Laura Lauziniece: Kādas bija pirmās emocijas, kad saprati, ka turpmāk tavas dzīves neatņemama sastāvdaļa būs riteņkrēsls?

Poļina Rožkova: Riteņkrēslā esmu jau divpadsmit gadus. 2009. gada 14. februārī, Valentīndienā, aizbraucu uz kalnu snovot un nākamajā rītā jau biju jaunā realitātē. Tur īsti nav vainojams neviens – apstākļu sakritība, nepabeigta tramplīna celtniecība, ledus, saule. Brīdī, kad gaisā metu salto, sapratu, ka pastāv varbūtība, ka piezemēšos uz galvas, bet tikpat labi varu nomirt, salauzt rokas vai pat galvaskausu. Tās bija pāris sekundes, bet domas bija ļoti skaidras. Kad nokritu, uztaisīju vēl kūleni un mēģināju piecelties, ko, protams, darīt nedrīkstēju. Un viss. Man bija lauzts mugurkauls. Operācija. Rētas. Pēc operācijas ārsti uzreiz pateica, ka es vairs nestaigāšu. Jāatzīst, ka uz to brīdi vēl nebiju gatava tam, cik nepiemērota vide ir dzīvei riteņkrēslā. No dzīvokļa nevarēju tikt ne ārā, ne iekša. Arī sanitārais mezgls bija jāpielāgo un jāpārbūvē.

Jā, es salauzu muguru, un tas ir ļoti slikti, bet viss, kas ar mani notika tālāk, bija ļoti pozitīvi.

Ir, protams, bijuši arī grūti brīži, kā Antons Čehovs reiz teica: “Vai nu aiziet iedzert tēju, vai pakārties.” Pirmais smagais moments laikam bija gadu pēc traumatiskā notikuma, kad gribēju uzvilkt augstpapēžu kurpes un sapratu, ka to nevaru nemaz izdarīt! Līdz tam es biju tādā tempā, ka man laikam pat nebija laika apstāties un padomāt, ka kaut kas tik krasi ir mainījies.

Kā cilvēks riteņkrēslā var turpināt sportot?

Es esmu ļoti aktīvi sportojusi visu dzīvi. Man ir spēcīgas rokas. Pirmie trīs gadi pagāja vienos vienīgos rehabilitācijas centros, vingroju un trenēju ķermeni katru dienu. Man bija brīvas tikai svētdienas. Paralēli uzrakstīju bakalaura darbu, izgāju grāmatvedības līmeņa paaugstināšanas kursus, atradu darbu un tad apjēdzu, ka trīs gadu laikā man pašas dzīve ir paslīdējusi garām. Un tajā brīdī es atklāju kērlingu, pēc kāda laika arī paukošanu. Man vienmēr ir patikuši rokdarbi, vēlāk sapratu, ka es gribu darīt arī kaut ko priekš sevis. Toreiz manai mātei bija pirmā invaliditātes grupa un 200 eiro pensija. Izrunājām, ka jāmēģina.

Jā, vairākus mēnešus dzīvojām tā, ka mēneša beigās kaķi bija pabaroti, bet mēs ne vienmēr.

Realitāte ir diezgan skarba. Pēc statistikas tikai diviem procentiem invalīdu ir pilna laika darbs. Diemžēl jāatzīst, ka mēs joprojām dzīvojam tādā pēcpadomju uzskatu sistēmā, kurā cilvēki ar invaliditāti nepastāv. Pie letes nevar parakstīt dokumentus, daudzās vietās nevar iebraukt, pat lifti ir izveidoti tā, ka ar riteņkrēslu tur nemaz nevar ievietoties. Joprojām no telpu izīrētājiem dzirdam komentārus: “Bet kas tad tiem invalīdiem otrajā stāvā jādara?” un tad ir skaidrs, ka mums vēl ir ļoti daudz jautājumu, kas nav sakārtoti. Es, protams, saprotu, ka tas nenotiek vienas dienas laikā, tomēr mums trūkst sabiedrības informētības šajos jautājumos.

Kā tavu invaliditāti uztvēra tuvinieki?

Man abi vecāki ir gados, tagad manam tēvam jau ir septiņdesmit gadu. Traumas brīdī abi vēl bija dzīvi un man vajadzēja saņemt sevi rokās un atbalstīt viņus. Ne gluži finansiāli, bet vairāk morāli. Tēvs sāka pastiprināti lietot alkoholu, mātei palika sliktāk ar veselību, un tad vismaz vienam ģimenē vajadzēja būt stipram. Šajā laikā arī kardināli nomainījās draugu loks. Man no “vecās dzīves” palika tikai viena draudzene. Es nevarētu teikt, ka es kaut ko nevarēju. Bet iepriekš tās intereses, kas mani vienoja ar draugiem, bija fiziskas aktivitātes. Es tiešām sportiski biju ļoti aktīva. Tagad var teikt, ka es desmit gadus esmu tāds kā “mājās sēdētājs”. Ja gribas braukt uz pludmali, jādomā, kur un cik blīvas ir smiltis, kur var labāk piebraukt. Beigās ne vienu reizi vien nonāc pie secinājuma, ka nemaz tik ļoti uz to pludmali arī negribējās! Man draugi ir piedāvājuši braukt dabā, gulēt teltī. Bet come on! Es tā vairs nevaru, man ir nepieciešama gulta, nevaru pieļaut, ka man veidojas izgulējumi. Man jāzina, kā piebraukt, kādi ir sanitārie apstākļi.

Es domāju, ka apkārtējiem bija grūti, – jo vēlme palīdzēt ir, bet kā tam cilvēkam riteņkrēslā palīdzēt, īsti nezina.

Tāpēc ar jauniem cilvēkiem veidot kontaktu ir daudz vienkāršāk, jo viņi mani pazīst šādu. Nav nekādu ekspektāciju par veco mani.

Kāda tavā skatījumā ir spēcīga sieviete?

Manā skatījumā spēcīgs cilvēks ir cilvēks, kurš spēj apjēgt vājuma brīžus, bet nepadodas. Nav svarīgi, cik reizes tu nokrīti, galvenais ir spēt piecelties. Brīdī, kad salauzu muguru, mans pirmais jautājums sev bija – kāpēc ar mani tas notika? Un otrs jautājums – priekš kam? Jau no paša sākuma sev pateicu: ja man dzīvē ir dots šāds pārbaudījums, tad es esmu spējīga to izturēt! Atrodas cilvēki, kuriem arī es spēju palīdzēt. Jau pirmajā gadā man nāca klāt cilvēki un teica, ka es viņus ļoti motivēju un iedvesmoju. Man ir spilgts piemērs – puisis, kurš divus gadus pēc traumas nespēja uzvilkt apavus, turklāt papildus maksāja lielu naudu rehabilitologam. Es viņam to parādīju un iemācīju.

Mani tiešām sadusmo cilvēki, kuri saka – “man nesanāks”. Pamēģini!

Iespējams, šodien tev tas nesanāca, bet nav teikts, ka nesanāks rīt. Viss ir iespējams, nekas nav atmests vai aizmirsts, es ticu, ka man nākotnē arī būs ģimene un bērni.

KONTEKSTS:

Ikviens ir aicināts dalīties arī savā sevis pieņemšanas un drosmes iemantošanas stāstā, publicējot īsu video vai fotogrāfiju sociālajos medijos, pievienojot tēmturus #ImTheQueen #BeAQueen #TheMoonIsRising un atzīmējot @SamantaTina "Instagram" vai "Facebook" profilus.

2021. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa fināls notiks 22. maijā, bet pusfināli – 18. maijā un 20. maijā.

Eirovīzijas noteikumi nosaka, ka 2021. gada gada konkursā var piedalīties 2020. gadā izvirzītie valstu pārstāvji, taču ne ar pērn uzvarējušo dziesmu. Uz Roterdamu dosies arī Latvijas nacionālā atlases konkursa “Supernova” 2020. gada uzvarētāja Samanta Tīna ar dziesmu "The Moon is Rising". Viņa piedalīsies konkursa otrajā pusfinālā 20. maijā.

Jaunā koronavīrusa pandēmijas dēļ 2020. gada Eirovīzijas konkurss tika atcelts. Bija plānots, ka tas notiks Roterdamā, jo 2019. gadā Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā uzvarēja Nīderlandes pārstāvis Dunkans Lorenss ar balādi "Arcade", izcīnot Nīderlandei tiesības rīkot nākamo konkursu. Nīderlande šīs tiesības realizēs 2021. gadā.