Čaklie cilvēki Latvijā, kuri palīdz no kara aizbēgušajiem. Ukrainietes Anastasijas 2. dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Arī ukrainietes Anastasijas dzīvi kājām gaisā sagrieza 24. februāra agrs rīts, kad Krievija uzsāka karu pret Ukrainu. "Es negribu sākt jaunu dzīvi. Es gribu turpināt savu dzīvi. Pagaidām citā valstī, bet ar Ukrainu sirdī," saka Anastasija, kuru ceļš atvedis uz Rīgu. Par to, kā nokļuva Latvijā un kāda ir mūsu valsts bēgļa acīm, viņa stāsta Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" projektu sērijā. Šoreiz – par cilvēkiem Latvijā, kuri palīdz ukraiņiem iejusties un tikt pie visa sadzīvei nepieciešamā.

Ukrainietes Anastasijas dienasgrāmata

Anastasija ir no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas.

24. februārī, kad Krievijas karaspēks iebruka Ukrainā, viņas dzīve tāpat kā citiem Ukrainas iedzīvotājiem sagriezās kājām gaisā. Tobrīd viņa bija Krievijā, kur piedalījās raidījuma filmēšanā

3. martā Anastasija no Krievijas devās uz Latviju.

Anastasija Latvijas Televīzijas jauniešu satura platformas "16+" dienasgrāmatu sērijā atklāja dzīvesstāstu, stāstīja par savu ceļu uz Latviju, dalījās ar piedzīvoto uz valstu robežām, devās ekskursijās un degustēja mūsu ēdienus.

 

"Ukrainietes Anastasijas dienasgrāmata" – 2. epizode

Dienasgrāmatas 1. epizodi atradīsi šeit.

Palīdzības centrs cilvēkiem no Ukrainas Vecrīgā, Kaļķu ielā 1

Pirmā vieta ikvienam ukrainim, kurš šeit ierodas, ir šis bēgļu centrs. Te ir daudz lielisku cilvēku, kuri palīdz ukraiņiem saprast, kur jādodas un kas jādara. Vēlos jūs iepazīstināt ar šiem foršajiem cilvēkiem.

Maija

Anastastija: Kā jūs sauc un ko jūs šeit darāt?

Brīvprātīgo koordinatore Maija: Mani sauc Maija, un es šeit esmu brīvprātīgo koordinatore. Šī ir pirmā telpa, kur bēgļi aizpilda dokumentus, lai saņemtu vīzu un reģistrētos Rīgā. Pirmajā nedēļā, kad atvērām šo centru, te bija pārpildīts. Nebija, kur sēdēt.

Jā, es te biju.

Lielākā problēma ir dzīvokļi. Pat ja viņiem [atbraucējiem] ir nauda, daudzi dzīvokļu izīrētāji nepiedāvā dzīvokli uz īsu laiku, bet vismaz uz gadu. Ukraiņiem tas neder, jo viņi joprojām domā, ka drīz brauks mājās. Vēl viena problēma ir tā, ka šeit pārsvarā ierodas mātes ar bērniem. Bērniem vajadzīga izglītība.

Nopietns jautājums, jo viņi nezina latviešu valodu. Kā jūs tiekat galā ar šīm problēmām?

Mēs sadarbojamies ar daudzām organizācijām un ļoti cenšamies. Esam atvēruši trešo stāvu šajā ēkā. Tur būs dienas centrs bērniem un latviešu valodas kursi. Mums jau ir darba birža, kur darba devēji satiek darba ņēmējus, un viņi šeit uzreiz var vienoties. Šis centrs ir kļuvis par sociālo iestādi ukraiņiem, kur viņi var saņemt palīdzību.

Kāpēc jūs nolēmāt palīdzēt ukraiņu bēgļiem?

Kad sākās karš, es biju šokā. Šis darbs gandrīz nokrita no debesīm, es to vienkārši pieņēmu.

Maija
Maija

Es redzu asaras jums acīs. Kāpēc?

Tas ir emocionāls darbs. Katru dienu redzu cilvēkus, kuri palikuši bez mājām, kuriem nav, kur iet. Te mēs redzam politisko konfliktu sekas. Tas ir šausmīgi. Kad redzat to savām acīm, tad vairs nav iespējams klausīties nepatiesu informāciju. Katram ir savs viedoklis, bet te mēs paši redzam patiesību.

Valters

Anastasija: Iepazīstieties ar šo jauko vīru – Valteru. Viņš arī ir šī bēgļu centra brīvprātīgais. Cik jums gadu?

Valters: 83.

Jūs gan esat enerģisks! 

Nesūdzos (smejas).

Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs esat šeit?

Kad ieraudzīju, ka Ukraina nonākusi nelaimē, protams, mana sirdsapziņa lika doties palīgā. Es atradu šo centru. Maija te visu organizē. Kur viņa mani norīko, tajā postenī arī darbojos.

Valters
Valters

Un kur Maija jūs norīko?

Te es regulēju kustību.

Jūs te esat galvenais. Pirmais cilvēks, ko visi ierauga, ienākot pa durvīm.

Jā.

Kāpēc jūs nolēmāt palīdzēt ukraiņu bēgļiem?

Esmu kādu laiku dzīvojis Ukrainā. Es pazīstu ukraiņu tautu. Krievijas apvainojumi Ukrainai ir simtprocentīgi meli.

Valērija

Tagad vēlos jūs iepazīstināt ar kādu lielisku sievieti. Es viņu pazinu jau Ukrainā. Viņa ļoti fano par kādu ukraiņu zvaigzni. Mēs iepazināmies kādā šovā, kur mūsu zvaigzne uzstājās. Es tur biju kā žurnāliste. Jums ar viņu jāiepazīstas, jo viņa ir lieliska.

Valērija: Ak, Dievs! Kāda tikšanās!

Valērija un Anastasija
Valērija un Anastasija

Anastasija: Valērija, vai varat mums te visu izrādīt?

Protams! Ar lielāko prieku. Es ierados šeit, lai sagatavotu dokumentus, un ievēroju, cik šeit daudz darba. Toreiz te bija daudz cilvēku, brīvprātīgajiem nebija laika. Vairums brīvprātīgo bija latvieši, un es nodomāju, ka ukraiņi, kuri ir tik tālu prom no dzimtenes, grib dzirdēt ukraiņu valodu. Mums ir telpa tiem, kuri tikko ieradušies un kuriem nav, kur palikt divas vai trīs naktis. Mums ir brīvprātīgie, kuri var palīdzēt viņiem ar mājokli vismaz uz pāris dienām. Tiem, kuri šeit ir ilgāk par trim mēnešiem, ir jāreģistrējas vēlreiz.

Kā man.

Cilvēkiem izdevies izbēgt no Mariupoles, Severodoneckas, viņi tur divus, trīs mēnešus dzīvojuši pagrabā kopā ar bērniem, arī Bučā, Irpiņā – tas nav tālu no manām mājām. Viņi mums stāsta, kas palicis pāri no mūsu pilsētām, kādas šausmas viņi piedzīvojuši. Tagad tie stāsti par Mariupoli, Severodonecku – tās ir šausmas.

Humānās palīdzības centrs "Tavi draugi"

Beāte

Ejot pa bēgļu pēdām Rīgā, nākamā vieta, kur viesojos, ir humānās palīdzības centrs. Tā ir Beāte. Es viņu iepazinu, kad iepriekšējo reizi biju Rīgā 2012. gadā.

Beāte: Vai atceries mazo konteineru ārpusē? Tas te bija, kad tu pirmoreiz ieradies šeit. Pirmais brīvais veikals.

Anastasija: Jā, atceros!

Beāte: Nāc, parādīšu, kā te tagad izskatās.

Anastasija un Beāte
Anastasija un Beāte

Anastasija: Ak, Dievs! Jauns veikals?

Beāte: Jā. Te viss ir sašķirots. Mēs pasūtījām šādus plauktus. Daži plaukti mums ir dāvināti. Mēs visu liekam te. Mums ir drēbju skapis. Tas ir tur. Viss ir sašķirots: sieviešu, vīriešu, bērnu preces dažādām vecuma grupām. Viss ir piereģistrēts. (..)

Tur ir tā saucamais "Pentagons" – informācijas centrs. Tas ir visa centrs. Ja tev vajag, piemēram, dīvānu dzīvoklim…

Jūs varat palīdzēt?

Mēs atklājām, ka ukraiņiem patīk gludināt. Mēs to nezinājām. Vislielākā rinda bija pēc gludekļiem.

Kāpēc tas tevi pārsteidza?

Tāpēc, ka mēs gludinām… dažreiz, īpašos gadījumos. Bijām pārsteigti, jo tur rinda bija tāda: "Man vajag! Man arī! Man arī vajag!"  Iemācījos krievu vārdu "gludeklis" ļoti ātri.

Anastasija: Ukrainiski – "praska".

Tur ir karte. Mēs to pielikām nākamajā dienā pēc tava apmeklējuma. Katrs ukrainis, kurš šeit ierodas, atzīmē…

Anastasija: Mana pilsēta! Es gribu iespraust adatiņu.

Beāte: Tur ir bērnu stūrītis. Kamēr vecāki mēģina atrast, kas viņiem vajadzīgs, bērni var tur spēlēties. Tur ir kāds, kas ar viņiem rotaļājas, runājas. Mēs cenšamies radīt tik normālu vidi, cik iespējams. Viņi var iedomāties, ka ir lielveikalā, un var ņemt līdzi visas tās lietas. Ja viņiem ko vajag, tas tur ir. Ja kaut kā trūkst, viņi var iet uz "pentagonu" un pavaicāt. Tur arī ir liels plaukts ar datoriem. Mums ir labs kontakts ar vienu puisi, kurš piekrita tos pārbaudīt, salabot un atvest šurp. Mēs tos atdodam ukraiņiem, kuriem tie nepieciešami.

Kāpēc tu izvēlējies palīdzēt kā brīvprātīgā?

Beāte: Pirmajās trīs dienās es strādāju mājās un daudz raudāju, jo jutos bezpalīdzīga. Nezināju, ko iesākt. Patiesībā tu pie tā esi vainīga, jo es par tevi ļoti daudz domāju. Es tevi pazīstu. Kad sākās karš, man galvā bija viena doma: "Jānoskaidro, kas noticis ar Nastju un ar manu klases biedru Andreju." Tas bija pirmais impulss, ka mums jāizdomā, kā dabūt tevi šurp, kā palīdzēt. Pēc tam – arī visiem pārējiem. Kaut kas bija jādara.

Anastasija: Es raudu...

Beāte: Neraudi! Tā tas viss sākās. (..)

Es satiku brīnišķīgus cilvēkus: brīvprātīgos, ukraiņus, savu komandu. Mēs kopā darām neprātīgu darbu. Ļoti īsā laikā esam paveikuši ļoti daudz. Tagad galvenais ir ne tikai palīdzības sūtīšana uz Ukrainu – to mēs vēl darām  ar lielajām mašīnām, kuras piekraujam un sūtām prom. Mēs saņemam fotogrāfijas un video no Ukrainas ar priecīgiem bērniem un "Laimas" šokolādi. Tas ir labākais, ko varu iztēloties.

Divriteņi ukraiņiem

Kārlis

Anastasija: Par šo iniciatīvu es uzzināju nejauši. Viņi pauž mīlestību uz dabu un palīdz cilvēkiem, kuriem svešā zemē nekā nav. Vēlos jums parādīt lieliskos cilvēkus, kuriem radās šī lieliskā ideja.

Kārlis: Mani sauc Kārlis. Visu mūžu esmu dzīvojis Rīgā. Strādāju par gidu Latvijas Okupācijas muzejā. Esmu arī nevalstiskās organizācijas "Pilsēta cilvēkiem" biedrs. Mūsu organizācija vēlas labāku vidi cilvēkiem Rīgā. Mēs rūpējamies par velobraucējiem, gājējiem, sabiedrisko transportu. Vairums mūsu biedru paši brauc ar velosipēdu. Loģiski, ka nolēmām palīdzēt cilvēkiem atrast darbu un arī psiholoģiski palīdzēt. Velosipēds nav tikai transports, tas ir veids, kā pārslēgt prātu un justies labāk.

Parādiet, lūdzu, kas jums te ir.

Tas sākās marta beigās, kad publicējām aicinājumu ziedot velosipēdus. Cilvēki sāka tos piegādāt lielā skaitā. Mēs aicinājām brīvprātīgos, kuri var saremontēt velosipēdus un visu organizēt. Tā mēs sākām. Lieliski, ka ieradās arī ukraiņi. Viņi remontē un palīdz. Šajā projektā piedalās gandrīz 100 cilvēki. Tika atdoti apmēram 600 velosipēdi.

Ja es vēlos velosipēdu, vai varat man palīdzēt to izvēlēties?

Pirmkārt, velosipēdam jābūt drošam. Tāpēc mēs tos ne tikai dāvinām, bet arī remontējam. Apskatīsimies. Jābūt drošām bremzēm. Vajag arī gaismas. Ķēde, ātrumu pārslēgi, arī riepām jābūt labām. Jums jāpamēģina.

Kārlis
Kārlis

Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi palīdzēt ukraiņiem Rīgā?

Tā tas vienkārši ir. Cilvēkiem vajadzīga palīdzība. Mums nav izvēles. Daudzi latvieši agrāk piedzīvojuši smagus laikus. Neviens nešaubījās, ka jāpalīdz. Ir svarīgi saprast, ka jūs esat daļa no Eiropas un pasaules. Tas viss mūs ietekmē. Mūsu brīvība nav garantēta. Lai būtu neatkarīgs un brīvs, ir jāiesaistās. Mēs varam mācīties no ukraiņiem, kā aizstāvēt brīvību. Mums jābūt gataviem darīt to pašu Latvijā.

Borščs pie ukrainietēm

Vēlos jums parādīt kādu īpašu vietu – foršu Latvijas ļaužu sociālo iniciatīvu. Vēlos, lai kopā ar mani pagaršojat ukraiņu boršču. Ejam.

Ģirts 

Anastasija: Tas ir Ģirts. Viņš gribēja palīdzēt ukraiņiem, tāpēc nolēma atvērt ukraiņu virtuves restorānu.

Ģirts: Es domāju, ka tas ir skaidrs, ka kādam tas jādara. Nekas tāds nenotika. Tad sapratu, ka tas "kāds" būšu es. Publicēju trīs aicinājumus. Viens no tiem bija, lai atrastu ukraiņus. Es viņus atradu. Nezināms piedzīvojums, jo neviens neko nezināja. Man nebija pieredzes. Atpakaļceļa vairs nebija.

Kāpēc nolēmāt palīdzēt ar ēdienu?

Ukraiņiem ir sava raksturīgā virtuve. Kā itāļiem, spāņiem. Ne daudzām tautām tāda ir. Kaut kas, ko viņi var piedāvāt citām tautām. Tā tas arī sākās. Es domāju, ka ir dīvaini, ja nav ukraiņu ēdienu Rīgā un citās vietās. Domāju, ka ir skaidrs, ka tam ir jābūt. Daudzi zina boršču, bet nav tādu vietu, kur var paēst ukraiņu stilā. Mūsu ideja ir, ka šī nav darba vieta, šeit mēs cenšamies radīt drošu vietu bēgļiem. Lai strādātu šeit, nav jāprot ļoti ātri griezt. Mēs nemeklējam profesionāļus. Pie mums strādā fizioterapeite un pārdošanas speciāliste. Ir cilvēki, kuri strādājuši rūpnīcā.

Ģirts
Ģirts

Kad, jūsuprāt, šī iniciatīva tiks slēgta?

Kad karš beigsies. Es ceru, ka tas nebūs ilgi. Tik ilgi, cik vajadzēs, strādāsim. Kamēr cilvēkiem patīk šis ēdiens, kamēr ir bēgļi no Ukrainas, tikmēr mēs strādāsim.

Anastasija: Liels paldies par jūsu brīvprātīgo darbu! Es vēlos kaut ko pagaršot.

Pie ukraiņu boršča jāpiekož pampuška. Jums jāpagaršo. Šodien satikām cilvēkus ar tik plašu dvēseli. Vēlos pateikties Latvijas ļaudīm katra ukraiņa vārdā. Jūs esat devuši mums pagaidu mājas un draudzību uz mūžu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti