1917. gada 25. novembrī sākās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Tas bija viens no gada gaidītākajiem un svarīgākajiem notikumiem. Krievijas Satversmes sapulcei, kurai vajadzēja kļūt par pirmo leģitīmo un demokrātiski vēlēto tautas pārstāvniecības institūciju, bija jāatrisina visi galvenie jautājumi, kas nodarbināja tā laika sabiedrību – valsts uzbūve, ievērojot tautu pašnoteikšanās principu, agrārā reforma un miera jautājums.
Svarīgākie fakti
1. Pagaidām lielinieki vāji
Satversmes sapulces sasaukšana bija viens no galvenajiem 1917. gada Februāra revolūcijas saukļiem. Krievijas Pagaidu valdības nosaukums arī norādīja uz to, ka tā ir tikai pārejas laika institūcija līdz Satversmes sapulces darbības sākumam.
Pagaidu valdība arī nekautrējās novelt visu atbildību no saviem pleciem, norādot, ka svarīgos miera, zemes un tautu autonomijas jautājumus var atrisināt tikai Satversmes sapulce.
Vienīgie, kas aģitēja pret Satversmes sapulci, bija lielinieki. Tādēļ pēc Oktobra apvērsuma daudziem bija bažas, vai lielinieki vispār atļaus vēlēšanas un sapulces sanākšanu. Tomēr lielinieku vara 1917. gada novembrī un decembrī vēl bija pārāk vāja, lai atklāti nostātos pret Satversmes sapulci, turklāt pastāvēja cerības, ka Ļeņins varētu uzvarēt vēlēšanās.
2. Latvija balso
Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas notika arī Vācijas armijas neokupētajā Latvijas daļā (Vidzemē un Latgalē). Vidzemē vēlētājiem bija jāizvēlas no trim vēlēšanu sarakstiem: Latviešu zemnieku savienības, Latvijas Sociāldemokrātiju (lieliniekiem) un sociāldemokrātiem-maziniekiem. Mēreni noskaņotie sociāldemokrāti jeb mazinieki cerēja iekļaut savā sarakstā arī trimdā dzīvojošo Raini, tomēr laikus netika saņemta viņa piekrišana. Līdz ar to politisko spēku samērs palika tāds pats kā 1917. gada vasaras pašvaldību vēlēšanās – favorīti bija lielinieki un pārliecinoši otrie – zemnieki (līderi Jānis Goldmanis un Zigfrīds Anna Meierovics). Tiesa gan, jāņem vērā, ka vēlēšanu gaisotne vairs nebūt nebija tik demokrātiska kā pirms dažiem mēnešiem.
Varu bija sagrābuši lielinieki, kuri nekautrējās ierobežot savu politisko konkurentu aģitāciju – aizliegt laikrakstus un plēst nost no stabiem un sētām konkurentu reklāmas plakātus.
3. Arī strēlnieki balso
Karavīriem piedāvāja izvēlēties no septiņiem sarakstiem. Tomēr tikai vienā no tiem bija pārstāvēti latvieši – piektajā jeb lielinieku listē. Tajā līdzās Ļeņinam kandidēja latviešu lielinieki Pēteris Stučka, Ivars Smilga, Kārlis Pētersons un citi.
Līdz ar to strēlniekiem, kuri ar neuzticību raudzījās uz pārējo Krievijas armiju, nebija lielas izvēles, par ko balsot.
Latviešu zemnieku savienības laikraksts kā alternatīvu piedāvāja balsot par ukraiņu sarakstu, norādot uz ukraiņu nacionālajiem centieniem un abu tautu kopīgajām interesēm.
Kāpēc tas ir svarīgi: par varu cīnījās divi lieli spēki
Visās 1917. gadā notikušajās vēlēšanās tā guva ievērojamu atbalstu, paliekot otrajā vietā aiz Latvijas Sociāldemokrātijas (lieliniekiem).
Latviešu zemnieku savienības līderi 1917. gadā bija Jānis Goldmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis un Miķelis Valters.
Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās partija solīja cīnīties par autonomu Latviju federatīvas Krievijas sastāvā;
mieru bez aneksijām un kontribūcijām; zemes reformu, kas balstās uz privātīpašuma neaizskaramības principu; strādniekiem 8 stundu darba dienu.
Latvijas Sociāldemokrātija bija senākā latviešu politiskā partija (1904. gadā dibinātās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas mantiniece).
Pēc 1905. gada revolūcijas latviešu sociāldemokrāti iekļāvās Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, kļūstot par tās autonomu vienību un pieņemot jauno nosaukumu – Latvijas Sociāldemokrātija.
1913. gadā notikušajā Briseles kongresā lieliniekiem ar dažādu manipulāciju palīdzību izdevās pārņemt varu Centrālajā komitejā un uzspiest savu gribu visai partijai.
Partijas vairākums līdz pat 1918. gadam pakļāvās lielinieku diktātam, lai saglabātu vienotu politisku spēku. Tomēr jau 1917. gadā no Latvijas Sociāldemokrātijas atšķēlās vairākas “mazinieku” grupas.
Latvijas Sociāldemokrātijas līderi 1917. gadā bija Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Jūlijs Daniševskis.
Latvijā darbojās vēl vesela virkne citu politisko partiju: sociālrevolucionāri (eseri), sociāldemokrāti mazinieki, Latviešu nacionāldemokrātu partija, Latvijas neatkarības partija u.c. Tomēr tās visas bija nelielas partijas, kuras nevarēja konkurēt ar abām augstākminētajām masu partijām.
