Virsrakstu trauksme
"Šobrīd ir zināms, ka informatīvais stress rodas no uztvertās informācijas pārslodzes. Piemēram, jauna darba vieta, jauni kolēģi, jauni uzdevumi un nosacījumi. Kad jums ir tik daudz jaunas informācijas, kura jāiegaumē, un vēl galvā skan nosacījums, ka man jāparāda, ka esmu savā vietā, tas veido to informatīvo stresu," skaidroja Brice.
Tā ir tikai viena situācija, kurā informatīvais stress var izpausties. Pēdējā laikā informatīvais stress gan biežāk tiek pieminēts, runājot par informācijas plūdiem, par ziņu un notikumu pārbagātību, ar kuru saskaramies ikdienā.
"Diemžēl tieši ar negatīvas un biedējošas informācijas lavīnu, kas saistīta ar ekoloģiju, nacionāliem konfliktiem, politiskām domstarpībām, apšaudēm, dabas katastrofām un, protams, karu Ukrainā, karu Izraēlā.
Ir ļoti daudz negatīvas un biedējošas informācijas, kas gāžas mums virsū, un vairums cilvēku piedzīvo ievērojamu stresu," norādīja Brice.
Protams, katru cilvēku negatīvo ziņu plūsma ietekmē citādāk. Tas, cik spēcīgi izjūtam informatīvo stresu vai cik ātri sākam satraukties, lasot ziņas, atšķiras. Vienlaikus speciālisti ir nobažījušies.
"Tiek pat veidoti jauni apzīmējumi tādam stresam. Šobrīd runā par mediju ziņu pārsātinātību vai virsrakstu trauksmi, vai pat virsrakstu stresa traucējumiem," stāstīja Brice.
Smadzenes sagatavo izdzīvošanai
Mūsdienās informācija ir kļuvusi viegli pieejama, mēs saņemam ziņas bez piepūles, tās ielaužas mūsu ikdienā caur dažādiem kanāliem. Pateicoties tehnoloģiju sasniegumiem, mēs jūtamies ļoti pietuvināti notikumiem pat otrā pasaules malā.
"Parādās tāds kā liecinieka efekts, ka mēs esam ļoti pietuvināti notikumiem, par kuriem mums ziņo. Tāda klātesamības sajūta, ka esam turpat, ka mēs visu to piedzīvojam. Diemžēl tās negatīvās, biedējošās ziņas nes vēstījumu mums, ka mūsu dzīve ir apdraudēta. Vai mūsu nākotne, vai mūsu pasaule, vai mūsu miers," atzina Brice.
Turklāt arī cilvēku smadzenes evolūcijas gaitā attīstījušas tā, lai pievērstu padziļinātu uzmanību draudiem, mūsdienās attiecīgi negatīvajām ziņām.
"Mums izdzīvošanai nav svarīgi atcerēties, paturēt prātā un būt fokusētiem uz kaut kādām labām lietām. Atcerēties sliktu, paturēt prātā, kur ir bīstami, kur ir kāds apdraudējums, būt fokusētam uz to, kas notiek, – tas bija svarīgi izdzīvošanai.
Šis mehānisms mūsu smadzenēs ir iestrādāts un turpina izvēlēties no ziņu plūsmas to negatīvo, pievērst tam uzmanību. Mūsu smadzenes domā, ka tās sagatavo mūs izdzīvošanai, mobilizē, ieslēdz visas stresa reakcijas un gatavību vai nu cīnīties, vai bēgt," skaidroja Brice.
Diemžēl šis stress nav pārejošs. Nepienāk brīdis, kad varam atslābināties, kad smadzenes var izslēgt izdzīvošanas režīmu un atpūsties, jo biedējošas ziņas vismaz pēdējā pusotra gada laikā pienāk nepārtraukti.
"Mēs šobrīd esam hroniskā stresā, saskaroties ar ziņu plūsmu. Visu laiku tā negatīvā informācija mums patiešām ieslēdz ziņu, ka dzīve ir apdraudēta, mana labbūtība vai manu bērnu, manas ģimenes, manas valsts drošība ir apdraudēta, ka kaut kas nav labi, nav miera," atzina Brice.
Jābūt izvēlīgiem ziņu patērētājiem
Mēs, redzot citu cilvēku ciešanas un uztverot to kā apdraudējumu, it kā inficējamies – sākam šo pieredzi, šos secinājumus pārnest uz savu dzīvi, uz savu nākotni.
"Mēs sākam domāt par sevi, par saviem tuviniekiem, par savu nākotni, mēs to sākam uztvert izkropļoti. Mēs piedzīvojam visas attiecīgās fizioloģiskās reakcijas, negatīvās emocijas, izmaiņas uzvedībā, ko izraisa hronisks stress, saskaroties ar spēcīgu apdraudējumu," skaidroja Brice.
Tas nozīmē, ka izjūtam lielāku nogurumu, biežākas galvas sāpes, miega traucējumus, gremošanas traucējumus. Parādās virkne negatīvu emociju – skumjas, sēras, bailes, nomāktība, tukšuma sajūta, bezpalīdzības sajūta, vientulība, vienaldzība. Sadzīvojot ar hronisku stresu, mainās arī uzvedība – mēs izvairāmies kaut ko darīt, ierobežojam sevi, vairāk guļam, mazāk staigājam, vairāk ēdam, varbūt biežāk lietojam alkoholu vai citas apreibinošas vielas, lai mazinātu diskomfortu.
"Vēl jāpiebilst, ka līdz ar hronisko stresu mums mainās veids, kā mēs domājam, mainās koncentrēšanās spējas, uzmanība. Mums ir grūtāk pieņemt lēmumus. Mēs piedzīvojam grūtības ar uzdevumu risināšanu, jo mūsu galva ir aizņemta ar uzmācīgām domām par to stresoru, par to situāciju, kurā mēs esam un kā mēs tajā jūtamies," skaidroja Brice.
Ar informatīvo stresu tikt galā nav viegli. Pirmais solis ir saprast, ka negatīvā informācija mūs patiešām ietekmē, tad jācenšas tā ierobežot.
"Mums ir jāierobežo informācijas plūsma, īpaši vizuālās informācijas. Tām jāseko līdzi. Ir jāmeklē iespējas, kā ierobežot to plūsmu. Es zinu, ka sociālo mediju aplikācijas telefonos mums piedāvā iespēju ierobežot laiku, ko pavadām vietnēs.
Ļoti labi ir censties būt tādiem izvēlīgiem ziņu patērētājiem, nepatērēt visu pēc kārtas, biežāk uzdot jautājumu – kāpēc man ir svarīgi iegūt šo informāciju?" ieteica Brice.
Jābūt vērīgiem un jāgādā par savu mieru. Tāpat kā sekojam līdzi tam, ko ēdam, un ierobežojam alkohola daudzumu, ko patērējam, jāattiecas arī pret ziņu plūsmu.
"Apzināta, izvēlīga ziņu patērēšana ir ļoti noderīga," Brice secināja.
