Dodoties uz pasākumu, cerēju tikties ar novadpētnieci Tatjanu Kolosovu, kura, daudzus gadus pētot vēsturi, pievērsusies arī ebreju tēmai. Diemžēl Tatjana bija tālu no dzimtajām vietām, tomēr sazināties ar viņu izdevās. Viņa pastāstīja par diviem lieliskiem cilvēkiem – ebreju glābējiem.
"Kad runa ir par glābējiem Preiļos, vienmēr tiek pieminēts Vladislavs Vuškāns – viņš četrus gadus slēpa astoņus ebrejus, un Vuškānam pēc nāves piešķirts nosaukums "Taisnais starp tautām". Taču es, pētot dažādus avotus un balstoties Preiļos dzimušā Dāvida Zilbermana un Daugavpils vēsturnieka Josifa Ročko darbos, ar pilnu pārliecību varu nosaukt vēl divus vārdus. Tie ir Ivans Cvetkovs un Ksenofonts Jegorovs," pastāstīja Tatjana Kolosova.
Ivans Cvetkovs bija Preiļos pazīstams cilvēks – vadīja veikalu, bija krājaizdevu sabiedrības līdzdibinātājs, strādāja par saimniecības pārzini skolā. Bija pat vietējās domes deputāts no vecticībnieku saraksta. Draudzējās ar daudzām ebreju ģimenēm.
"Viņš ar savu lielo ģimeni – kara sākumā kopā ar sievu audzināja piecus bērnus viena līdz septiņu gadu vecumā – dzīvoja lauku mājās turpat blakus Preiļiem. Pie Cvetkova pēc palīdzības vērsās Hagi ģimene – divi pieaugušie un divi bērni. Kādu laiku viņi dzīvoja šajās lauku mājās, tomēr Cvetkovs nevarēja tā riskēt ar savas ģimenes locekļu dzīvībām un aizveda ebrejus uz mežu. Pats aizgāja viņiem līdzi," pastāstīja Tatjana.
Viņa citēja Cvetkova sievas un meitas atmiņas, kuras pierakstījusi viņa mazmeita Gaļina Jastrebkova: "Reizēm naktīs bērni dzirdēja, kā māte kaut kur aiziet, dažkārt naktīs dzirdēja pieklusinātas balsis. Droši vien bija atnācis tēvs. Lauku mājās apmetās vācieši, viņi bija pelēkajās [vērmahta] formās. Mātei bija viņi jābaro. Pēc kāda laika viņi sāka interesēties, kur ir viņas vīrs. Kāds bija ziņojis par Ivanu Cvetkovu, ka viņš slēpj ebrejus. Lauku mājās parādījās vācieši melnajās [SS] drēbēs.
Māti ar bērniem viņi izdzina uz lauka, piedraudēja – ja vīrs neparādīsies, ģimeni nošaus.
Taču tad sākās bombardēšana, izcēlās panika, un par mūsu ģimeni vienkārši aizmirsa…"
1941. gada rudenī Hagi ģimene pārcēlās pie Vladislava Vuškāna.
1949. gadā pret Cvetkoviem tika vērstas represijas: "Viņus atveda uz Daugavpili, lai pēc tam izsūtītu uz Sibīriju, taču iejaucās Hagi, kuri tolaik jau dzīvoja Daugavpilī. Viņi nebaidījās vērsties attiecīgajās iestādēs, un Cvetkovus palaida. Kad ģimene atgriezās savās mājās, tās bija pa pusei izlaupītas."
Hagi ģimene vēlāk pārcēlās uz ASV. Tatjanai Kolosovai izdevās parunāt ar Morduhu Hagi – vienu no izglābtajiem. 1941. gadā viņam bija pieci gadi, viss viņa stāstītais ir balstīts vecāku atmiņās. Viens no izglābto pēctečiem sarakstīja scenāriju filmai, tajā ir nodaļa, kas veltīta Ivanam Cvetkovam.
Ksenofonts Jegorovs – Tatjanas Kolosovas vecvecmāmiņas brālis. No Ksenofonta brāļa Artemija Jegorova atmiņām: "1941. gada jūlijā uz mūsu mājām Moskvinas ciemā atskrēja divi brāļi Ozbandi – Manna un Samuils. Viņi bija stiklinieki un dzīvoja Preiļos. Tēvs paslēpa brāļus klētī, tur kaktā bija tāds kā kambaris. Izņemot pieaugušos, tajā iekšā neviens negāja. Ozbandi pie mums slēpās apmēram gadu. Taču vēlāk ciemā sāka bieži ierasties šucmaņi, kļuva nedroši, un Ozbandi aizgāja pie Vuškāna, kurš dzīvoja pie pašas pilsētas. 1943. gada ziemā viņi atkal slēpās mūsu mājās. Tēvs teica: "Kur lai viņi ziemā iet?"
1943. gada pavasarī ebreji atkal aizgāja pie Vuškāna. Bet pēc tam Ozbandi un vēl citi, kas slēpās pie Vuškāna, reizēm pie mums atnāca naktīs. Zinu, ka tēvs un viņa brāļadēls Ivans Jegorovs, kurš dzīvoja kaimiņu mājās, atstāja viņiem ēdienu pirtī.
Visi tuvinieki tika brīdināti, lai netaisa troksni un nevienam neko nesaka. Ozbandi un Hagi izglābās.
Pēc kara mēs ar vienu no brāļiem vēl uzturējām sakarus."
Pēc Tatjanas Kolosovas teiktā, Ksenofonta Jegorova mazmazmeitas mājās glabājas Mannas Ozbanda 1963. gada 19. janvārī parakstīts apliecinājums, ka viņš kopā ar brāli slēpies pie Jegorova. Šī apliecinājuma kopija atrodas Rīgas muzejā "Ebreji Latvijā".
Tatjana Rus.LSM.lv pastāstīja, ka "Jad Vašem" jau sen iesniegti dokumenti, lai Cvetkovam un Jegorovam pēc nāves tiktu piešķirts nosaukums "Taisnie starp tautām", taču atbilde nav saņemta. Plānots vērsties Žaņa Lipkes memoriālā, lai glābēju pēcteči varētu pretendēt uz balvu "Sudraba pagale".
"Taču tas nav pats svarīgākais. Galvenais ir, lai mēs zinātu un pieminētu cilvēkus, kas to pelnījuši," rezumēja pētniece.
