Latvijā 1920. gadu sākumā ieviestā pārstāvnieciskā demokrātija baudīja plašu popularitāti. Jau sākot ar Satversmes sapulces vēlēšanām 1920. gada 17.-18. aprīlī, parlamenta vēlēšanās ikreiz piedalījās ap 80 % balsstiesīgo, un šāda balsotāju aktivitāte saglabājās līdz pat tolaik pēdējām – 4. Saeimas vēlēšanām 1931. gadā. Tikpat ievērojama bija pilsoņu aktivitāte kandidātu sarakstu iesniegšanā.
Labākos panākumus vēlēšanās ikreiz guva tradicionālās masu partijas – tām bija skaidra ideoloģiskā programma un plašs elektorāts ar simtiem tūkstošu vēlētāju (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Latviešu zemnieku savienība). Ar skaitliski mazāku atbalstu, taču katrā sasaukumā iekļuva arī vācu, ebreju un krievu partijas, kristīgās partijas, centriskie spēki, kā arī Latgales partijas.
Demokrātijas jubilejas
Aktualizējot un skaidrojot Latvijas demokrātijas vēsturi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sadarbībā ar LSM.lv iepazīstina lasītājus ar karikatūrām muzeja krājumā – vizuāli spilgtām liecībām par starpkaru Latvijas demokrātiju.
Latvijas parlamentārajai demokrātijai – šodien tik pašsaprotamajai valsts un sabiedrības iekārtai – 2020. gada maijā aprit divas apaļas gadskārtas. Tieši pirms gadsimta, 1920. gada 1. maijā darbu uzsāka Satversmes sapulce – pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments, kas izstrādāja valsts konstitūciju un radīja stabilu pamatu jaundibinātās Latvijas attīstībai.
Nesenākā pagātnē pirms 30 gadiem – 1990. gada 4. maijā – Latvijas PSR Augstākā Padome, kas bija padomju ēras norietā pirmais brīvi ievēlētais parlaments, pieņēma vēsturisko deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Katrs no šiem notikumiem ievadīja jaunu laikmetu Latvijas valstiskuma vēsturē.
Demokrātijas jubileju gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs īsteno daudzveidīgu aktivitāšu programmu “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920-1990-2020”.
"Liste" arī sīkām domubiedru grupām
Pateicoties liberālajam vēlēšanu likumam, sākotnēji kandidātu saraksta iesniegšanai bija nepieciešami vien 100 paraksti. Tas pavēra vārtus ne tikai politiskiem spēkiem, bet arī sīkām domubiedru grupām sastādīt savu “vēlēšanu listi”. Tā rezultātā, piemēram, 1925. gadā uz 2. Saeimu kandidēja jau 43 partijas un vēlētāju grupas, kuras visos vēlēšanu apgabalos iesniedza kopumā 141 kandidātu sarakstu.
Pārstāvniecību Saeimā ieguva 25 politiskie spēki, no kuriem gan vairāki bija pārstāvēti tikai kā “vienvīra” vai “divvīru” frakcijas ar 1-2 deputātiem. Lai kaut nedaudz ierobežotu Saeimas sadrumstalotību, sākot ar 3. Saeimas vēlēšanām 1928. gadā prasīja iemaksāt 1000 latu drošības naudu – to saraksta iesniedzējiem atmaksāja tikai tad, ja Saeimā iekļuva vismaz viens deputāts. Šie ierobežojumi gan maz līdzēja, jo arī uz 3. Saeimu kandidēja 120, bet uz 4. Saeimu – 103 saraksti. Lielo savstarpējo konkurenci parlamenta un lielāko pilsētu pašvaldību vēlēšanās pavadīja raiba politiskā aģitācija. Karikatūristiem par iemīļotu motīvu kļuva priekšvēlēšanu aģitācijas cīņa, kā to savā 1928. gada Rīgas pilsētas domes vēlēšanām veltītajā karikatūrā ar bībelisko motīvu “Bābeles tornis” atainojis Sergejs Civinskis.
Kara lidotājs ar mākslinieka talantu
Sergejs Civinskis (pseidonīmi Civis, Aviators, Zero; 1895-1941) dzimis Daugavpilī, poļu izcelsmes Krievijas armijas virsnieka ģimenē. Pēc militārās un aviācijas izglītības iegūšanas Civinskis 1. pasaules kara laikā veica daudzus lidojumus frontē. Vienlaikus autodidakta mācību ceļā izkopdams mākslinieka talantu, viņš jau 1915. gadā Maskavā publicēja savas pirmās karikatūras. Pēc atgriešanās Latvijā Civinskis pārcēlās uz Rīgu, kur 20. gados kļuva par vienu no produktīvākajiem karikatūristiem.
Kopumā latviešu un krievu presē (“Segodņa”, “Latvijas Sargs”), satīras izdevumos un kalendāros publicēts vairāk nekā 7500 Civinska karikatūru; bez tam Rīgas publiku kopš 1923. gada priecēja viņa personālizstādes un atsevišķi iespiesti karikatūru krājumi. Civinska zīmējumi pārsvarā veltīti Latvijas un ārvalstu politikai, sevišķi asi vēršoties pret komunistu īstenoto politiku Padomju Savienībā. Pēc 1934. gada Civinskis tiešā veidā izjuta Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma noteiktos vārda brīvības ierobežojumus – karikatūrists darba nolūkā devās uz ASV, bet 30. gadu beigās strādāja Rīgas krievu žurnālā “Dļja Vas”, zīmējot saržus un rakstot sporta reportāžas. Kā bijušo cara armijas virsnieku un neslēptu antikomunistu Sergeju Civinski apcietināja padomju okupācijas laikā un nošāva 1941. gadā Lubjankas cietumā Maskavā.
No kariķēšanas nav pasargāts neviens
Starpkaru karikatūras
- «Vienvīra» un «divvīru» frakcijas. Karikatūra izgaismo Saeimas sadrumstalotību 1928.gadā.
- Gāztā elite cer uz veco kārtību. 1924. gada karikatūra par konservatīvo minoritāšu gaidām.
-
Ģenerālim pāri. 1931. gada karikatūra par sievietes iekļūšanu Saeimā.
-
Fraka par valsts naudu. 1923. gada karikatūrā zobojas par korupciju
-
Zaķis pārlec rūdītos. 1931. gada karikatūra par vēlēšanu kandidātu svītrošanu
-
Ulmanis uz Rīgu. 1928. gada karikatūra par partiju laušanos jaunos apvidos
-
Brīnišķīgākais ampelmanis pasaulē. 1928. gada karikatūra par «deputātu staigāšanu»
-
Zili brīnumi! 1928. gada karikatūra par sīkpartiju nesekmīgajiem centieniem iekļūt parlamentā
No kariķēšanas nav pasargāts neviens, tieši otrādi – karikatūristi vislabprātāk “ņem uz grauda” aktīvākos, pamanāmākos politiķus, nesaudzējot arī valsts augstākās amatpersonas. Tādēļ politiskā karikatūra vēl trāpīgāk par citiem mākslas žanriem kalpo kā indikators tam, cik brīva un demokrātiska ir sabiedrība – jo lielāka vārda brīvība, jo drošāk un atklātāk mākslinieks drīkst kritiski norādīt uz problēmām, kuras pieļāvuši sabiedrības priekšstāvji.
Tādēļ nav nejaušība, ka politiskā satīra, kuras aizmetņi Latvijā meklējami jau aizpagājušā gadsimta vidū, viskrāšņāk uzplauka tieši neatkarīgajā Latvijas Republikā no 1918. līdz 1934. gadam, vārda brīvības un parlamentārās demokrātijas apstākļos. Tolaik karikatūras bija neiztrūkstošs “ierocis” politiskās cīņas arsenālā, un tās regulāri publicēja teju visos lielākajos preses izdevumos un kalendāros, bet jo īpaši partiju laikrakstos un priekšvēlēšanu laikā. Arī lasītāji labprāt gaidīja kārtējo zīmējumu – joku, kurā noteikti būs daļa patiesības par aktuālajām norisēm partiju dzīvē, Saeimā un valdībā. Tādējādi var teikt, ka karikatūrai bija būtiska loma politikas uztverē starpkaru Latvijas sabiedrībā, kura tobrīd tikai iepazina parlamentārismu praksē.
Karikatūristu savstarpējās cīņas
Karikatūrista lomā 1920. un 30. gados darbojās virkne pazīstamu latviešu gleznotāju un grafiķu, tostarp gan akadēmiskie vecmeistari, gan vēl tikai uzlecošas zvaigznes. Pats karikatūras žanrs brīžiem bija konkurences cīņas arēna starp dažādām paaudzēm un stiliem. Žurnāls “Svari” (1920-1932) publicēja reālisma stilā ieturētas Jāņa Roberta Tillberga, Riharda Zariņa, Indriķa Zeberiņa un citu klasiķu karikatūras. Krasā kontrastā pret šo tradīciju nostājās žurnāls “Ho-ho” (1922-1924) ar drosmīgu vizuālās izteiksmes stilu – modernismu, ekspresionismu, kā arī neierastu asumu politiskajā satīrā. “Ho-ho” darbojās slavenās Rīgas mākslinieku grupas dalībnieki – Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Uga Skulme, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs.
Mākslinieciski augsta līmeņa politiskās karikatūras publicēja arī kalendāri, piemēram “”Kultūras Balss” satīriskais kalendārs” Dr. Orientācija (Valda Grēviņa) redakcijā un Jāņa Rozes izdotais “Satīriskais laika zoba kalendārs”. Līdz Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumam 1934. gadā satīriska rakstura izdevumu skaits sniedzās padsmitos.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā tiek uzglabāta unikāla kolekcija – 213 Sergeja Civinska, Aleksandras Beļcovas, Kārļa Krauzes, Aleksandra Vernera Bundžas, Ludolfa Liberta, Sigismunda Vidberga, Indriķa Zeberiņa, Romana Sutas un citu mākslinieku karikatūru oriģinālzīmējumi.
