisko vērtību. Gluži otrādi – to papildināt ar zinātniski pamatotiem vēstures faktiem un saglabāt piemiņu nometnē bojāgājušajiem.
"Runājot par ekspozīciju, ir paredzēti objekti vecās ekspozīcijas vietā – šie deviņi stendi, kas padomju laikā tika izveidoti, tiks piepildīti ar jaunu saturu.
Būs iespēja uzzināt, piemēram, par visa veida ieslodzītajiem, kas Salaspilī nonāca. Jo tie ir jautājumi, par kuriem šodien, aizbraucot uz Salaspils memoriālu, informācijas trūkst.”
Līdzās stendiem, kas skaidros Salaspils nometnes sarežģīto vēsturi, plānots arī atsevišķs veltījums pašam memoriālam – arhitektiem, tēlniekiem un ansambļa simboliskajai nozīmei.
"Mums īsti nav informācijas, ko šīs skulptūras simbolizē, kas tas ir. No skulpturālā viedokļa šīs skulptūras ir unikālas, bet no saturiskā – līdzās tādām skulptūrām kā „Māte”, „Nesalauztais” vai „Pazemotā”, kas atbilst vēstures realitātei, ir arī tādas skulptūras kā „Rotfront” un „Solidaritāte”, kuru mērķis bija parādīt, cik ieslodzītie bija vienoti un komunistiski noskaņoti. Un tas īsti neatbilst vēstures īstenībai. Tāpēc būs arī skaidrojošie stendi, kuros būs atklāts šis vēstījums," skaidro Neiburgs.
Salaspils nometne, saka vēsturnieks Neiburgs, ir skaudra, taču pateicīga iespēja skaidrot Latvijas 20.gadsimta vēsturi starptautiskā kontekstā.
"Salaspils bija nacistu represīvās sistēmas organizēta nometne, kurā kara beigās vēl nenodedzinātās barakās tika turēti arī citas – padomju totalitārās iekārtas – upuri, piemēram, vācu karagūstekņi, kas tika nodarbināti darbos. Salaspils ir ieslodzījuma vieta, kurā nonāca arī Rietumeiropas un Austrumeiropas ebreji, dažāda spektra Latvijas politieslodzītie – gan komunistiski noskaņotie aktīvisti, gan Latvijas pretošanās kustības dalībnieki, gan cilvēki no Baltkrievijas un Krievijas, gan lietuviešu virsnieki, kas pretojās vāciešu mēģinājumiem viņus pakļaut, tur bija Polijas pretošanās kustības dalībnieki… Tas viss saplūst kopīgā stāstā, un es domāju, ka tas būtu ļoti svarīgi arī nākotnē, lai memoriāls pildītu funkciju palīdzēt mums labāk saprasties par dažādiem vēstures jautājumiem, nevis tikai pretstatīt sabiedrības grupas vienu otrai un izkliegt tikai vienu patiesību - kā tas bieži vien notiek -, bet saprast visu kopumu."
Jāraugās kā uz labu arhitektūru
Tikmēr Salaspils memoriālā turpinās restaurācija un darbs arī pie jaunas telpas iekārtojuma. Nacionālā vēstures muzeja mākslinieks Ģirts Boronovskis stāsta, ka tā imitēs barakas fragmentu un ļaus apmeklētājiem sajust to šaurību, kādā dzīvoja ieslodzītie.
"Gar sienām būs nostiprināti neēvelēti, balti krāsoti dēļi, starp kuriem varēs skatīties uz vitrīnām ar tekstiem un priekšmetiem. Tās būs sienas, kas satur sevī stāstu par šiem notikumiem un šo elpu. Telpa ir diezgan šaura, lai pastiprinātu barakas šaurības iespaidu," norāda Boronovskis.
Kad jau dodamies prom no Salaspils memoriāla, arhitekte Līga Gaile saka: žēl, ka šī izcilā arhitektūra šodien sabiedrībā tiek uztverta pārsvarā kā padomju propagandas ierocis.
"To būtu nepieciešams vairāk skaidrot kā ļoti labu arhitektūru. Kā arhitektūru, kas ir sintezēta kopā ar tēlniecību. (..) Tas simbolisms, kas ir ietverts šajā arhitektūrā, ir ārkārtīgi spēcīgs – siena, pukstošā sirds… (..)
Un šī arhitektūra stāv pāri laikam. Šodien ir ļoti izteikta tāda minimālistiskā arhitektūra, bet šis jau ir 2017.gads. Toreiz bija 1959.gads," vērtē Gaile.
"Manas acis 80.-90.gadu mijā spēja savādāk paskatīties uz šo ansambli, tā estētiku un skulptūru simbolisko saturu," teic mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis. "Piecdesmit gadu pēc ansambļa tapšanas tas runā paplašinātu, universālu, vispārcilvēcisku valodu par cilvēka brīvības un dzīvības cenu. Man šķiet, ka šis ansamblis ir ļoti humāns, cilvēcisks un pilnīgi kosmisks savā apliecinošajā spēkā. Manuprāt, tā iekļaušana Kultūras kanonā ir pilnīgi pamatota."
Par maz naudas memoriāla uzturēšanai
Par Salaspils memoriālo ansambli jau kopš neatkarības atjaunošanas rūpi tur Salaspils pašvaldība, lai gan oficiāli tas nemaz nav ierakstīts Zemesgrāmatā un formāli ir Finanšu ministrijas valdījumā.
300 000 eiro memoriāla atjaunošanai pēc pašvaldības lūguma piešķīra no bēdīgi slavenajām „deputātu kvotām”. Tā ikdienas uzturēšanai gadā aiziet apmēram 80 000 eiro, no kā nepilnu pusi piešķir valsts. Atbilstošai uzturēšanai ar to nepietiek, atzīst Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars.
Tā kā lielu iniciatīvu no valsts iestāžu puses to risināt pašvaldība nejūtot, mērs rosinās no nākamā gada memoriāla jauno ekspozīciju pārraudzīt tās pārziņā esošajam Daugavas muzejam, piešķirot naudu zinātniskajam un gidu darbam.
Oficiāli savu 50. gadadienu Salaspils memoriālais ansamblis atzīmēs 31.oktobrī. Bet 2.novembra vakarā Rīgas Centrālajā bibliotēkā būs iespēja tikties ar vienu no memoriāla arhitektiem Gunāru Asari un fotogrāfu Laimoni Stīpnieku, kurš tur izstādījis pirms 50 gadiem uzņemtas Salaspils memoriāla fotogrāfijas.
