Skaidrība, vienkāršība un kaislība: modernisma piemineklis Dailes teātra ēka

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Dailes teātra ēka ir monumentāls modernisma piemineklis, kas joprojām pilda tajā iecerēto funkciju – tā cauri varu maiņām ir iznesta nemainīga. Gaistošā teātra māksla te saplūst ar plaša vēziena arhitektūru, šī objekta būvkultūras vērtība ir abu mākslu kopums un sabiedriskais labums.

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Mūsdienās jau tas ir izaicinājums – modernisma ēku grandiozie izmēri uzliek daudz pienākumu. Plašie būvapjomi ir jāapgaismo un jāapsilda. Lielā skatītāju zāle jāpiepilda ar teātra mīlētājiem. Kafejnīcām un tualetēm jānodrošina visu apmeklētāju vienlīdzīgas tiesības… Galu galā neko lielu nebūvēt ir vienkāršāk, bet, ja nu celt, tad tā, lai koncertzāle vienlaikus ir transformējama par sporta arēnu vai gadatirgu. Dailes teātris ir citāds piemērs – ekskluzīva būve vienai vienīgai funkcijai.  Mūsdienās tādu celt nav ekonomiski izdevīgi, biežāk ir jāsaraujas, jāsagrupējas, jābūt elastīgiem… Dailes teātrim ir monumentāls vēriens, ko šobrīd jau sargā pieminekļa statuss – lai sākotnējā ideja paliek savā vietā kā iecerēts – par teātra arhitektoniskajām kvalitātēm raksta Dr.arch. Jānis Lejnieks.

Kultūras manifests

"Dailes teātra ēka Rīgā, Brīvības ielā 75, ir vērienīgākā 20. gadsimta kultūras būve Latvijā un spilgts padomju modernisma arhitektūras piemērs gan ārējā veidola, gan interjera ziņā. Teātra dibinātājs un galvenais režisors Eduards Smiļģis (1886–1966) pirmo mājvietu teātrim 1920. gadā atrada Amatnieku palīdzības biedrības namā Lāčplēša ielā 25, kurš patlaban tiek pārbūvēts kā Jaunā Rīgas teātra mājvieta. Nams toreiz tika pielāgots izrādēm, bet Smiļģis loloja sapni par jaunu un īpašu ēku.

Pēc Dailes teātra veiksmīgajām viesizrādēm Maskavā sapnis sāka īstenoties – padomju režīms atvēlēja līdzekļus jaunas teātra ēkas būvniecībai Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī. Projektu konkursā, kas tika rīkots 1959. gadā, par labāko tika atzīts arhitektes Martas Staņas (1913–1972) iecerētais teātra veidols, kas izcēlās ar caurspīdīgumu un monumentalitāti. Tas vislabāk atbilda Dailes teātra moto: “Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība.” Latvijas Arhitektūras muzejā saglabātās Staņas skices apliecina viņas grafisko darbu augsto māksliniecisko vērtību.

Projektu Staņa izstrādāja kopā ar arhitektiem Imantu Jākobsonu (1934–1993) un Haroldu Kanderu (1927–2004). Projektēšana un būvniecība gan ievilkās turpat divdesmit gadu garumā, un tās noslēgumu 1977. gada oktobrī, kad aktieri ar krāšņu gājienu devās no vecajām uz jaunajām telpām, arhitekte nepieredzēja.

Mākslas templis ar uguns liesmām

Teātra ēku ar Rīgas galveno ielu vieno priekšlaukums, no kura redzami būves trīs apjomi, kas atbilst to funkcionālajai nozīmei. Galvenajā fasādē dominē uz kolonnām paceltais stiklotais foajē, kura paēnā atrodas teātra galvenā ieeja. Aiz tā paceļas Lielās zāles un skatuves apjomi. Aktieru un administrācijas bloks novietots gar Bruņinieku ielu. Ēkas vienīgais dekoratīvais akcents ir tēlnieka Ojāra Feldberga (1947) veidotais cilnis ar stilizētu uguns liesmu atveidu galvenajā fasādē, kas interpretē Dailes teātra emblēmu ar mākslas tempļa nedziestošajām uguns liesmām.

Skatītāju vestibilu no garām plūstošās ielas telpas nodala plāna stikla diafragma; zaļais maurs, šķiet, bez grūtībām varētu ieaugt tieši vestibila grīdā. Gan monolītā betona balsti, kas pāraug griestu konstrukcijā, gan telpas brīvais plūdums un tās vienkāršā betona apdare bija jaunas, mūsdienīgas būvkultūras pieteikums Latvijā. Lielajā zālē ar ietilpību līdz 980 vietām nav balkonu, tai, pēc Smiļģa ieceres, ir demokrātiska amfiteātra forma, kas vairo sociālo saliedētību. Mazajā zālē ir 197 vietas, bet Kamerzāle ar 83 sēdvietām tika izveidota 20. gadsimta 90. gados telpās, kas līdz tam bija paredzētas Komunistiskās partijas biedru atpūtai.

Zālēs ir laba akustika un skatuves transformēšanas iespējas, skatītāju telpas ir plašas, tomēr jaunā ēka atzinību guva lēni. Publikas daļu, kas bija pieradusi pie eklektisma stila ēku greznā interjera, nepārliecināja modernisma robustā estētika, bet teātra darbiniekus neapmierināja padomju tehnisko iekārtu sliktā kvalitāte. Kuratore Ieva Zībārte 2010. gadā izveidoja nelielu pastāvīgo ekspozīciju par teātra ēkas tapšanu un arhitektoniskajām vērtībām. Tā sekmē labvēlīgus spriedumus par būvkultūru kā sabiedrības kopēju labumu," raksta Jānis Lejnieks.

Ja lielveikalu gigantomānija nomāc, tad atnākt uz Dailes teātri pusstundu ātrāk ir patīkams rituāls. Plašie foajē, platās kāpnes, milzīgie logi, lielā zāle, kurai cauri ved vairākas ejas – tas nav undergound, kur skatītājs no vārtrūmes  uzreiz nokļūst teju pie skatuves tajās pat kedās, ar ko skrējis visu dienu… Dailes teātrī arī skatītājam ir sevi jāiznes, jo to pieprasa telpas dramaturģija – mākslas templim ir savi noteikumi. Šī ir palikusi viena no retajām vietām, kur dāmas ne tikai ņem līdzi pārvelkamos apavus, bet tos pat ērti var uzvilkt – visam pietiek vietas. Gan miesai, gan garam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti