Pa straumei

Pa straumei 4. Misa

Pa straumei

Pa straumei. Misa

Pa straumei. Brasla

Brasla: no romantiskiem dzejniekiem un pazemes ezeriem līdz adrenalīna medībām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 2 mēnešiem.

Krāšņo Vidzemes upi Braslu un tās gleznainos smilšakmens atsegumus iemīlējuši gan laivotāji, gan pārgājienu cienītāji, jo upe sola sarūpēt skaistus pārsteigumus ikvienam tās ciemiņam. Braslas krastos meklējams viens no spokainākajiem muižu parkiem Latvijā, pasaulē mazākā Hanzas pilsēta ar lepnu pili, noslēpumaini pazemes ezeri, kā arī adrenalīna pilnas izklaides augstu gaisā virs ūdens. Braslas apkārtnes ainaviskie skati kalpojuši par iedvesmu vismaz trīs dzejniekiem – varbūt arī tev sagribēsies ķerties klāt poētisku rindu sacerēšanai.

RAKSTA CEĻVEDIS:

69 kilometrus garā Brasla iztek no Anspuru purva un joņo uz dienvidiem, lai satiktu Gauju un kļūtu par tās labā krasta pieteku. Braslas krastus rotā neskaitāmi iežu atsegumi, piemēram, Jāņuvārtu iezis, Krauļukalna iezis, Baltais iezis, Melnais iezis, Buļu iezis un citi, dāvājot brīnišķīgus skatus ceļotājiem. Lielākās apdzīvotās vietas Braslas krastos ir Straupe, Plācis un Rozula. Daļa pētnieku uzskata, ka viduslaikos Brasla bijusi kuģojuma upe un kalpojusi par nozīmīgu ūdensceļu, kas savienoja Straupes pili ar citām vietām, tomēr ne visi piekrīt šai versijai.

Lai kā arī būtu vai nebūtu ar senajiem ūdensceļiem, vismaz mūsdienās Brasla ierindojas Latvijas upju laivošanas zelta klasikā. Salīdzinoši neliela, bet ļoti glīta upe, kas priecē ar fantastiskiem klinšu atsegumiem, skanīgām putnu dziesmām, straumes sagādātiem pārsteigumiem, bebru aizsprostiem un citiem brīnumiem. Vispopulārākais laivošanas posms sākas pie Plāča un ved līdz Braslas ietekai Gaujā. Braslas krastos plešas biezi lapu koku meži, ļaujot izbaudīt dabas mieru un putnu orķestri. Īsi pirms Vējiņu pazemes ezeriem sāk parādīties pirmie smilšakmens atsegumi, kas visā krāšņumā atklājas pēc Braslas ūdenskrātuves.

Tālākais posms pie augsta ūdenslīmeņa var izrādīties ļoti bīstams, tāpēc svarīgi laikus novērtēt savas laivošanas prasmes.

Romantiskas noskaņas un dzeja bērzu ielokā

Mazlietiņ pirms Braslas iztekas latviešu literatūras mīļotājus un sirdī romantiķus gaida Bārdu dzimtas memoriālais muzejs "Rumbiņi". Tā ir vieta, kurā virmo iedvesmojoša gaisotne, un tā vien gribas meklēt rokā rakstāmspalvu un papīra gabaliņu, lai savus iespaidus piefiksētu dzejas vārsmās. Memoriālais muzejs veltīts trīs dzejniekiem: Fricim, Paulīnai un Antonam Bārdām. "Rumbiņi" ļauj iepazīt ne tikai šo dzejnieku daiļradi un dzīvesstāstus, bet arī ielūkoties 19. un 20. gadsimta saimniecības sadzīvē.

Bārdu dzimtas memoriālais muzejs "Rumbiņi"
Bārdu dzimtas memoriālais muzejs "Rumbiņi"

Bārdu ģimene pārcēlās uz "Rumbiņiem" 1865. gadā, kad šo saimniecību iegādājās Friča un Antona tēvs Jānis Bārda, kurš veco ēku vietā uzslēja jaunas un glītas. Pateicoties saimnieka čaklumam un prasmīgajām rokām, saimniecība plauka un zēla. Kad jau pieaugušais Fricis Bārda viesojās dzimtajās mājās, tad klusumu un mieru dzejas rakstīšanai viņš atrada mazajā dārza namiņā, tomēr pēc kāda laika Fricis uz tēva zemes uzcēla pats savu māju, ko nodēvēja par "Dārziņiem". Iemesls jaunas mājas būvēšanai bija pagalam romantisks – pateicoties "Dzimtenes Vēstnesī" publicētajam sludinājumam, Fricis iepazinās ar Paulīnu, divus gadus nodevās kvēlai sarakstei, līdz beidzot satikās klātienē. 1915. gadā "Dārziņi" bija uzcelti, un Fricis turp aizveda Paulīnu un salaulājās.

Bārdu dzimtas memoriālajā muzejā "Rumbiņi"
Bārdu dzimtas memoriālajā muzejā "Rumbiņi"

Savā nodabā izlīkumojot muzeja plašo, gaismas pielieto un bērzu ieskauto apkārtni, ne mirkli nerodas jautājumi par to, kur gan Fricis Bārda smēlās iedvesmu saviem poētiskajiem dzejoļiem.

"Kad pirmā zāle dīgst, // tad zeme lūgšanu skaita, // un zvaigznes debesīs // apstājas savā gaitā. // Aiz zvaigžņu dūmakām // debesis veras vaļām, // un Dievs pats pa zemi iet // pastalām zaļām."

Friča Bārdas dzimtajās mājās dabas netveramais skaistums izstaro no katra stūra, un cilvēkam atliek vien tam ļauties.

Parks, kurā meklēt spokus

Kad notverta iedvesma Bārdu dzimtas mājās un atrasta Braslas izteka Anspuru purvā, kā nākamais pieturas punkts jāmeklē Katvaru muiža un tās spokainais parks, ko iemīļojuši fotogrāfi no visām Latvijas malām. Katvaru muiža atrodas netālu no Braslas, gluži pie paša Katvaru ezera, kura krasts iepretim muižai nobruģēts, lai muižas zeme neietu mazumā.

Katvaru muižas parkā
Katvaru muižas parkā

Grandiozā Katvaru muižas kungu māja celta 18. gadsimta vidū, un to uzskata par vienu no izcilākajiem baroka arhitektūras paraugiem Latvijā. Muiža laika gaitā bieži mainījusi īpašniekus, kā arī tikusi vizuāli pārveidota. 19. gadsimta beigās muižas fasāde apmūrēta ar akmeņiem un ķieģeļiem, piešķirot namam neogotikas formas un aizsedzot oriģinālo koka fasādi. Lai gan muižas iekštelpas apmeklētājiem nav pieejamas, tieši tur atrodami lieliski interjeru fragmenti no dažādiem laikiem: barokāli gleznojumi uz koka konstrukcijām, klasicisma stila ornamentiem rotāta frīzes josla, neogotikas iluzorie gleznojumi, vienas no greznākajām baroka muižu kāpnēm Latvijā un citi meistardarbi, kas pagaidām ilgojas pēc brīža, kad muiža nonāks gādīga īpašnieka rokās, lai varētu atdzimt savā krāšņumā.

Katvaru muiža
Katvaru muiža

Lai cik iespaidīga būtu Katvaru muižas pils, tomēr par šīs vietas lielāko tūristu magnētu kalpo senais liepu parks, kas plešas aptuveni 15 hektāru teritorijā. Ja labi meklē, tad var atrast pat četrsimt gadus vecas liepas, kas izceļas ar īpaši brangiem apmēriem.

Liepas sastādītas alejās un vasarās salapo tik biezi, ka cauri zaļajām lapām nav saskatāmas debesis, bet gada aukstajā sezonā, palikušas kailiem zariem, ļauj noticēt, ka krēslas stundās šeit atdzīvojas garu pasaule.

Liepu stumbri izlocījušies uz visām pusēm, radot noslēpumainu auru, kā arī neparastu vidi mākslinieciskām fotosesijām, ja vien nav bail pēcāk fotogrāfijās ieraudzīt arī kādu noklīdušu spoku. Katvaru muižas parkā spēj atdzīvoties vismistiskākās iztēles ainas. Neparasto parku atzinīgi novērtējuši arī kino pasaules darboņi, iemūžinot šo vietu tādas filmās kā "Tauriņdeja" (1971), "Tās dullās Paulīnes dēļ" (1979) un "Bille" (2018).

Noslēpumu miglā tītais dievnams

Umurgas ciema centrā, Braslas labajā krastā, saulaini dzeltenos toņos slejas Umurgas evaņģēliski luteriskā baznīca. Dievnama vēstures lappuses ir noslēpumu miglā tītas, jo pētnieku vidū valda neskaidrība par to, kad baznīca īsti celta. Pastāv versija, ka Umurgas baznīca celta jau 1349. gadā vienlaikus ar Vainižu pili. Daudz populārākā versijā kā baznīcas celšanas gads tiek minēts 1496. gads. Tomēr vietējie zinātāji par tagadējās baznīcas celšanas gadu uzskata 1728. gadu, kurā baznīcu pārbūvēja tik pamatīgi, ka principā uzcēla no jauna. Šis gadskaitlis iespiests austrumu zelminī virs draudzes telpas jumta un kalpo par vēsturiskā momenta liecību vēl šobaltdien.

Umurgas evanģēliski luteriskā baznīca
Umurgas evanģēliski luteriskā baznīca

Sākotnēji Umurgas baznīca bija katoļu dievnams, kas kalpoja par nozīmīgu svētceļojumu vietu. Klīda nostāsti par ticīgajiem, kuri Umurgas baznīcā piedzīvojuši brīnumainu dziedināšanu. Umurga reiz bija viena no krāšņākajām un greznākajām baznīcām Vidzemē, tomēr laika zobs pret to bija nesaudzīgs, piemēram, 1680. gada dokumentos minēts, ka tā "savas ārējās un iekšējās profanācijas dēļ izskatā līdzinās vairāk cūku kūtij nekā dievnamam", tālab baznīca vairs netika izmantota dievkalpojumiem. Drīz vien sākās dievnama pārbūves darbi.

No kādreizējās baznīcas godības līdz mūsdienām saglabājies 1586. gadā lietais bronzas zvans, ko baznīcai uzdāvināja Vainižu pils pārvaldnieks un divi vietējie muižnieki. No 16. gadsimta saglabājies arī misiņa kroņlukturis, kā arī koka skulptūru fragmenti, kas reiz rotāja altāri. Baznīca lepojas arī ar 1849. gadā būvētajām ērģelēm, kuras veidojis Augusts Martins, par ko liecina greznais uzraksts "A. Martin in Riga", kas daiļo skanīgo instrumentu. 

Mūsdienās Umurgas baznīca ieturēta lakoniskās formās, nenovēršot domas no būtiskā. Krāsota saulainos toņos gan no ārpuses, gan no iekšpuses, tā aicina piesēst un mirkli paklusēt.

Milti, vilna un elektrība

Kur upe, tur dzirnavas. Arī Braslas labajā krastā slejas varenas ūdensdzirnavas, kurām ticis Straupes dzirnavu vārds, lai gan agrākos laikos tās dēvētas par Mazstraupes dzirnavām. Tiek pieļauts, ka dzirnavas celtas 15. gadsimta sākumā vienlaikus ar Mazstraupes pili. 17. gadsimtā dzirnavas tika pamatīgi nopostītas, tāpēc tās nācās celt teju no jauna.

Pie Straupes dzirnavām
Pie Straupes dzirnavām

20. gadsimta pašā sākumā Straupes dzirnavās ieradās meldermeistars Johans Voldemārs Grīnbergs. Tā kā dzirnavas bija nolaistas līdz kliņķim, uzņēmīgajam vīram neatlika nekas cits, kā ņemt kredītu un uzsākt apjomīgu dzirnavu pārbūvi. Grīnbergs paplašināja dzirnavas, nomainīja vecos ūdensratus pret jaudīgām turbīnām un izveidoja galdniecību. Viena no turbīnām darbināja dzirnavas un gateri, kā arī vēlāk – vilnas vērptuvi, savukārt otra turbīna ražoja elektrību ne tikai dzirnavām, bet arī Lielstraupes un Mazstraupes muižām.

Tā kā Straupes dzirnavu īpašnieks barons Aleksandrs Meiendorfs 1917. gadā bija pārcēlies uz Angliju, tad Johans Voldemārs Grīnbergs 1924. gadā devās turp, lai dzirnavas no viņa atpirktu. Ieguvis dzirnavas savā īpašumā, Grīnbergs tajās ierīkoja vilnas pārstrādes cehu, kurā tika izmantotas pašas modernākās iekārtas. Grīnberga vadībā dzirnavas piedzīvoja savus zelta laikus, bet tālākā vēstures attīstības gaitā – tikai norietu. Kā pašu zemāko punktu var minēt 1958. gadu, kad pēc vairāku dienu darbiem tika izdauzīts dzirnavu aizsprosts, jo tika uzskatīts, ka tas atvieglotu zemes meliorācijas darbus Plācī. Izrādījās, ka inženieri bija kļūdījušies, tomēr aizsprostu atpakaļ vairs tik viegli nesalikt. Kolhoza laikos dzirnavu ēkās ierīkoja dzīvokļus un kolhoza ēdnīcu.

1997. gadā dzirnavas savā gādībā pārņēma Johana Voldemāra Grīnberga mazdēls Andris Grīnbergs, un dzirnavas atsāka malšanas darbus, kas turpinājās līdz brīdim, kad tas kļuva finansiāli neizdevīgi. Andris kopā ar citu Johana Voldemāra mazdēlu plānoja atjaunot dzirnavu aizsprostu, bet nācās konstatēt, ka padomju darboņi to izpostījuši tik pamatīgi, ka atjaunošana izmaksātu milzu naudu. Bijušā aizsprosta vietā tagad izveidota gājēju laipa. Jāsāk ar mazumiņu.

Pils ar slimnīcas stāstiem

Kādu gabaliņu uz priekšu, Braslas kreisajā krastā dižojas Lielstraupes pils, pasaulē mazākās Hanzas pilsētas Straupes gods un lepnums. Lai cik neticami tas izklausītos, viduslaikos Straupe bija ceturtā lielākā pilsēta mūsdienu Latvijas teritorijā, bet tagad saglabājusies vien ciema veidolā, tomēr tas netraucē cēli nest Hanzas pilsētas vārdu. Lielstraupes pils ir vienīgā pils Latvijā, kas viena kompleksa ietvaros apvienota ar baznīcu, turklāt viena no retajām viduslaiku pilīm, kas tīri labi pārcietusi vēstures līkločus un saglabājusies līdz mūsdienām.

Lielstraupes pils
Lielstraupes pils

Lielstraupes pils kalpoja par Rīgas arhibīskapa vasaļa pili, un tiek uzskatīts, ka tā celta 1263. gadā, tomēr rakstītos avotos pils pirmo reizi minēta vien 1310. gadā. Lielstraupes pilī galvenie saimnieki jau kopš 13. gadsimta līdz pat 1939. gadam bija baronu fon Rozenu dzimta, viena no vecākajām baltvācu dzimtām Latvijas teritorijā. Tiesa, viņu valdīšanai bija arī pārtraukumi. Piemēram, poļu–zviedru karā cietusī  Lielstraupes pils 1723. gadā nonāca grāfa Pētera Lasī īpašumā, un tieši pēc viņa ieceres pils tika pārbūvēta baroka stilā. Pēcāk īpašumu savās rokās atkal pārņēma fon Rozeni. Pils pamatīgi cieta 1905. gada revolūcijā, kad tā tika nodedzināta, tomēr jau gadu vēlāk tika pieaicināts arhitekts Vilhelms Bokslafs, kura vadībā pils piedzīvoja vienus no pirmajiem zinātniskās restaurācijas darbiem Latvijā. Padomju gados pilī ieperinājās traktoristi, bet 1963. gadā tika atvērta psihoneiroloģiskā slimnīca, kurā līdz pat 2018. gadam pacientiem palīdzēja cīnīties ar alkoholismu.

Lielstraupes pils gide Elita Martinsone iepazīstina jauniešus ar pretalkoholisma cīņas metodēm
Lielstraupes pils gide Elita Martinsone iepazīstina jauniešus ar pretalkoholisma cīņas metodēm

Mūsdienās pils atvērta apmeklētājiem, ļaujot izložņāt pils gaiteņu labirintus un sajust aizgājušo gadsimtu dvesmu, izzināt pils vēstures lappuses, kā arī ielūkoties kādreizējās slimnīcas telpās, kurās joprojām saožama medicīnas smaka.

Viens no neparastākajiem apskates objektiem slimnīcā ir "bāriņš", ko lietoja visnotaļ savdabīgai alkoholisma ārstēšanas metodei.

Pazemes dārgumi

Reizēm pazeme glabā īstus dārgumus. Viena no šādām apslēptajām bagātībām meklējama Braslas labajā krastā netālu no "Vējiņu" mājām – Vējiņu pazemes ezeri un alas. Lai gan vietējie ļaudis jau krietnu laiciņu zinājuši par neparastajām alām, tomēr, piemēram, Ezerala oficiāli reģistrēta tikai 1985. gadā, kad alu uzmērīja dabas pētnieks Guntis Eniņš kopā ar ģeogrāfijas studentiem. Mūsdienās Vējiņu pazemes ezeri kļuvuši par vienu no populārākajiem dabas tūrisma objektiem Vidzemē, un ne velti – īstena ekspedīcijas sajūta garantēta katram apmeklētājam!

"Vējiņu" alās pie Braslas
"Vējiņu" alās pie Braslas

Tiek uzskatīts, ka Vējiņu pazemes ezeru sistēma plešas apmēram trīs hektāru platībā. Vējiņu pazemes alas radušās, pazemes avotiem izskalojot smilšakmeni. Izrādās, ka abas mūsdienās apskatāmās alas līdz 20. gadsimta 20. gadiem veidojušas vienu garu alu, līdz to divās daļās sadalīja zemes kritene. Iebrūkot kritenei, radās ieeja uz pazemes ezeriem.

Lai nokļūtu uz Ezeralu, pa šaurām un stāvām trepītēm jārāpjas zemes dzīļu virzienā, kur melnā tumsā sagaida Vējiņu pazemes ezeru lielākais brīnums – kristāldzidrs ezers, kas spoži uzmirdz lukturīšu gaismās.

Ūdens ir tik skaidrs, ka ezera dibens ir perfekti redzams.

Lai nesaduļķotu ūdeni, apmeklētājiem nav ļauts bradāt pa šo ezeru.

Teju pašā Braslas krastā meklējama ieeja Upes alā. Lai aplūkotu alas dzīles, nākas brist pa ūdeni, tāpēc kājās jāauj gumijas zābaki un jāmeklē rokā kabatas lukturītis. Cauri alai urdz vairāki ledusauksti avotiņi, kuru dzestrums jūtams pat cauri gumijas zābakiem. Brīžiem uz priekšu jālien gluži vai tupus, brīžiem ala ļauj iztaisnot muguru un izslieties pilnā augumā. Zem kājām šļakstās ledainais ūdens, bet lukturīšu gaisma met spokainas ēnas uz alas sienām. Jāņem vērā, ka Vējiņu pazemes ezeri apmeklējami tikai vietējā gida pavadībā.

Adrenalīna šūpoles

Ja ar laivošanu un pazemes ezeriem nepietiek, lai apmierinātu alkas pēc adrenalīna, tad jādodas ciemos uz "Mārkulīčiem" Braslas kreisajā krastā, kur asas izjūtas var sasmelties pārpārēm. Pie upes ierīkots šūpoļu parks "Brasla Adventure", uz kuru piedzīvojumu meklētāji traucas no visas Latvijas.

Lūzumpunkta bāze Braslas krastā
Lūzumpunkta bāze Braslas krastā

Parkā atrodamas dažāda veida šūpoles visām gaumēm. Mierīgāku izklaižu cienītāji var kārtīgi izlēkāties pāri upei iekārtā tīklu tunelī, kur zem kājām šalko Braslas straume, vai iemēģināt kādas no klasiskajām šūpolēm. Savukārt asu izjūtu tīkotājus gaida kas pavisam mežonīgs – "Kingline". Tas ir nobrauciens pa trosi šķērsām pāri Braslai, kas kombinēts ar brīvā kritiena šūpolēm. Brīdī, kad būsi iejuties nobraucienā, tas pēkšņi pārvērtīsies par trakulīgām šūpolēm, kurās varēsi kārtīgi izšūpoties un izbaudīt gleznainos Braslas krastus. Izklausās aizraujoši? Tad tikai uz priekšu!

Projektu atbalsta Vidzemes plānošanas reģions, "Latvijas Valsts meži" un Valsts kultūrkapitāla fonds.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti