Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Vakar pēcpusdienā biju iegrimusi grāmatas lasīšanā, kad no domas mani izsita klauvējieni pie durvīm. Biju izbrīnīta, kas gan varētu gribēt mūs apciemot. Aiz durvīm stāvēja zolīdi ģērbts kungs un dāma. Viņi šķita nedaudz apjukuši ieraugot mani.
‘’Vai Priedes kungam vai kundzei šobrīd ir iespējams atvēlēt īsu brīdi sarunai?’’ Sapratu, ka abus esmu iepriekš redzējusi un ka viņi ir vecāku paziņas. Atbildēju, ka diemžēl Priedes kungs un kundze šobrīd nav pieejami, jo atrodas koncertā.
Aiz durvīm esošais pāris izteica nožēlu un palūdza, lai nododu ziņu, ka pie viņiem bija ieradies Ērgļa kungs un kundze saistībā ar Centrālās Palīdzības Komitejas rīkotu labdarības akciju. Izdzirdējusi uzvārdu, sapratu, tas ir Voldemārs Ērglis, tēva attāls draugs, kurš pirms kara nopelnīja nelielu bagātību Baku, tirgojot naftu. Draugs tāpēc, ka tēvs vienmēr par viņu daudz stāstīja, bet attāls, jo pati savām acīm biju viņus redzējusi vien pāris reizes.
Palūdzu, lai pastāsta nedaudz sīkāk par komitejas rīkotu labdarības akciju. Ērgļa kundze īsi izstāstīja, ka šovakar komiteja rīkojot plašu akciju, kuras ietvaros tās biedri apstaigājot Rīgas pilsoņu namus un aicinot ziedot trūkumcietējiem. Akcijas laikā turīgie latviešu pilsoņi tiekot aicināti atdarīt savas rokas un durvis par labu nabadzīgajiem.
Vecākiem pēc aptuveni stundas vajadzēja pārrasties mājās, tāpēc piedāvāju abiem viesiem viņus sagaidīt pie tējas tases. Ērgļa kundze pieklājīgi atteica, sakot, ka šovakar viņiem vēl jāapstaigā vairāki pilsoņu dzīvokļi, un atgādināja, ka komitejai ir iespējams ziedot jebkurā laikā. Ērgļa kungs tikmēr jau sāka izrādīt manāmas nepacietības pazīmes.
Lai gan mani nesimpatizē buržuāziskais mecenātisms – visīstākā vīģes lapa nabago posta piesegšanai -, izlēmu, ka vecāki tāpat nekam prātīgam savu naudu netērē un mums visa pietiek. Tāpēc viesiem teicu, lai nedaudz uzgaida. Ērgļa kungs jau sāka teikt, ka viņiem patiešām jāsteidzas, bet es stingrā tonī vēlreiz teicu: ‘’Lūdzu, uzgaidiet!’’
Raitā solī aizgāju uz vecāku guļamistabu un no mātes slepenās naudas krātuves izņēmu nelielu žūksnīti ar papīra naudu. Šķiet kādus 50 līdz 60 rubļus. Saņurcīto naudu iestūmu dižajiem nabago aizbildņiem rokās un teicu: ‘’Priedes kungs un kundze tomēr izmantos iespēju piedalīties labdarības akcijā. Ar labvakaru!’’ Un aiztaisīju durvis abiem apstulbušajiem priekšā. Noteikti nodomāja, ka esmu viena vareni nenovīdīga kalpone.
*1918. gada 27. maija ieraksts dienasgrāmatā.
