Saeimas un pašvaldību vēlēšanu rezultāti 1920.-30. gadu Latvijā būtiski atšķīrās pa reģioniem. Lauku apvidos Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē labākos panākumus guva Latviešu zemnieku savienība (LZS), pilsētās – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) un centriskie spēki, bet Latgalē – latgaliešu partijas (Kristīgo zemnieku un katoļu partija, Latgales Zemnieku progresīvā apvienība, minoritāšu partijas u.c.). Lai “ielauztos” vēl neapgūtajos apvidos, priekšvēlēšanu aģitācijā partijas bieži izmantoja savus populārākos politiķus.
Tā 1928. gadā Rīgas pilsētas domes vēlēšanās pirmoreiz ar atsevišķu sarakstu kandidēja Saeimā ietekmīgā LZS ar harismātisko līderi Kārli Ulmani priekšgalā, taču spēja iegūt tikai vienu deputāta mandātu. Tikpat nesekmīgi bija sociāldemokrātu centieni uzlabot pozīcijas Latgalē. LSDSP izvērsa aktīvu aģitāciju, taču nespēja lauzt latgaliešu partiju dominanci. 2. Saeimas vēlēšanās (1925) LSDSP Latgalē saņēma 19,9 % balsu, bet 4. Saeimas vēlēšanās (1931) – vairs tikai 6,3 %.
Demokrātijas jubilejas
Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sadarbībā ar LSM.lv iepazīstina lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.
Latvijas parlamentārajai demokrātijai – šodien tik pašsaprotamajai valsts un sabiedrības iekārtai – 2020. gada maijā aprit divas apaļas gadskārtas. Tieši pirms gadsimta, 1920. gada 1. maijā darbu uzsāka Satversmes sapulce – pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments, kas izstrādāja valsts konstitūciju un radīja stabilu pamatu jaundibinātās Latvijas attīstībai.
Nesenākā pagātnē pirms 30 gadiem – 1990. gada 4. maijā – Latvijas PSR Augstākā Padome, kas bija padomju ēras norietā pirmais brīvi ievēlētais parlaments, pieņēma vēsturisko deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Katrs no šiem notikumiem ievadīja jaunu laikmetu Latvijas valstiskuma vēsturē.
Demokrātijas jubileju gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs īsteno daudzveidīgu aktivitāšu programmu “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920-1990-2020”.
No kariķēšanas nav pasargāts neviens
Asa, dzēlīgi ironiska, bieži arī pārspīlēta – politiskajai karikatūrai nav raksturīgs samiernieciskums vai ielaišanās lādzīgos kompromisos. Tā ir arī vienpusīga, jo kariķēt kādu politisku parādību vai “tautas kalpu” trūkumus nozīmē paust mākslinieka (vai pasūtītāja) izteikti subjektīvo viedokli. No kariķēšanas nav pasargāts neviens, tieši otrādi – karikatūristi vislabprātāk “ņem uz grauda” aktīvākos, pamanāmākos politiķus, nesaudzējot arī valsts augstākās amatpersonas. Tādēļ politiskā karikatūra vēl trāpīgāk par citiem mākslas žanriem kalpo kā indikators tam, cik brīva un demokrātiska ir sabiedrība – jo lielāka vārda brīvība, jo drošāk un atklātāk mākslinieks drīkst kritiski norādīt uz problēmām, kuras pieļāvuši sabiedrības priekšstāvji.
Tādēļ nav nejaušība, ka politiskā satīra, kuras aizmetņi Latvijā meklējami jau aizpagājušā gadsimta vidū, viskrāšņāk uzplauka tieši neatkarīgajā Latvijas Republikā no 1918. līdz 1934. gadam, vārda brīvības un parlamentārās demokrātijas apstākļos. Tolaik karikatūras bija neiztrūkstošs “ierocis” politiskās cīņas arsenālā, un tās regulāri publicēja teju visos lielākajos preses izdevumos un kalendāros, bet jo īpaši partiju laikrakstos un priekšvēlēšanu laikā. Un arī lasītāji labprāt gaidīja kārtējo zīmējumu – joku, kurā noteikti būs daļa patiesības par aktuālajām norisēm partiju dzīvē, Saeimā un valdībā. Tādējādi var teikt, ka karikatūrai bija būtiska loma politikas uztverē starpkaru Latvijas sabiedrībā, kura tobrīd tikai iepazina parlamentārismu praksē.
Karikatūristu savstarpējās cīņas
Karikatūrista lomā 1920. un 30. gados darbojās virkne pazīstamu latviešu gleznotāju un grafiķu, tostarp gan akadēmiskie vecmeistari, gan vēl tikai uzlecošas zvaigznes. Pats karikatūras žanrs brīžiem bija konkurences cīņas arēna starp dažādām paaudzēm un stiliem. Žurnāls “Svari” (1920-1932) publicēja reālisma stilā ieturētas Jāņa Roberta Tillberga, Riharda Zariņa, Indriķa Zeberiņa un citu klasiķu karikatūras. Krasā kontrastā pret šo tradīciju nostājās žurnāls “Ho-ho” (1922-1924) ar drosmīgu vizuālās izteiksmes stilu – modernismu, ekspresionismu, kā arī neierastu asumu politiskajā satīrā. “Ho-ho” darbojās slavenās Rīgas mākslinieku grupas dalībnieki – Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs. Mākslinieciski augsta līmeņa politiskās karikatūras publicēja arī kalendāri, piemēram “”Kultūras Balss” satīriskais kalendārs” Dr. Orientācija (Valda Grēviņa) redakcijā un Jāņa Rozes izdotais “Satīriskais laika zoba kalendārs”. Līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā satīriska rakstura izdevumu skaits sniedzās padsmitos.
Starpkaru karikatūras
- «Vienvīra» un «divvīru» frakcijas. Karikatūra izgaismo Saeimas sadrumstalotību 1928.gadā.
- Gāztā elite cer uz veco kārtību. 1924. gada karikatūra par konservatīvo minoritāšu gaidām.
-
Ģenerālim pāri. 1931. gada karikatūra par sievietes iekļūšanu Saeimā.
-
Fraka par valsts naudu. 1923. gada karikatūrā zobojas par korupciju
-
Zaķis pārlec rūdītos. 1931. gada karikatūra par vēlēšanu kandidātu svītrošanu
-
Ulmanis uz Rīgu. 1928. gada karikatūra par partiju laušanos jaunos apvidos
-
Brīnišķīgākais ampelmanis pasaulē. 1928. gada karikatūra par «deputātu staigāšanu»
-
Zili brīnumi! 1928. gada karikatūra par sīkpartiju nesekmīgajiem centieniem iekļūt parlamentā
