Fraka par valsts naudu. 1923. gada karikatūrā zobojas par korupciju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Balsu tirgošana, radiem izdevīgi pašvaldību iepirkumi, labvēlīgi lēmumi apmaiņā pret dāvanām - korupcija un neētiska valstsvīru rīcība nav bijusi sveša arī Latvijas starpkaru periodā. Skandāls, kad izglītības ministrs Pauls Gailītis frakas izmaksas sākotnēji pieprasījis segt no valsts budžeta līdzekļiem, nepalika nepamanīts karikatūru māksliniekam Kārlim Krauzem.

Karikatūrā atainots izglītības ministrs Pauls Gailītis, kurš izmaksas par savas privātās frakas iegā...
Karikatūrā atainots izglītības ministrs Pauls Gailītis, kurš izmaksas par savas privātās frakas iegādi esot pieprasījis segt no budžeta līdzekļiem. Satīriskais kalendārs 1923. gadā zobojās: “Dārgā vista, kura pagājušā gadā neizdēja nevienu olu, un tāpēc ar pilnu tiesību tiek uzskatīta par g a i l ī t i. Vērtība Latvijas naudā lielu skaitļu dēļ nav aprēķināma, jo par fraku vien pieprasīja samaksāt 30.000 rubļu. Kur nu vēl par gaļu un spalvām!”

“Korupcijai nebūs vieta jaunajā Latvijā”, tā 1920. gadā, neilgi pēc valsts neatkarības pasludināšanas, optimistiski vēstīja kāda lasītāja vēstule laikrakstā. Pašu veidotajā demokrātiskajā valstī toni noteikšot godprātīgi politiķi un sabiedriskie darbinieki; vairs nepastāvēšot “uzpērkamo činavnieku šlaka” – piekukuļojami ierēdņi un augsti pārvaldes darbinieki, jo tādai “domāšanai jāzūd no mūsu prāta līdz ar carisma aiziešanu”.

Patiesi, starpkaru Latvijas jauncelsmes procesā 1920.-30. gados pārvaldes joma kopumā piedzīvoja būtiskus uzlabojumus, pieauga arī ierēdņu darba profesionalitāte, taču korupcija nenoliedzami turpināja pastāvēt. Reģionālo avīžu slejās regulāri parādījās ziņas par tiesas prāvām pret pagastu un apriņķu valžu locekļiem, kasieriem, arī tiesu darbiniekiem, kuri piesavinājušies naudas līdzekļus, izkārtojuši savam (vai radinieku) uzņēmumam izdevīgu pašvaldības iepirkumu, vai arī – pret zināmu “dāvanu” – pieņēmuši “dāvinātājam” aizdomīgi labvēlīgu lēmumu. Piedevām, tā kā pārvaldes sfērā strādājošie bieži bija arī politisko partiju biedri, viņu sāncenši labprāt uzsvēra, cik negodprātīgi viņu konkurenti izmantojuši amata stāvokli vai nodarbojušies ar privātu “veikalu taisīšanu”. Pārmetumi (vai bieži vien tikai aizdomas) par koruptīviem darījumiem starpkaru demokrātijā līdz 1934. gadam kļuva par ierastu ieroci priekšvēlēšanu aģitācijā.

Demokrātijas jubilejas

Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sadarbībā ar LSM.lv iepazīstina lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.

 

Latvijas parlamentārajai demokrātijai – šodien tik pašsaprotamajai valsts un sabiedrības iekārtai – 2020. gada maijā aprit divas apaļas gadskārtas. Tieši pirms gadsimta, 1920. gada 1. maijā darbu uzsāka Satversmes sapulce – pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments, kas izstrādāja valsts konstitūciju un radīja stabilu pamatu jaundibinātās Latvijas attīstībai.

 

Nesenākā pagātnē pirms 30 gadiem – 1990. gada 4. maijā – Latvijas PSR Augstākā Padome, kas bija padomju ēras norietā pirmais brīvi ievēlētais parlaments, pieņēma vēsturisko deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Katrs no šiem notikumiem ievadīja jaunu laikmetu Latvijas valstiskuma vēsturē.

 

Demokrātijas jubileju gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs īsteno daudzveidīgu aktivitāšu programmu “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920-1990-2020”.

 

Deputāta balss par pārdesmit latiem

Nopietnākie korupcijas skandāli bija saistīti ar Satversmes sapulces (vēlāk Saeimas) partijām, deputātiem un valdības ministriem. Laikabiedri atmiņās norādījuši, ka parlamentā dažiem “sīkpartiju” deputātiem bijusi nelāga slava – viņu balsi pirms izšķirošiem balsojumiem varējuši nopirkt pat par pārdesmit latiem, savukārt, sastādot valdības koalīciju 1934. gada martā, kāds “tautas kalps” prasījis tam laikam iespaidīgu summu – 60 tūkstošus latu par savu balsi.

Liela apmēra korupcija politikā visbiežāk bija saistīta ar partiju nepietiekamo finansējumu. Ilgstoši pie varas esošā Latviešu zemnieku savienība baudīja plašu popularitāti sabiedrībā un tai bija sazarots nodaļu tīkls, bet vienlaikus partijas kase 20. gados hroniski sirga ar naudas trūkumu. Kā risinājumu LZS redzēja saimniecisku uzņēmumu dibināšanu, lai daļu no to ienākumiem novirzītu partijas kasei. Tā ar LZS Saeimas frakcijas atbalstu nodibināja Latvijas Atjaunošanas sabiedrību (“LATS”), kas nodarbojās ar lauksaimniecības produktu un inventāra tirdzniecību.

Uzņēmumam nonākot grūtībās, LZS izmantoja savu ietekmi Latvijas Bankā, galvenokārt tās valdes locekļa Ādolfa Klīves personā – banka pārņēma “LATS” kredītsaistības, tā krietni uzlabojot uzņēmuma stāvokli. Par spīti šim valsts nodrošinātajam finanšu “jumtam”, dziļos parādos nonākušais “LATS” 1930. gadā bankrotēja ar pamatīgu politisko skandālu. Tad pat bankrotēja arī 1924. gadā dibinātā, par “LZS banku” dēvētā banka “Union”, kuras priekšgalā sākotnēji bija darbojušies partijas politiķi Zigfrīds Anna Meierovics, Ādolfs Klīve un Arturs Alberings. Izrādījās, ka no “Union” miljona latu lielā pamatkapitāla patiesībā bija iemaksāts tikai 1 procents – 10 tūkstoši latu, turklāt LZS biedri caur banku īstenojuši sarežģītas galvojumu, ķīlu un garantiju operācijas “LATS” glābšanai bez reāla finanšu seguma, un tas lielā mērā noticis uz valsts avansa rēķina. Lai gan bankrotējušie uzņēmumi acīmredzami bija LZS finansētāji, partijas vadība pavisam negribīgi atzina savu vainu. Skandāls iedragāja LZS prestižu, tā brīža zemkopības ministrs Arturs Alberings zaudēja amatu un vairs neiekļuva parlamentā – 1931. gadā Saeimas vēlēšanās balsotāji aktīvi svītroja viņa vārdu.

Līdzīgs korupcijas skandāls saistījās ar partijai pietuvināto Latvijas Zemnieku banku un Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības Kredītbiedrību. 1927. gadā sāktā izmeklēšana izgaismoja šo banku lomu LZS laikraksta “Brīvā Zeme” finansēšanā. Par spīti LZS līderu pūliņiem bankas direktoru-rīkotāju Arturu Žeru 1930. gadā notiesāja par naudas piesavināšanos

Spirta kukulis

Valdošo partiju korupcijas shēmas visbiežāk atklāja un ar neslēptu kāri publiskoja opozicionāri – kreisā Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Taču arī LSDSP pilnīgi noteikti nebija bez vainas. Politiskie sāncenši norādīja uz nesakritību starp sociāldemokrātu – “trūcīgo strādnieku aizstāvju”, kā viņi sevi labprāt pozicionēja – vārdiem un darbiem. Piemēram, LSDSP līderi Kalniņu ģimene starpkaru laikā dzīvoja lepnā Mežaparkā villā, bet deputāts Jūlijs Celms, kurš Agrārās reformas laikā bija ieguvis Vecapguldes muižas īpašumu Auru pagastā, sava dzīvesveida dēļ iemantoja nievājošo “sarkanā barona” iesauku. LSDSP vēl netīkamāks bija partijas biedra Anša Buševica korupcijas skandāls – viņš, 1923. gadā ieņemdams finanšu ministra amatu, bija pieņēmis kāda spirta ražotāja piedāvāto kukuli par spirta cenas paaugstināšanu. Korupcijā pieķerto Buševicu partijas vadība 1925. gadā bez liekas publicitātes piespieda nolikt Saeimas deputāta mandātu un pamest LSDSP Centrālkomiteju.

Tomēr līdztekus lieliem korupcijas skandāliem laikraksti un satīras izdevumi nelaida garām iespēju pazoboties arī par nelieliem ētiskas dabas pārkāpumiem. Tā 1923. gada jūlijā kritikas ugunīs nonāca izglītības ministrs Pauls Gailītis (LZS). “Sociāldemokrāts” un citas kreiso partiju avīzes apgalvoja, ka Gailītis, negodprātīgi izmantojot iespēju saņemt dažādus pabalstus no valsts kases, esot pieprasījis segt no budžeta līdzekļiem izmaksas privātas frakas iegādei – 30 tūkstošus Latvijas rubļu. Gailītis uzstāja, ka tā nemaz neesot patiesība; izskanēja arī atspēkojumi, ka pabalsta lūgums jau drīz pēc iesniegšanas ticis atsaukts. Taču politiskajai presei – un karikatūru māksliniekam Kārlim Krauzem – šāds starpgadījums bija kā medusmaize.

No kariķēšanas nav pasargāts neviens

Starpkaru karikatūras

 

 

Asa, dzēlīgi ironiska, bieži arī pārspīlēta – politiskajai karikatūrai nav raksturīgs samiernieciskums vai ielaišanās lādzīgos kompromisos. Tā ir arī vienpusīga, jo kariķēt kādu politisku parādību vai “tautas kalpu” trūkumus nozīmē paust mākslinieka (vai pasūtītāja) izteikti subjektīvo viedokli. No kariķēšanas nav pasargāts neviens, tieši otrādi – karikatūristi vislabprātāk “ņem uz grauda” aktīvākos, pamanāmākos politiķus, nesaudzējot arī valsts augstākās amatpersonas. Tādēļ politiskā karikatūra vēl trāpīgāk par citiem mākslas žanriem kalpo kā indikators tam, cik brīva un demokrātiska ir sabiedrība – jo lielāka vārda brīvība, jo drošāk un atklātāk mākslinieks drīkst kritiski norādīt uz problēmām, kuras pieļāvuši sabiedrības priekšstāvji.

Tādēļ nav nejaušība, ka politiskā satīra, kuras aizmetņi Latvijā meklējami jau aizpagājušā gadsimta vidū, viskrāšņāk uzplauka tieši neatkarīgajā Latvijas Republikā no 1918. līdz 1934. gadam, vārda brīvības un parlamentārās demokrātijas apstākļos. Tolaik karikatūra bija neiztrūkstošs “ierocis” politiskās cīņas arsenālā, un tās regulāri publicēja teju visos lielākajos preses izdevumos un kalendāros, bet jo īpaši partiju laikrakstos un priekšvēlēšanu laikā. Un arī lasītāji labprāt gaidīja kārtējo zīmējumu – joku, kurā noteikti būs daļa patiesības par aktuālajām norisēm partiju dzīvē, Saeimā un valdībā. Tādējādi var teikt, ka karikatūrai bija būtiska loma politikas uztverē starpkaru Latvijas sabiedrībā, kura tobrīd tikai iepazina parlamentārismu praksē.

Karikatūristu savstarpējās cīņas

Karikatūrista lomā 1920. un 30. gados darbojās virkne pazīstamu latviešu gleznotāju un grafiķu, tostarp gan akadēmiskie vecmeistari, gan vēl tikai uzlecošas zvaigznes. Pats karikatūras žanrs brīžiem bija konkurences cīņas arēna starp dažādām paaudzēm un stiliem. Žurnāls “Svari” (1920-1932) publicēja reālisma stilā ieturētas Jāņa Roberta Tillberga, Riharda Zariņa, Indriķa Zeberiņa un citu klasiķu karikatūras. Krasā kontrastā pret šo tradīciju nostājās žurnāls “Ho-ho” (1922-1924) ar drosmīgu vizuālās izteiksmes stilu – modernismu, ekspresionismu, kā arī neierastu asumu politiskajā satīrā. “Ho-ho” darbojās slavenās Rīgas mākslinieku grupas dalībnieki – Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs. Mākslinieciski augsta līmeņa politiskās karikatūras publicēja arī kalendāri, piemēram “”Kultūras Balss” satīriskais kalendārs” Dr. Orientācija (Valda Grēviņa) redakcijā un Jāņa Rozes izdotais “Satīriskais laika zoba kalendārs”. Līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā satīriska rakstura izdevumu skaits sniedzās padsmitos.

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krājumā tiek uzglabāta unikāla kolekcija – 213 Sergeja Civinska, Aleksandras Beļcovas, Kārļa Krauzes, Aleksandra Vernera Bundžas, Ludolfa Liberta, Sigismunda Vidberga, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas un citu mākslinieku karikatūru oriģinālzīmējumi. Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, sākot no 2020. gada maija LNVM sadarbībā ar lsm.lv iepazīstinās lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti