Liepājas "Siļķu brāķis" ir sena zivju šķirošanas noliktava, kurā produkciju veda no visas Eiropas. Pagājušajā gadā to atvēra apmeklētāju ekskursijām, kurās interesenti varēja iepazīt zivsaimniecības attīstību Liepājā, kā arī uzzināt par seno tvaikoņu reisa Liepāja–Ņujorka vēsturi.
Projekts tika īstenots ar Liepājas pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Organizatori, veicot īpašu pētījumu, secināja, ka Latvijā kopumā ir aptuveni 12 tūkstoši vājredzīgu un neredzīgu cilvēku, un arī Liepājā viņu ir gana daudz, tāpēc tika pieņemts lēmums ekskursiju pielāgot arī šo cilvēku vajadzībām.
Projekta autore Ieva Kolosova stāstīja, ka šādas ekskursijas līdz šim nav bijušas, tas ir unikāls gadījums, mācību process: "Uz katru ekskursiju mēģinām uzaicināt kādu neredzīgu, vājredzīgu cilvēku, jautājot, ko vajag pielāgot? Paši ekskursijas dalībnieki – cilvēki ar redzes problēmām – stāsta, ka ir ļoti apmierināti ar radīto tūrisma objektu, jo neesot daudz vietu, kur tik plaši un detalizēti iepazīt vēsturi tikai ar smaržu un dzirdi."
Ekspozīcijas apmeklētājs Aigars izteicās, ka par šāda veida izstādēm tiek domāts: "Kad aizejam uz pilīm, muižām, ir iespēja aptaustīt eksponātus, protams, ne visu un ne visur. Cilvēki var palīdzēt neredzīgiem cilvēkiem, taču aci nekas nekad neaizstās.’’
Raimonds sacīja, ka ir muzeji, kas pieejami ne tikai cilvēkiem ar redzes traucējumiem, bet arī cilvēkiem ratiņkrēslos
Arī Latvijas Neredzīgo biedrība norādīja, ka pēdējo gadu laikā uzlabojas vides pieejamība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un attīstās kultūras piedāvājums, piemēram, muzejos un tūrisma objektos, taču šobrīd īsti neesot normatīvu dokumentu, kā jāiekārto ekspozīcijas neredzīgo vajadzībām. Bieži vien paši cilvēki ar invaliditāti ir tie, pēc kuru iniciatīvas kultūras iestādes pielāgo eksponātus.
Latvijas neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe stāstīja: “Dodoties uz muzeju, pašiem vajadzētu pieteikt, ka ir redzes traucējumi. Domāju, ka arī mūsu organizācijas, rīkojot lielākas ekskursijas, tā dara. Arī muzeji cenšas uzdot jautājumus, kā pielāgot izstādi, vai jums patika. Protams, ir eksponāti, kurus nedrīkst aptaustīt, bet ir citas iespējas – taisīt kopijas, kuras cilvēki var aptaustīt.”
Biedrība uzskatīja, ka ne tikai pašvaldību, bet arī valsts līmenī tiek domāts par kultūras un tūrisma objektu pielāgošanu neredzīgām personām, taču tas šobrīd notiek tādā kā kampaņu un projektu veidā.
Ja turpināsies šāda attīstības līkne, biedrība paredz, ka uz Latviju kā cilvēkiem ar invaliditāti draudzīgu valsti dosies arī vairāk ārvalstu tūristu ar redzes un kustību traucējumiem.
