Par standartiem, kuriem jāatbilst
Bieži vien dzirdam, ka cilvēki paši par sevi ļoti negatīvi izsakās: "es esmu muļķis", "es neko neprotu", "man nekad nekas nesanāk" un tamlīdzīgas frāzes. Kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā tās sauc par automātiskām negatīvajām domām, kas rodas, ja cilvēkam ir negatīvas pamata pārliecības pašam par sevi, un tas nav retums, atzina Bite.
"Šāda veida automātisku un negatīvu domu virknes ir kaut kas, ko mūsu smadzenes ir iemācījušās visu laiku producēt, pateicoties kaut kam, ko visticamāk mēs esam iemācījušies. Šāds domāšanas veids, visticamāk, radies jau senāk, un šeit mēs varam runāt par negatīvām bērnības pieredzēm," skaidroja Bite.
Cilvēks, kurš ir tendēts uz negatīvām domām par sevi un savām spējām, iespējams, audzis tādā vidē, kurā ir daudz kritizēts, vai vidē, kurā ir ļoti augstas prasības un standarti, kam jāatbilst.
"Protams, neapšaubāmi mūs ietekmē apkārtējā sabiedrība un vajadzība pēc salīdzināšanās ar sasniegumiem. Kaut vai, ja domā par skolas vērtējumiem un labām un sliktām atzīmēm, un nosacīti labiem un sliktiem bērniem, es domāju, ka tas, protams, ir visā sabiedrībā.
Arī izteikta konkurence, kas ir sabiedrībā ļoti būtiska, var veicināt negatīvās domas un negatīvās pārliecības par sevi tiem cilvēkiem, kuriem uz to ir nosliece," skaidroja Bite.
No salīdzināšanas un konkurences nevar pilnībā izvairīties, taču svarīgi, lai tā nekļūst par prioritāti, pēc kuras vadāmies, lai tā nepārņem visus mūsu dzīves aspektus.
"Ja konkurence un cīņas dimensija kļūst svarīgāka par uzticības pilnām attiecībām un to, ka mēs esam cilvēki, kuriem ir tik ļoti nozīmīgi vienkārši būt tuviem vienam ar otru, būt draudzīgās attiecībās, palīdzēt un atbalstīt vienam otru, tad, protams, šī tendence vērtēt un salīdzināt ir lielāka," atzina Bite.
Bioloģiskais jūtīgums
Tāpat negatīvās pārliecības par sevi ietekmē arī iedzimtais bioloģiskais jūtīgums, kas ir bieži saistīts ar dažādiem emocionālo grūtību simptomiem, piemēram, depresiju vai izteiktām trauksmes problēmām.
"Šeit ir liela nozīme arī iedzimtībai. Ja mēs esam ļoti pēc dabas tendēti, piemēram, uz trauksmes jūtīgumu, ja mums ir šī tendence uztvert situācijas kā kaut kādā mērā bīstamas, tad mums būs tendence vairāk veidot automātiskās negatīvās domas un, iespējams, ka mums, neraugoties uz to, vai vide, kurā mēs augam, ir mazāk vai vairāk labvēlīga vai nelabvēlīga, būs šī tendence izveidot negatīvās pamata pārliecības," skaidroja Bite.
Protams, situāciju pasliktina augstas prasības no ģimenes, sabiedrības vai negatīva pieredze skolā. Mums visiem kaut kas sanāk labāk, bet kaut kas sliktāk. Ja ir prasība būt labākajam it visā, agrāk vai vēlu nāksies "aplauzties".
"Ja mūs par to kritizē, vai vēl ļaunāk – apsmej vai ņirgājas par to, tad, protams, ka mūsu pārliecība par sevi ļoti strauji kritīsies,"
atzina Bite.
Apburtais loks
Negatīva pieredze skolā var atstāt nospiedumu uz visu dzīvi. Ja arī ģimenē nav atbalsta un drošības sajūtas, tad pat pieaugušā vecumā negatīvās pamata pārliecības par sevi būs dominējošas.
"Mūsu smadzenes un psihe šīs pieredzes saglabā, pat ja tās ir ļoti senas, un tieši šīm senajām pieredzēm ir vislielākā ietekme.
Kaut kādā ziņā, ja man ir šī pamata pārliecība, ka es neesmu pietiekami, pieņemsim, gudrs vai gudra, vai citi ir kritizējoši un vērtējoši, tad, protams, lai arī ko es nedarītu, es, pirmkārt, visu laiku vērtēšu un domāšu par sevi, ka man noteikti nav nekas prātīgs, ko pateikt, un meklēšu visos cilvēkos noraidījuma signālus. Es pievērsīšu uzmanību tikai tam, kas apstiprina šo manu pamata pārliecību, ka es neesmu pietiekami gudrs vai ka man neizdosies," skaidroja Bite.
Tā veidojas apburtais loks, no kura ārā izkļūt ir ārkārtīgi grūti, jo tieši pamata pārliecības ir tās, kas nosaka mūsu domāšanas veidu un to, kā mēs uztveram situācijas, ko mēs atceramies. Līdz ar to šīs pārliecības regulē arī mūsu emocijas un uzvedību.
Pamata pārliecības var iedalīt trīs grupās. Pirmā grupa ir pamata pārliecības par sevi – vai mēs esam mīlestības vērti un pietiekami labi, lai mūs pieņemtu un mīlētu. Otrā grupa ir pamata pārliecības par savu sniegumu – cik labi vai slikti mēs jūtamies par savām sekmēm skolā vai darbā. Trešā grupa ir pamata pārliecības par mūsu spēju ietekmēt pasauli, spēju nodrošināt savu drošību un kontroli pār situāciju.
"Līdzīgā veidā arī par citiem mēs varam domāt – cik citi ir pieņemoši un atsaucīgi, cik lielā mērā es varu paļauties uz citiem cilvēkiem un vai pasaule kopumā ir droša," skaidroja Bite.
Domas ir tikai domas
Laimīgā kārtā savas pārliecības varam mainīt visas dzīves laikā, taču līdzīgi kā tas ir ar jebkuru mācīšanās procesu, vieglāk to ir izdarīt bērnībā vai jaunībā, jo bērnībā izveidotās pārliecības ir visstabilākās.
"Teiksim, trauma var sašķobīt mūsu labās pamata pārliecības jebkurā vecumā, bet tieši tāpat jebkurā vecumā mēs varam piedzīvot drošas, labas, uzticamas attiecības, kuras var mūsu, iespējams, negatīvās pārliecības padarīt pozitīvākas," norādīja Bite.
Ikdienā ir ārkārtīgi svarīgi atcerēties un mēģināt lūkoties uz automātiskajām negatīvajām domām par sevi kā tikai uz domām un neko vairāk.
"Tas nozīmē to, ka domas ir tikai domas, ka mēs nepataisām šīs domas par kaut ko lielāku, nekā tās ir.
Mēs vienkārši paliekam pie tā, ka tās ir tikai domas, un domas nav fakti – mums nav tām obligāti jātic. Reizēm ir daudz labāk pēc iespējas mazāk ticēt domām, ja tās mūs dzen depresijā," pauda Bite.
Nākamais jautājums, ko uzdot sev brīžos, kad smadzenēs vijas tikai un vienīgi paškritika un nosodījums, ir jautājums – nu un? Ja kolēģim darbā kāds uzdevums tiešām sanāk labāk kā man, kas no tā? Ir svarīgi zināt savas stiprās puses un apzināties, ka ir arī vājās, bet tas nepadara tevi par mazāk vērtīgu.
"Tas būtu jauki, ja cilvēki par sevi domātu, ka viņi paši ir vērtīgi un mīlestības vērti, un arī citi ir tādi, ka kopumā cilvēki ir labi un viņi vēl un grib labu. Protams, viņi var kļūdīties, kā mēs visi kļūdāmies, bet tas, kas ir bīstami, ir visas naidīgās pārliecības, kurās mums liekas, ka citi ir apdraudoši un citi grib uzbrukt un nodarīt pāri, un mums ir jāreaģē pretī," secināja Bite.
