Ģenerālim pāri. 1931. gada karikatūra par sievietes iekļūšanu Saeimā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Berta Pīpiņa bija pirmā deputāte sieviete pēc deviņu gadu pārtraukuma. Saeimā 1931. gadā viņa iekļuva savas partijas vadības apzināta lēmuma, nevis vēlētāju balsu dēļ. Karikatūrists Aleksandrs Verners Bundža nelaida garām iespēju par notikušo ironizēt.  

1931. gads. Karikatūrā atainota 4. Saeimā iekļuvušās Bertas Pīpiņas “uzvara” pār savu partijas biedr...
1931. gads. Karikatūrā atainota 4. Saeimā iekļuvušās Bertas Pīpiņas “uzvara” pār savu partijas biedru ģenerāli Eduardu Kalniņu, lai gan viņš vēlēšanās bija ieguvis vairāk balsu nekā Pīpiņa. Karikatūrists 1931. gadā ironizēja: “Ģenerāl, ģenerāl, nekaŗo ar sievieti! Tā tevi nožņaugs ja ne citādi, tad ar zīda prievīti.”

Feminisma pirmie iedīgļi, prasība pēc sieviešu emancipācijas visās dzīves jomās latviešu sabiedrībā bija pazīstama jau kopš 19. gadsimta beigām. Par dzimumu līdztiesību Latvijā pirmie bija aģitējuši marksisti – “Jaunās strāvas” aktīvisti 1890. gados, atsaukdamies uz vācu sociālista Augusta Bēbeļa darbu “Sieviete un sociālisms”. Vēlākā sociāldemokrāte Klāra Kalniņa (dz. Veilande) atmiņās rakstīja, ka, jaunstrāvnieku iedvesmota, viņa 15 gadu vecumā Jelgavā noorganizējusi skolnieču pulciņu “Austra”, rokrakstā izdevusi žurnālu ar skaidru emancipatorisku mērķi: “lai modinātu skolniecēs pašapziņu un aicinātu tās atsvabināties no novecojušiem mietpilsoniskiem uzskatiem par sievieti kā zemāku, otras šķiras cilvēku”.

Taču sapnis par dzimumu līdztiesību tolaik bija utopija – tas sadūrās ar sabiedrības vairākuma noraidošo attieksmi un nekādi nebija savienojams ar cariskās Krievijas konservatīvajiem likumiem. Arī nedaudzās 19. gadsimta beigās ieviestās politiskās līdzdalības tiesības (pagastvalžu, pilsētu domju vēlēšanas) uz sievietēm neattiecās. Klāras Kalniņas un citu latviešu agrīno feministu dzīvesstāsti rāda, ka sieviešu emancipācija līdz pat carisma sabrukumam 1917. gadā palika teju tikpat revolucionāra prasība kā politiskās iekārtas nomaiņa.

Demokrātijas jubilejas

Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sadarbībā ar LSM.lv iepazīstina lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.

 

Latvijas parlamentārajai demokrātijai – šodien tik pašsaprotamajai valsts un sabiedrības iekārtai – 2020. gada maijā aprit divas apaļas gadskārtas. Tieši pirms gadsimta, 1920. gada 1. maijā darbu uzsāka Satversmes sapulce – pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments, kas izstrādāja valsts konstitūciju un radīja stabilu pamatu jaundibinātās Latvijas attīstībai.

 

Nesenākā pagātnē pirms 30 gadiem – 1990. gada 4. maijā – Latvijas PSR Augstākā Padome, kas bija padomju ēras norietā pirmais brīvi ievēlētais parlaments, pieņēma vēsturisko deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Katrs no šiem notikumiem ievadīja jaunu laikmetu Latvijas valstiskuma vēsturē.

 

Demokrātijas jubileju gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs īsteno daudzveidīgu aktivitāšu programmu “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920-1990-2020”.

 

Pirmās deputātes – savstarpēji solidāras

Demokrātijas principu nostiprināšana jaundibinātajā Latvijas Republikā viesa cerības uz sieviešu līdzdalības pieaugumu arī politikas laukā. Jau pirmie Latvijas likumi 1918.-1919. gadā skaidri definēja sieviešu tiesības gan vēlēt, gan kandidēt parlamenta un pašvaldību vēlēšanās. Taču, līdzīgi kā citviet Eiropā, arī mūsu valsts politikā sieviešu emancipācija norisinājās gausi.

Pirmajā parlamentā – 1920. gada 17.-18. aprīlī ievēlētajā Satversmes sapulcē – 152 deputātu vidū darbojās 6 sievietes no dažādiem politiskiem spēkiem. Tautā cienītā literāte Elza Pliekšāne (Aspazija), bijusī pagrīdniece, aktīvā feministe Klāra Kalniņa un vēl viena bijusī revolucionāre Berta Vesmane tika ievēlētas no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas. No Latgales zemnieku partijas parlamentā iekļuva pedagoģe, pirmā Latgales latviete ar akadēmisko izglītību Valērija Seile, kā arī ārste, lugu rakstniece Apolonija Laurinoviča. Ārste un sieviešu tiesību aizstāve Zelma Cēsniece-Freidenfelde tika ievēlēta no Bezpartejiskās grupas. Laikabiedri atmiņās norādījuši, ka pirmo deputāšu starpā valdījusi solidaritāte – kopīgi pūloties sieviešu tiesību labā, viņas bieži vien sadarbojušās par spīti partiju atšķirīgajai nostājai.

Visdrošāk uz “politikas parketa” jutās gados vecākās Aspazija un Klāra Kalniņa – abas bija pieredzējušas cara laika represijas, trimdas dzīvi un gadiem bija pietuvinātas partijas vadībai. Turklāt Klāra Kalniņa no 1925. līdz 1934. gadam zināmā mērā pildīja valsts pirmās lēdijas lomu, jo savu vīru – Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu – viņa pašapzinīgi pavadīja gandrīz visos reprezentatīvajos sarīkojumos un ārvalstu pārstāvju pieņemšanās. Starpkaru Latvijas dzeltenā prese labprāt iztirzāja, ar kādu izsmalcinātu vakartērpu atkal žilbinājusi vienmēr elegantā sociāldemokrāte.

Ar likumiem tik raiti neveicās

Satversmes sapulces darbības laikā (1920-1922) līdztekus konstitūcijas izstrādei bija jāliek pamati arī turpmākajai Latvijas civiltiesiskajai sistēmai. Sieviešu emancipācijas jomā par centrālo jautājumu kļuva līdztiesība civillietās, galvenokārt laulību un ģimenes tiesībās. Tomēr ar likumu pieņemšanu tik raiti neveicās. Piemēram, likumprojektā “Par saderināšanos, laulāto ļaužu personīgām un mantiskām attiecībām un viņu mantošanu” sievai bija paredzētas tiesības pašai izvēlēties darbu, taču šo likumu vairākums “tautas kalpu” noraidīja.

Savukārt būtisks panākums bija 1921. gada 1. februāra likums “Par laulību”, kuru pieņēma, balstoties Šveices pieredzē. Karstajās debatēs Satversmes sapulcē Aspazija aicināja izskaust “patriarhālo aizbildniecību jeb vīriešu kundzību” kā novecojušu feodālisma palieku. Jaunais likums ieviesa liberālus grozījumus laulību slēgšanas un šķiršanas kārtībā, tādējādi vismaz daļēji nodrošinot personu vienlīdzību ģimenes tiesībās. Taču visaptverošu sieviešu civiltiesisko līdztiesību starpkaru Latvijā tā arī neizdevās panākt. Atsevišķas liberalizējošas normas gan nostiprināja 1937. gada Civillikums, taču sabiedrības patriarhālais modelis, kaut mīkstinātā veidā, tomēr saglabājās.

Ieguva ģenerāļa krēslu

Pēc Satversmes sapulces darbības beigām 1922. gadā 1., 2. un 3. Saeimā neviena deputāte vairs netika ievēlēta, lai gan sievietes kandidēja vairākos vēlēšanu sarakstos. Sevi pieteica arī atsevišķas “sieviešu listes”, piemēram, 3. Saeimā cerēja iekļūt Latvju sieviešu apvienība, bet 4. Saeimā – Apvienotais sieviešu organizāciju saraksts, tomēr nevienam no tiem nesekmējās. Nākamā deputāte tikai 1931. gadā iekļuva 4. Saeimā, kad no Demokrātiskā centra parlamentā nonāca žurnāliste, sabiedriskā darbiniece Berta Pīpiņa (dz. Ziemele). Tiesa, to gan nenoteica vēlētāju balsojums, bet partijas vadības apzināts lēmums, lai parlamentā būtu pārstāvēta vismaz viena sieviete.

Pīpiņu, kura savā sarakstā bija startējusi ar 5. kārtas numuru, vairāki tūkstoši Demokrātiskā centra vēlētāju bija svītrojuši, tādējādi Saeimas deputāta krēsls pienācās citam kandidātam – armijas ģenerālim Eduardam Kalniņam. Demokrātiskā centra Centrālkomitejas paplašinātajā sēdē 1931. gada 25. oktobrī partijas līderi Gustavs Zemgals un Jānis Breikšs rosināja Saeimas mandātu tomēr uzticēt Bertai Pīpiņai, jo ģenerālis Kalniņš pēc apspriešanās ar partijas vadību labprātāk turpināšot līdzšinējo dienestu armijā. Jaunā deputāte Pīpiņa “dziļi izjustos vārdos pateicās par viņai parādīto uzticību un atzinību līdzšinējā darbā”, ziņoja partijas laikraksts “Centra Balss”. Taču politiskie sāncenši un karikatūristi, protams, nelaida garām iespēju traktēt šo gadījumu kā savdabīgu “dzimumu cīņu” Demokrātiskā centra iekšienē.

No kariķēšanas nav pasargāts neviens

Starpkaru karikatūras

 

 

Asa, dzēlīgi ironiska, bieži arī pārspīlēta – politiskajai karikatūrai nav raksturīgs samiernieciskums vai ielaišanās lādzīgos kompromisos. Tā ir arī vienpusīga, jo kariķēt kādu politisku parādību vai “tautas kalpu” trūkumus nozīmē paust mākslinieka (vai pasūtītāja) izteikti subjektīvo viedokli. No kariķēšanas nav pasargāts neviens, tieši otrādi – karikatūristi vislabprātāk “ņem uz grauda” aktīvākos, pamanāmākos politiķus, nesaudzējot arī valsts augstākās amatpersonas. Tādēļ politiskā karikatūra vēl trāpīgāk par citiem mākslas žanriem kalpo kā indikators tam, cik brīva un demokrātiska ir sabiedrība – jo lielāka vārda brīvība, jo drošāk un atklātāk mākslinieks drīkst kritiski norādīt uz problēmām, kuras pieļāvuši sabiedrības priekšstāvji.

Tādēļ nav nejaušība, ka politiskā satīra, kuras aizmetņi Latvijā meklējami jau aizpagājušā gadsimta vidū, viskrāšņāk uzplauka tieši neatkarīgajā Latvijas Republikā no 1918. līdz 1934. gadam, vārda brīvības un parlamentārās demokrātijas apstākļos. Tolaik karikatūra bija neiztrūkstošs “ierocis” politiskās cīņas arsenālā, un tās regulāri publicēja teju visos lielākajos preses izdevumos un kalendāros, bet jo īpaši partiju laikrakstos un priekšvēlēšanu laikā. Un arī lasītāji labprāt gaidīja kārtējo zīmējumu – joku, kurā noteikti būs daļa patiesības par aktuālajām norisēm partiju dzīvē, Saeimā un valdībā. Tādējādi var teikt, ka karikatūrai bija būtiska loma politikas uztverē starpkaru Latvijas sabiedrībā, kura tobrīd tikai iepazina parlamentārismu praksē.

Karikatūristu savstarpējās cīņas

Karikatūrista lomā 1920. un 30. gados darbojās virkne pazīstamu latviešu gleznotāju un grafiķu, tostarp gan akadēmiskie vecmeistari, gan vēl tikai uzlecošas zvaigznes. Pats karikatūras žanrs brīžiem bija konkurences cīņas arēna starp dažādām paaudzēm un stiliem. Žurnāls “Svari” (1920-1932) publicēja reālisma stilā ieturētas Jāņa Roberta Tillberga, Riharda Zariņa, Indriķa Zeberiņa un citu klasiķu karikatūras. Krasā kontrastā pret šo tradīciju nostājās žurnāls “Ho-ho” (1922-1924) ar drosmīgu vizuālās izteiksmes stilu – modernismu, ekspresionismu, kā arī neierastu asumu politiskajā satīrā. “Ho-ho” darbojās slavenās Rīgas mākslinieku grupas dalībnieki – Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs. Mākslinieciski augsta līmeņa politiskās karikatūras publicēja arī kalendāri, piemēram “”Kultūras Balss” satīriskais kalendārs” Dr. Orientācija (Valda Grēviņa) redakcijā un Jāņa Rozes izdotais “Satīriskais laika zoba kalendārs”. Līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā satīriska rakstura izdevumu skaits sniedzās padsmitos.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krājumā tiek uzglabāta unikāla kolekcija – 213 Sergeja Civinska, Aleksandras Beļcovas, Kārļa Krauzes, Aleksandra Vernera Bundžas, Ludolfa Liberta, Sigismunda Vidberga, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas un citu mākslinieku karikatūru oriģinālzīmējumi. Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, sākot no 2020. gada maija LNVM sadarbībā ar lsm.lv iepazīstinās lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti