Pa straumei

Pa straumei 3. Engure

Pa straumei

Pa straumei. Mēmele

Pa straumei 3. Buļļupe

Rīdziniece Buļļupe: avangarda māksla, lidošana virs ūdens un vēstures līkloči

Kas tā par priekpilnu čūskas mēli, kas izšaujas no Lielupes mutes un zibinās Daugavas virzienā? Tā ir rīdziniece Buļļupe jeb Buldurupe, Lielupes labais atzarojums, kas atdala Daugavgrīvas salu no Rīgas. Buļļupes apskalotajos krastos gaisā virmo radošas noskaņas – zem klajas debess priecē Paula Jaunzema akmens skulptūru dārzs, vienā no Bolderājas senākajām zemnieku sētām mājo Leļļu teātra pensionētās lelles, Daugavgrīvas cietoksnī laiku pa laikam nolaižas kulturāla komēta, bet Bolderājas vārdu avangarda mākslas vēsturē ierakstījuši Hardija Lediņa un Jura Boiko leģendārie gājieni gar sliedēm.

Buļļupes viesi var arī mācīties lidot virs ūdens virsmas, iepazīt Rīgas notekūdeņu attīrīšanas sistēmu, noprovēt slavenākos Rīgas kebabus, kā arī uzmest aci vienai no skaistākajām bākām Latvijā.  

ĪSUMĀ:

Buļļupes tecējums rit deviņarpus kilometru garumā, platumā stiepjoties ap divsimt metriem, bet dziļumā – no trīs līdz pieciem metriem. Buļļupes straume ir visai slinka, tāpēc laivotājiem pašiem nākas kārtīgi airēt uz priekšu. Lai gan Buļļupe nevar lepoties ar diži lielu garumu, tomēr tā paspēj iztecēt cauri gan Jūrmalas, gan Rīgas teritorijai – Buļļupes krastos atrodas Vārnukrogs, Jūrmalas apkaime, kā arī Vakarbuļļi, Rītabuļļi, Daugavgrīva, Bolderāja un Kleisti, – galvaspilsētas apkaimes, katra ar savu šarmanto raksturu.

Buļļupe iespurdz Daugavā, savus ūdeņus sadalot divos atzaros – Ločupē un Buļļupē. Starp abiem atzariem atrodas Mīlestības saliņa, kas vilina romantiskas vientulības tīkotājus. Buļļupes krasta līniju interesantāku padara arī Ziemeļupe. Tā gan nav nekāda upe, bet līcis, kas senatnē vairākkārtīgi kalpoja par Lielupes ieteku jūrā. Kad 1755. gada plūdos izveidojās tagadējā Lielupes gultne, līcis palēnām aizsērēja.

19. gadsimtā Buļļupe kalpoja par īstu transporta maģistrāli, kurā savus dūmu mutuļus regulāri pūta upju tvaikoņi, jo upe bija galvenais satiksmes ceļš starp Lielupi un Daugavu. Divdesmitajā gadsimtā Buļļupes un Lielupes gultnes tika vairākkārtīgi padziļinātas, nodrošinot kuģošanai piemērotu dziļumu, kā arī sarūpējot smilšu kalnus Rīgas apbūves paplašināšanai. Diemžēl Buļļupes padziļināšana noveda pie palieņu pļavu iznīcības un krasta līnijas pārveides, kas vietām rezultējās pat ar krasta iebrukšanu.

Mūsdienās Buļļupe ir iecienīta upe, kur doties jaukos izbraucienos ar laivām vai SUP dēļiem, piedzīvot Rīgu no jauna rakursa, kā arī atklāt līdz šim nezināmas vietas.

Buļļupe savā 9 km plūdumā.

Atpūtnieku baltā dāma

Labs objekts, ar ko sākt savu laivošanas piedzīvojumu, ir Lielupes Baltā kāpa, kas sniegbalta un stalta izceļas uz mūžam zaļā priežu meža fona. Baltā kāpa meklējama Lielupes labajā krastā puskilometru pirms Buļļupes sākuma. Tā ir asimetriska vaļņveida kāpa, kas paceļas apmēram piecpadsmit līdz divdesmit metru augstumā un izveidojusies 18. gadsimta vidū.

Baltā kāpa tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem Jūrmalas lepnumiem, tāpēc nav jābrīnās par to, ka saulainā laikā kāpas pludmale no vienas vietas nosēta ar atpūtniekiem, kas kāro laiski pavadīt laiku pie dabas krūts. Tomēr jāteic, ka visglītākais skats uz kāpu paveras no ūdens, tāpēc laivotājiem paveicies. Savukārt, lai iegūtu burvīgu panorāmu ar Lielupes kanāliem, līkumiem, attekām un Rīgas jūras līci, vērts pārvarēt slinkumu un uzkāpt Baltās kāpas virsotnē.

Akmens milži zem klajas debess

Buļļupes kreisajā krastā, pašā ūdens malā, meklējama viena no neparastākajām un skaistākajām vietām Rīgā – tēlnieka Paula Jaunzema akmens skulptūru parks, kurā majestātiski akmens milži spoguļojas Buļļupes ūdenī un atmirdz saules staros. Ja paveicas, var tikt pie unikālas iespējas vērot mākslinieku jauna darba tapšanas procesā, jo Pauls Jaunzems strādā zem klajas debess, lai nebojātu ainavisko vidi ar tajā neiederīgām detaļām. Arī akmens skulptūras izvietotas klajā laukā, saplūstot ar apkārtējo dabu.

Skulptūru parkā, kas atrodas gluži līdzās Paula Jaunzema mājām, tēlnieks darbojas jau vairāk nekā divdesmit gadus, ik gadu radot pa jaunai skulptūrai. Jaunzema skulptūrās gludi nospodrinātas akmens detaļas mijas ar skarbi neapstrādātām, bet cītīgi nopulētās un spīdīgās virsmas lielākajā daļā darbu tomēr ņem virsroku. Pauls Jaunzems to skaidro ar bērnības dienām, kas pavadītas pie jūras Užavas pusē, jo tieši jūras nogludinātie oļi topošajā tēlniekā raisījuši interesi un aizrautību par akmeni kā materiālu.

Paula Jaunzema akmens skulptūru parks Buļļupes krastā Vakarbuļļos

Savā jaunradē Pauls Jaunzems ļaujas akmenim, lietojot tiešo kalšanas metodi un iztiekot bez maketa. Daudz svarīgāka māksliniekam šķiet nepastarpināta saruna ar izvēlēto akmeni. Savās gana abstraktajās skulptūrās tēlnieks atklāj gan personīgus stāstus, gan visiem cilvēkiem aktuālas pārdomas par konkrēto laiku vai pārlaicīgām vērtībām. Parks brīvi pieejams ikvienam interesentam, jo, kā uzskata tēlnieks, māksla domāta cilvēku acīm. Apmeklētāji novērtē skulptūru parka neparasto burvību un akmens milžu izstaroto mieru, ļaujoties pārdomām un emocijām, ko izsauc Jaunzema akmens māksla.

Lidot virs ūdens

Rītabuļļos, starp tik skanīgiem ielu nosaukumiem kā Vētras iela, Dzelmes iela, Dzintara iela un Rojas iela, mājo uzņēmums “Buļļu laivas”. Lieki piebilst, ka pati Buļļupe viļņojas vien pāris metrus tālāk. Atpūtas centrs piedāvā SUP dēļu, laivu un katamarānu nomu, kā arī ugunskura vietas un labiekārtotu pludmali. Uzņēmums organizē arī grupu braucienus, izrādot gan Buļļupes noslēpumainākos nostūrus, gan arī citas brīnišķīgas vietas. Tomēr visneparastākais “Buļļu laivu” piedāvājums ir elektriskais ūdensdēlis “E-Foil”. Šis jancīgais veidojums, kas atgādina SUP dēli ar piemontētu spārnu un motoru, spēj sasniegt pat 30 km/h lielu ātrumu. Kad nepieciešamais ātrums sasniegts, zemūdens spārns palīdz dēlim pacelties labu gabalu virs ūdens virsmas, kas uz dēļa sēdošajam cilvēkam ļauj justies kā lidojumā. Ja gribi lidot virs ūdens, jādodas ciemos pie “Buļļu laivām”.

Roberts iemēģina elektrisko sērfa dēli eFoil

Kur ūdens top tīrs

Buļļupes kreisajā krastā slejas kāds industriāls objekts – bioloģiskās attīrīšanas stacija “Daugavgrīva”, kas “Rīgas ūdens” paspārnē kopš 1991. gada attīra Rīgas un tuvējo pašvaldību sadzīves notekūdeņus. Kopš darbības sākuma darba duna un ūdens šalkas stacijā nav mitējušās ne uz mirkli, jo tāda ir šī darba specifika – apstāties nedrīkst. Ekskursantu grupas ar iepriekšēju pieteikumu var ielūkoties stacijas darbībā un uzzināt, kur paliek izlietotais ūdens.

Bioloģiskās attīrīšanas stacijas teritorijā plešas milzīgi betona baseini, atplestām mutēm ūdeni spļauj resnas trubas, bet daži no ūdens rezervuāriem vairāk atgādina modernās mākslas instalācijas, nevis tehnoloģiskas iekārtas. Ūdens attīrīšana ir sarežģīts process, kurā ūdens vispirms iziet cauri mehāniskām restēm, kas izķer liela izmēra atkritumus, tad paciemojas pie smilšķērājiem, bet tālāk nokļūst primārajos nostādināšanas baseinos. Tālākajā procesā ūdens tiek virzīts uz aerācijas baseiniem, kur norit bioloģiskās attīrīšanas darbi, izmantojot aktīvās dūņas. Pašā pēdējā posmā ūdeni nogādā otrreizējos nostādināšanas baseinos.

Bioloģiskās attīrīšanas stacija "Daugavgrīva". Rīgas notekūdeņu savākšanas punkts

Uzņēmums nepārtraukti darbojas pie savu iekārtu atjaunošanas un procesa modernizācijas. Piemēram, ieviestas tehnoloģijas, kas ļauj sekot līdzi piesārņojuma svārstībām un attiecīgi reaģēt uz pārmaiņām ūdenī, nepieciešamajā daudzumā pievienojot skābekli, ķīmiskos reaģentus un baktērijas. Rīgas notekūdeņu attīrīšanai katru dienu tiek lietotas apmēram piecsimt astoņdesmit tonnas baktēriju! Pētnieki meklē veidus, kā ne tikai padarīt ūdens attīrīšanu vēl efektīvāku, bet arī lūkojas pēc iespējām atgūt resursus no notekūdeņiem, ko izmantot biogāzes un minerālmēslu ražošanai.

Ciemos pie lellēm

Lielajā ielā, kas stiepjas gar Buļļupes labo krastu, atrodama īsta pasaku valstība. Tur kādreizējais Leļļu teātra mākslinieks butafors Vilnis Jēkabsons izmitinājis lelles, kas savas darba gaitas teātrī jau beigušas. Omulīgais vīrs interesentiem labprāt izrāda košās un neparastās lelles, ļaujot aplūkot skatuves prīmas tuvplānā. Leļļu kolekcijā rindojas mīlīgi krokodili, nešpetni rūķi, izsmalcinātas princeses un citi tēli, veidojot pamatīgu krāsu kaleidoskopu. Kurš gan par lellēm var pastāstīt labāk, ja ne cilvēks, kurš pats veidojis leļļu korpusus un mehānismus, iedzīvinot lellēs kustības un cilvēciskus vaibstus? Arī lellēm prieks, ka tās nav aizmirstas novārtā.

Leļļu meistara Viļņa Jēkabsona dzimtajās mājās apskatāma Leļļu teātra pensionēto leļļu izstāde

Diemžēl Leļļu teātra šaurībā visām pensionētajām lellēm vietas nepietiek, tāpēc Vilnis Jēkabsons nāk kā īstens leļļu glābējs, kurš tās ņem savā gādībā, ļaujot lellēm dzīvot pirts priekštelpā vai kādreizējā garāžā, bet saulainākos laikapstākļos piedāvā tām pasauļot savus degungalus arī sakoptajā dārzā.

Viļņa Jēkabsona kolekcijā rindojas mākslinieciski augstvērtīgas lelles no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām. Laiku pa laikam lelles redz ne tikai Jēkabsona sētas viesu sejas, bet arī plašāku publiku. Piemēram, 2020. gadā Daugavgrīvas cietoksnī tika sarīkota izstāde “Vilnis. Lelles. Patvērums”, kurā četrdesmit lelles no mākslinieka kolekcijas tika izstādītas cietokšņa kazemātā.  

Tomēr ievērības cienīga ir ne tikai plašā leļļu kolekcija, bet arī pati māja, kurā Jēkabsonu dzimta dzīvo jau piecās paaudzēs. Senais zvejnieku nams celts 1793. gadā, un tā bijusi viena no pirmajām Bolderājā uzbūvētajām mājām. Visi mājas līdzšinējie iemītnieki veltījuši savu dzīvi jūrniecībai, tomēr Vilnis Jēkabsons izvēlējās mākslas ceļu. Laika gaitā mazliet mainīts guļbaļķu mājas plānojums, pielāgojot to ģimenes vajadzībām. Agrākos laikos pie sienām karājušies āķi zvejas tīklu siešanai, kas nu saglabāti vien kā laikmeta liecība. No pašiem pirmsākumiem saglabājušies oriģinālie sešu rūšu logi. Lai paildzinātu ēkas mūžu, tā apmesta ar apmetumu, tāpēc nezinātājs nemaz nepateiks, ka viņa priekšā stāv guļbūve. Par mājinieku mieru un drošību joprojām gādā oriģinālā slēdzene, bet īstenu brīnumu slēpj bēniņi, kur jumta balsti stiprināti ar koka tapām.

Gājiens uz Bolderāju

Bolderājas vārds cieši ierakstīts Latvijas avangarda mākslas vēsturē, pateicoties NSRD jeb “Nebijušu sajūtu restaurāciju darbnīcas” mākslinieku Hardija Lediņa un Jura Boiko vairākkārtējai performancei, kuras galvenais vadmotīvs bija gājiens no Imantas uz Bolderāju, sekojot dzelzceļa sliedēm. Gājieni tika iemūžināti, tverot svarīgus mirkļus fotogrāfijās, ieskicējot idejas ar akvareļu krāsām, rakstot dzejas rindas, bet dažkārt – atstājot izgaišanai atmiņas neskaidrajos ceļos. Gājienos uzkrātie iespaidi un idejas atrodamas NSRD dziesmās, piemēram, “Balāde par dziļo Bolderāju”, “Māja Bolderājā”, kā arī “Bolderājas dzelzceļa blūzs”, kas sākas šādi: “Gaismas vēl nav tumsas / vēl nav es eju / uz Bolderāju // lietus līst noguris lietus / līst aizmieg es eju / uz Bolderāju // mēness nāk līdzi nāk / kamēr nodilst es eju / uz Bolderāju // sliede nāk līdzi nāk / kamēr sarūs es eju / uz Bolderāju […]”.

Kopā ar dzejnieci un publicisti Liānu Langu ceļā uz Bolderāju. Atceroties Hardija Lediņa un Jura Boiko gājienus uz Bolderāju

Pirmais gājiens uz Bolderāju noritēja 1980. gada 30. novembrī. Gājieni uz Bolderāju pielīdzināmi savdabīgiem rituāliem, kur vienlīdz svarīgs gan filozofiskais pamatojums, gan fiziskais iešanas process ar visu ceļā piedzīvoto. Abiem māksliniekiem un retajiem līdzgājējiem svarīgi šķita mijiedarboties ar apkārtējo vidi un ļauties notiekošajam. Par nozīmīgu gājienu sastāvdaļu kalpoja tumsas nomaiņa ar gaismu vai otrādi, vides pārvērtības, kā arī gadalaiku plūdums. Līdz 1987. gadam notika septiņi gājieni, katrs citā mēnesī un gadā.

Bolderājas gājienos, kas notika Lieldienu laikā, gājēji ņēma līdzi olas, ko sita pret sliedēm un gardi locīja iekšā. Neapēstās olas tika atstātas burciņās vai ieraktas zemē, jo vidē bez skābekļa ola topot melna un pēc gada esot ēdama. Dažādu zīmju atstāšana “nākamajām paaudzēm” jeb pašiem sev bija svarīga gājiena rituāla sastāvdaļa, kas ļāva saglabāt sajūtu par procesa turpināšanos.

1987. gada gājienā piedalījās divdesmit cilvēki no dažādām pasaules malām, tomēr gājiena iziešana ārpus draugu loka un nodēvēšana par mākslas fenomenu sabojāja Hardijam Lediņam visu prieku, un turpmākus gājienus viņš vairs nerīkoja.

Lai notvertu Bolderājas īpašo garšu, katram pašam brīsniņu jāpaietas gar sliedēm. Kas zina, varbūt kaut kur atrodama kāda Hardija Lediņa rakstīta zīmīte vai burkā ieštopēta ola no astoņdesmitajiem gadiem.

Gards kumosiņš uz kārā zoba

Pašās Bolderājas dzīlēs, Stūrmaņu ielā 29, mājo kāda vieta, ko teju ikviens rīdzinieks pazīst kā Bolderājas kebabu. Īstais nosaukums gan ir “Gvatar”. Nav īsti zināms, kā tieši izplatījusies mazās kebabnīcas slava, tomēr vārdu salikums “Bolderājas kebabs” jau teju folklorizējies kebabmīļu vidū. Par produktu kvalitāti un vietas pelnīto slavu liecina nepārtrauktā cilvēku rinda, kas drūzmējas ap kebabnīcas durvīm.

Slavenā Bolderājas kebabnīca. Roberts, Helēna un Urga satiek tās saimnieku Asifu Ibragimovu

Galvenais saimniekotājs ģimenes uzņēmumā ir Asifs Ibragimovs, kura saknes iestiepjas Gruzijā un Azerbaidžānā. Ēdieni tiek gatavoti pēc Asifa mammas receptēm, tāpēc nav jābrīnās, ka “Gvatar” piedāvātie ēdieni garšo tik autentiski, ka cilvēki gatavi stāvēt rindā pat stundu, lai tiktu pie kārdinoši smaržojošās maltītes.

Iespējams, ka Bolderājas kebaba šarms slēpjas ne vien pareizajās receptēs, bet arī faktā, ka maizīte ir pašu rokām cepta, silta, svaiga un patīkami pufīga. “Gvatar” lepojas arī ar paštaisītu adžiku, kas lieliski papildina gaļas garšu buķeti. Ja vien neesi veģetārietis, Bolderājas kebabs ir īstā vieta, kur remdēt izsalkumu pēc kārtīga piedzīvojuma.

Cietoksnis zvaigznes formā

Buļļupes kreisajā krastā, dažus simtus metru pirms tās ietecēšanas Daugavā, ciemiņus gaida Daugavgrīvas cietoksnis, kas izpleties sešstaru zvaigznes formā. Tā ir vieta ar sarežģītu militāro vēsturi, kas mūsdienās kļuvusi par aizraujošu galamērķi, kur pavadīt savas brīvdienas, izložņājot pazemes ejas un ielūkojoties visos kazemātos pēc kārtas. Jau vairākus gadus vasarās cietokšņa teritorijā uzplaukst festivāls “Komēta”, ko paši rīkotāji definē kā kosmisku kultūras festivālu, kur mūzika, māksla un kultūra pastāv līdzsvarā ar dabu. Laiku pa laikam cietokšņa mūru iekšpusē aplūkojamas dažādas mākslas un vēstures izstādes.

Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka iepazīstina ceļotājus ar Daugavgrīvas cietoksni

Pirmo nocietinājumu jeb skansti šajā vietā 1608. gadā uzcēla zviedru armija, kas ieņēma teritoriju pēc poļu–zviedru kara. Pāris desmitgades vēlāk zviedri bija paguvuši uzbūvēt modernu cietoksni ar pieciem bastioniem, kurā atradās zaldātu kazarmas un virsnieku mītnes, pārtikas un munīcijas noliktavas, neskaitāmi lielgabali un pat garnizona luterāņu baznīca. 1674. gadā cietoksnis tika modernizēts un pārbūvēts, iegūstot līdz mūsdienām saglabājušos sešu bastionu apveidu. Cietokšņa baznīcā par militāro kapelānu strādāja Ernests Gliks, kurš tieši tur ķērās klāt darbam pie Jaunās Derības tulkošanas. No šīs baznīcas līdz mūsdienām nekas pāri gan nav palicis.

Pēc Ziemeļu kara cietoksnis nonāca Krievijas rokās. Laika gaitā cietoksnis tika stiprināts un pilnveidots. 1772. gadā Krievija sāka būvēt pareizticīgo baznīcu. Viens no baznīcas torņiem aplūkojams arī mūsdienās. Padomju laikos tur tika ierīkots ūdenstornis, bet cietokšņa teritorijā ieperinājās PSRS Jūras kara flotes vienības. Mūsdienās cietoksnis ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kam dzīvību iedveš kultūras aktivitātes.

Melnbaltā skaistule

Ja ekspedīcija pa Buļļupi un tās krastiem iemetusi āķi lūpā un laivu vēl galīgi negribas vilkt ārā no ūdens, tad jāturpina ceļš līdz Daugavai, lai ar to kopā tecētu uz jūru. Tādā gadījumā laivotājus Daugavas kreisajā krastā sveicina melnbaltā skaistule Daugavgrīvas bāka, kas rāda ceļu Rīgas ostā ienākošajiem kuģiem. Bāku iespējams aplūkot vien no ārpuses, bet arī ar to ir gana, lai priecētu acis ar šī ceļrāža varenumu.

Pirmo bāku pie Daugavas ietekas jūrā 1582. gadā lika uzbūvēt Stefans Batorijs. Laika gaitā bāka daudzkārt postīta un celta no jauna. Astoņpadsmitā gadsimta beigās Daugavgrīvā slējās no baļķiem uzcelts tornis ar virsotnē izveidotu dzelzs platformu, uz kuras kurināja ugunskuru. Deviņpadsmitā gadsimta sākumā ugunskuru nomainīja vairākas eļļas lampas, bet gadsimta beigās – divas gaismas, balta un sarkana. Tagadējā bāka celta 1957. gadā. Bāka paceļas trīsdesmit piecus metrus virs jūras līmeņa, automātiskā režīmā spīdinot baltu zibšņa gaismu. Lai bāka vienmēr izskatītos pēc smalkas Rīgas dāmas, tās melnbaltais krāsojums laiku pa laikam tiek atjaunots.  

Bākas pakājē gozējas Daugavgrīvas jeb Rietumu mols, kura būvniecība pabeigta 1885. gadā. Pēcāk tas vairākkārtīgi atjaunots un nostiprināts, jo jūras viļņi un vēji laika gaitā mēdz apskādēt pat visspēcīgākos molus, gluži tāpat kā kara lādiņi. Daugavgrīvas mols iestiepjas jūrā astoņsimt sešdesmit metru garumā un mūsdienās kalpo par burvīgu vietu garāmslīdošu kuģīšu vērošanai un romantiskiem randiņiem industriālās noskaņās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt