ĪSUMĀ:
- Sudrabsalas leģendas Ivana Bargā dārgumi un pazemes eja.
- Eleganti atjaunotā Zēlustes muiža.
- Graustu romantika – Brekšu jeb Harma muiža.
- Juglas papīrfabrika – papīrs, kartons un citi labumi.
- Juglas muižiņa gaida atdzimšanu.
- Brīvdabas muzejs – viens no vecākajiem šāda veida muzejiem Eiropā.
- Mierpilnā un zaļumiem bagātā Strazdumuiža, tautā zināma arī kā Neredzīgo ciemats.
- Rīgas Šanhaja jeb laivu kooperatīvs.
- Trīs dzelzceļa tilti – viens no tiem filmu zvaigzne.
- Zīda karaļa spožums – "Rīgas auduma" ražotnes teritorija.
- Tikšanās ar Ķīšezeru.
Juglas upes sākums meklējams starp Brekšiem un Mašēnu ezeru, kur tā izveidojas kā Lielās Juglas un Mazās Juglas sateces upe. Netālu no Sudrabsalas Jugla ieplūst Juglas ezerā. Krastos kuplo niedres, meldri, vilkvālītes un kalmes, kā arī slejas priežu mežiem apaugušas kāpas, bet par aizgājušām dienām atgādina fabriku dūmeņi un muižiņas. Iztecējusi cauri Juglas ezeram, Jugla tālāk virzās uz Ķīšezera pusi. Mierpilnie ūdeņi ir lieliski piemēroti atpūtas braucieniem ar laivu vai SUP dēli, kā arī aizraujošām ekspedīcijām ezera un upes krastos.
Ivana Bargā dārgumus meklējot
Vietā, kur Juglas upe ietek Juglas ezerā, meklējama noslēpumu plīvurā tītā Sudrabsala, ko mēdz dēvēt arī par Sudrabsaliņu vai Sudrabkalnu. Juglas ezera vienīgo salu kuplā pulkā klāj braši ozoli, kas, ja vien spētu runāt, varētu palīdzēt atšķirt patiesību no izdomājumiem. Lai gan Sudrabsala ir pavisam neliela, plešoties vien 0,02 hektāru platībā, to ieskauj vairāk leģendu un nostāstu nekā izmēros daudz iespaidīgākus veidojumus.
Sudrabkalnu maldīgi mēdz dēvēt par pilskalnu, un ar šādu statusu tas pat iegrāmatots valsts kultūras pieminekļu sarakstā, tomēr īsteni pilskalnu pētnieki tās uzskata par tīrākajām blēņām. Sudrabsalā nav atrodami nedz mākslīgi radīti aizsardzības vaļņi, nedz kādas citas pilskalniem raksturīgas pazīmes. Pētnieki domā, ka kļūme ar kultūras pieminekļu sarakstu, visticamāk, gadījusies PSRS laikos.
Kur sudrabs, tur paslēpti dārgumi. Jau izsenis klejo nostāsti, ka Sudrabsalā paslēpta bēdīgi slavenā Krievijas cara Jāņa Briesmīgā jeb Ivana Bargā nauda, tomēr nav dzirdēts, ka kāds no dārgumu meklētājiem būtu cara bagātības atradis. Ļaudis mēļo, ka padomju laikos paslēptie dārgumi meklēti pat ar rūpnieciskām metodēm, tādējādi veicinot krasta nobrukšanu, tomēr daudz ticamāka ir versija par nogruvuma rašanos pēc smilšu ieguves Rīgas būvdarbiem.
Leģendas vēsta arī par pazemes eju, kas reiz savienojusi Sudrabsalu ar netālo Zēlustes muižu. Vai tā bijis, vai nē, atliek vien minēt, tomēr pētnieki neizslēdz iespēju, ka Sudrabsala kalpojusi par ainavisku vietu muižas iedzīvotāju piknikiem un atpūtai.
Ūdens prieku muiža
Iepretim Sudrabsalai, pašā Juglas ezera krastā cēli slejas glīti atjaunotā Zēlustes muiža. Elegantā koka muižiņa atrodas privātīpašumā, taču tās daili var baudīt no laivas, pie viena mazliet gremdējoties sapņainās vīzijās par to, kā gan būtu dzīvot tik gleznainā vietā. Sapņot neviens nevar aizliegt, vai ne? Tuvējā apkārtnē laiku pa laikam manāmi pupuķi, gārņi, bebri un citas dzīvas radības, uzburot īstu lauku idilles atmosfēru, lai gan Rīgas kņada un kultūras dzīve atrodas pavisam netālu.
Zēlustes muiža laika gaitā vairākkārtīgi mainījusi savu nosaukumu, bet mūsdienās atguvusi 19. gadsimta versiju, kas nāk no vācu valodas, un to var tulkot kā "ezera priekus". Tā kā Zēlustes muiža un tās apkārtne līdz 20. gadsimta sākumam kalpoja par rīdzinieku vidū iecienītu atpūtas vietu, tad šāds nosaukums šķiet varen atbilstošs. Atpūtnieku ērtībai no Juglas tilta pat esot kursējis pasažieru kuģītis, kas ezera prieku meklētājus aizvizinājis līdz Zēlustes muižai.
Zēlustes muižas pirmais īpašnieks bija uzņēmējs Johans Heinrihs Vaivods, kurš 1763. gadā uz muižas zemes uzcēla ziepju vārītavu, lai gatavotu zaļās ziepes. Tolaik muižu dēvēja saimnieka vārdā – par Vaivodmuižu. 19. gadsimta vidū muiža nokļuva Rīgas lieltirgotāja Matiasa Holsta pārziņā, un tieši viņa laikos muiža tika pie Zēlustes vārda. Muižas dzīvojamā ēka celta kā tipiska vasaras muižiņa, kurā baudīt atpūtu un izklaides. Mainoties īpašniekiem, atkārtoti mainījās arī muižas vārds, šoreiz kļūstot par Šepmuižu. Mūsdienās muiža nonākusi Viškintu ģimenes rokās, kas muižu izglābuši no aiziešanas nebūtībā, un Zēluste atguvusi gan savu priekpilno nosaukumu, gan vizuālo pievilcību.
Graustu romantika
Ja kārojas mazliet paložņāt gar Juglas ezera krastu un iepazīt vietējās vēstures lappuses, tad laiva jāatstāj šūpojamies niedrēs un jādodas uz eklektikas stilistikā būvētās Brekšu muižas pusi, kas meklējama netālu no Piķurgas ietekas Juglas ezerā. No reiz lepnās muižas līdz mūsdienām pāri palikusi vien kungu ēka bēdīga grausta paskatā, kā arī muižas parks, tomēr kādreizējo godību vēl itin labi iespējams iztēloties.
Brekšu jeb Harma muižā līdz 20. gadsimta sākumam saimniekoja senā vācbaltiešu Freitagu fon Loringhovenu dzimta. Pēc agrārās reformas muižā tika ierīkota Dreiliņu astoņgadīgā skola, kas vēlāk pārtapa par Rīgas 83. vidusskolu, bet vēl vēlāk – par Rīgas Brekšu pamatskolu. Niecīgā skolēnu skaita dēļ izglītības iestādi 2001. gadā slēdza, bet pēc septiņiem gadiem muiža piedzīvoja ugunsgrēku, turpmāk nonākot nepielūdzamā laika zoba varā.
Lai cik pārsteidzoši tas neizklausītos, izrādās, ka muižas kungu māja sākotnēji uzbūvēta tikai ar vienu stāvu un, protams, savu ikonisko torni, bet ēkas otrais stāvs izveidots vien 1954. gadā. Darbiņš padarīts tik prasmīgi, ka nezinātājs nekad neiedomātos, ka abi stāvi nav celti vienā laikā.
Papīrs, kartons un citi labumi
Juglas ezera krastā plešas vēl kāds vēsturisks objekts – kādreizējā Juglas papīrfabrika, ko 1859. gadā uz Juglas muižas zemes uzcēla akciju sabiedrība "Rīgas rakstāmpapīru fabriku kompānija". Papīrfabrika tiem laikiem bija dikti smalka un moderna. Laikam ritot, Juglas papīrfabrika mainīja īpašniekus un nosaukumus, tika pievienota un atvienota no dažādām akciju sabiedrībām, kā arī apvienota ar citām papīrfabrikām. Īsāk sakot, garlaicīgi nebija ne mirkli. Piemēram, jau 1865. gadā Juglas papīrfabriku kopā ar ne mazāk slaveno Līgatnes papīrfabriku apvienoja Rīgas papīrfabriku akciju sabiedrībā, bet 1885. gadā izveidoja jaunu akciju sabiedrību "Ed. Brūns & Co", kas čakli ražoja ietinamo papīru, tipogrāfijas papīru un rakstāmpapīru. Otrā pasaules kara laikā fabriku teju pilnībā nopostīja.
Pēc kara sākās vērienīgi papīrfabrikas atjaunošanas darbi, kas krietni pārspēja iepriekšējos mērogus, jo līdzās papīrfabrikai uzbūvēja veselu strādnieku ciematu. Daudzstāvu nami Juglas ezera krastā sazēla kā lekna zāle pēc lietus. Strādnieku ciematā kūsāja aktīva kultūras dzīve – interesenti varēja dziedāt korī, sparīgi pūst orķestra taurē, izkopt savas aktiermeistarības prasmes teātra kolektīvā vai uzraut kādu jestru danci tautas deju pulciņā. Arī sportiskās aktivitātes nebija pamestas novārtā – fabrikas darbinieki ar lielu aizrautību spēlēja futbolu un tenisu, nodarbojās ar šaušanu un pat motosportu.
Juglas papīrfabrikas izstrādājumu augstā kvalitāte izpelnījās labu slavu ne tikai Padomju Savienībā, bet arī ārpus tās robežām. Turpmākajos gados papīrfabrika atkal tika mētāta cauri dažādām uzņēmējdarbības formu, īpašnieku un nosaukumu maiņas peripetijām, līdz 2000. gadā tai tika pasludināts bankrots. Mūsdienās Juglas papīrfabrikas teritorijā notiek makulatūras savākšanas un šķirošanas darbi.
Vēl viena muižiņa
Gluži blakus Juglas papīrfabrikai meklējama klasicisma stilā celtā Juglas muižiņa, kas vientulīgi slēpjas koku paēnā, tinas zirnekļu tīklos un vēstures putekļos. Muižiņas romantiskais koka stāvs krasi kontrastē ar papīrfabrikas rūpniecisko noskaņu un 20. gadsimta dzīvojamo ēku apbūvi. Glītā muižiņa celta 18. un 19. gadsimta mijā. Muižai īpaši cēlu skatu piešķir omulīgā Nautrēnu ielas fasāde ar otrā stāva verandu, ko grezno rūtoti logi. Vēl jo krāšņāks skats paveras no otras puses, kur pret debesīm tiecas iespaidīgas kolonnas, bet tās gan nebūs iespējams tik vienkārši aplūkot.
Līdz ar Juglas papīrfabrikas dibināšanu Juglas muižā sāka saimniekot papīrfabrikas pirmais pārvaldnieks Brūns. Vēlāk graciozā muižiņa kalpoja gan par bērnudārzu, gan par ambulanci, gan par namu parvaldes ēku. Mūsdienās muiža nonākusi privātīpašnieka rokās, un tās tālākais liktenis nav zināms. Atliek vien cerēt, ka arī šī muiža reiz piedzīvos savu atdzimšanu.
Starp novadiem un niedru jumtiem
Juglas ezera krastā jau iztālēm manāmas omulīgas koka mājeles, zvejnieku tīklu būdas un niedru jumti. Ar priedēm apaugušās kāpas kalpo par mājvietu Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, kurā aplūkojama tradicionālā Latvijas lauku apbūve no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadiem, ļaujot ikvienam apmeklētājam izpētīt un saprast, kāda izskatās īstena latviešu viensēta.
Muzejs dibināts 1924. gadā pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma, un tas ir viens no vecākajiem šāda veida muzejiem Eiropā. Lai izveidotu muzeju, nozares speciālisti devās izpētes ekspedīcijās, apzinot ēkas, ko būtu vērts pārvest uz Juglas ezera krastu. Noskatītās tautas būvniecības vērtības pa baļķiem vien jauca ārā, numurēja, pārveda uz muzeju un atkal uzslēja no jauna gluži kā "Lego" klucīšu mājiņas. Pirmā celtne, kas tika pārvesta uz muzeju, bija 18. gadsimta 80. gados celtā Rizgu māju rija no Vestienas pagasta. Muzeju oficiāli atklāja 1932. gadā.
Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā var pavadīt visu dienu, kamēr izlodā astoņdesmit septiņus hektārus plašo teritoriju un izpēta simt astoņpadsmit celtnes, kas sagrupētas dažādās sētās. Glītajā priežu mežā atrodamas zemnieku un zvejnieku sētas, amatnieku darbnīcas, vējdzirnavas, podnieku cepļi, baznīcas un citas ēkas, kas stāsta par dzīvi senatnē Latvijas kultūrvēsturiskajos apgabalos. Vasaras sezonā amatnieku darbnīcās regulāri sastopami īsti amata pratēji, ļaujot viņu piekopto arodu vērot klātienē – skatīt, kā kalējs darina jaunus pakavus vai audēja pa dzīparam vien tapina krāšņu brunču audumu. Ja ikdienas skrējienā sāk šķist, ka latviskuma sajūta ir mazliet pačabējusi, tad šis muzejs ir īstā vieta, kur piestāt un uzspodrināt latvisko identitāti.
Kur pasaule lasāma Braila rakstā
Ja pārlaivo pāri ezeram uz pretējo krastu, tad skatam atklājas mierpilnā un zaļumiem bagātā Strazdumuiža, tautā zināma arī kā Neredzīgo ciemats. Rakstītos avotos muiža pirmo reizi minēta 1528. gadā, kad to savā īpašumā ieguva Rīgas patricietis Toravests. 18. gadsimta vidū par muižas īpašnieku kļuva birģermeistars Oto Frīdrihs fon Budbergs, bet pēcāk muižā saimniekoja viņa dēls Voldemārs, kurš 1770. gadā uzcēla jauno kungu māju, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Pēcāk Strazdumuiža nonāca Lielās ģildes vecākā namnieka Hermaņa fon Fromholda īpašumā, bet, tā kā viņš drīz vien nomira, tad par saimnieci kļuva viņa atraitne Doroteja. 1790. gadā muižas teritorijā ierīkoja angļu stila parku, ko par godu muižas saimniecei nodēvēja par "Dorotejas līksmi". Runā, ka parks ātri vien kļuvis par rīdzinieku vidū iecienītu atpūtas vietu, kur nodoties romantiskām pastaigām, ainaviskiem laivu braucieniem, kā arī trakulīgām ballītēm, kas nereti beidzās ar pamatīgiem jandāliņiem. Īsta līksme!
19. gadsimta 20. gados Strazdumuiža nonāca lielrūpnieka Johana Teodora Pihlava īpašumā, un viņš uz muižas zemes uzcēla kokvilnas manufaktūru. 1853. gadā tekstilrūpnieka dēls Nikolajs Andrejs Pihlavs uzbūvēja klasicisma stila koka villu, kas joprojām apskatāma Pāles ielā 14. Tieši ar Pihlavu dzimtas finansiālo atbalstu Strazdumuiža lēnām pārtapa par nozīmīgu vietu neredzīgo kopienai. 1884. gadā daļa no Strazdumuižas tika atvēlēta Neredzīgo institūtam, kas uzreiz arī pārcēlās uz teritoriju Juglas ezera krastā. Drīz vien Strazdumuižā aizsākās grāmatu pārrakstīšana Braila rakstā, kā arī tika atvērta neredzīgo patversme, kur ļaudis varēja apgūt dažādus arodus.
Neredzīgo ciemats kā atsevišķs mikrorajons ar daudzstāvu dzīvojamām ēkām, fabriku, kultūras klubu, veikaliem un citām iestādēm uzplauka padomju gados. Visa vide bija pielāgota neredzīgiem cilvēkiem, nodrošinot viņus arī ar iztikas pelnīšanas iespējām. Mūsdienās Strazdumuižā aktīvi darbojas Latvijas Neredzīgo biedrības klubs ar dažādiem skanīgiem amatiermākslas kolektīviem, bibliotēka un dienas centrs.
Laivu valstība Āzijas noskaņās
Vietā, kur Juglas upe pamet Juglas ezeru un traucas Ķīšezera virzienā, laivotājus sagaida, iespējams, viena no kolorītākajām un neparastākajām vietām Rīgā – laivu kooperatīvs "Pirmā Jugla", kura oficiālais nosaukums gan ir krietni garāks un piņķerīgāks, bet tautā šis rajons ar vairākiem laivu kooperatīviem pat tiekot dēvēts par Rīgas Šanhaju. Skati tur paveras eksotiski, to nevar noliegt.
Kā stāsta vietējie, kooperatīva "Pirmā Jugla" izveides darbi aizsākās 70. gadu pirmajā pusē, kad purvainajā Juglas upes krastā sāka vest būvgružus, bet 80. gadu beigās ūdens malā jau slējās divstāvīgie eliņi, kas tika iedalīti fabriku strādniekiem. Tagad šī vieta ir gluži kā atsevišķa pasaulīte Rīgas nomalē, kas dzīvo pati savu dzīvi. Ūdenī zeļ ūdensrožu lapas, apkārt skan omulīga pļāpāšana, bet liegajos vilnīšos šūpojas laivas, no kurām liela daļa gan ir iekārtas speciālos pacēlājos virs ūdens. Sak’, nav ko lieki mērcēt.
Kooperatīvs brīvdienās burtiski atdzīvojas, pārvēršoties ņirbošā skudru pūznī. Ļaudis iegrimst filozofiskās sarunās, spēlē novusu, makšķerē, apčubina savus tomātu stādus, dzer tēju, vēro pīļu un ūdensvistiņu saimes, baudot dzīvi, brīvdienu nesteidzīgo ritējumu un tālu zemju noskaņas.
Metāla filmu zvaigzne
Lai cik īsa nebūtu Juglas upe posmā starp Juglas ezeru un Ķīšezeru, pār to stiepjas veseli trīs dzelzceļa tilti! Tiesa, mūsdienās vilcieni traucas tikai pār diviem no tiem, bet trešo iemīļojuši gājēji un velobraucēji, kā arī filmu veidotāji.
Vecais Juglas dzelzceļa tilts radīts pagājušajā gadsimtā TEC-1 vajadzībām, lai no Bukultu puses ērti un ātri uz TEC-1 Čiekurkalnā pārvadātu kūdru, ko tolaik izmantoja elektrības un siltuma ražošanai. 90. gadu nogalē, modernizējot TEC-1 un atsakoties no kūdras kā kurināmā, nepieciešamība pēc dzelzceļa tilta zuda, tāpēc tas tika pamests novārtā, kļūstot par visnotaļ bīstamu objektu.
Nu jau vairākus gadus vecais dzelzceļa tilts atrodas Rīgas pašvaldības īpašumā, un tagad pār to izveidots glīts un drošs koka celiņš, ko īpaši iecienījuši mazdārziņu īpašnieki Bukultos, kā arī visi romantiķi, kuri priecājas par iespēju no tilta baudīt Juglas upes plūdumu un tuvējās apkārtnes ainavu.
Metāla mežģīnēm rotātais tilts iekļuvis vairākās filmās. Viena no tām ir spēlfilma "Homo Novus", kur kādā ainā Kaspara Znotiņa iemiesotais Kurcums grib mesties Daugavā. Tā nu Juglas upe spēlē Daugavas lomu, bet vecais Juglas dzelzceļa tilts itin veiksmīgi izliekas par Daugavas tiltu. Īsta filmu zvaigzne! Uz vecā dzelzceļa tilta tapusi arī spēlfilmas "Elpot zem ūdens" aina, kurā romantiski dzīvespriecīgie kadri ar galvenā varoņa Raita un viņa iecerētās meitenes pirmo randiņu kalpo par gaismas stariņu puiša dzīvē.
Zīda karaļa spožums
No vecā Juglas dzelzceļa tilta paveras kokiem piesegts skats uz kādreizējās fabrikas "Rīgas audums" teritoriju. Fabrikas aizsākumi meklējami 1925. gadā, kad uzņēmējs Roberts Hiršs nodibināja mazmazītiņu tekstiluzņēmumu un sāka ražot vatelīnu. 1933. gadā uzņēmums pārcēlās uz daudz plašākām telpām Juglas upes krastā un piedzīvoja pamatīgu uzplaukumu – "Rīgas audums" ražoja ne tikai vatelīnu, bet nu jau arī mākslīgā zīda, puszīda un dabiskā zīda audumus. Ņemot vērā rūpnīcas panākumus, nav jābrīnās, ka pašu Hiršu sāka dēvēt par "zīda karali". Sākotnēji nelielais uzņēmums kļuva par vienu no lielākajām audumu ražotnēm Latvijā, kas noteica jaunākās modes vēsmas ne tikai galvaspilsētā, bet pat visā valstī.
Uzņēmums bija izslavēts gan ar krāšņajiem audumu dizainiem un augsto kvalitāti, gan ar strādnieku labajām algām un darba apstākļiem. Audumu fabrikā darbojās modernas iekārtas, darbiniekiem tika piedāvāti valodu kursi, iespēja izlocīt balsi korī, doties ekskursijās un piedalīties sporta spēlēs. Darbs un izpriecas gāja roku rokā. Par raženo strādāšanu 1935. gadā Roberts Hiršs tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Četrus gadus vēlāk Hiršs ar ģimeni emigrēja uz Zviedriju, bet pēcāk uz ASV, kur turpināja darboties tekstilrūpniecībā.
"Rīgas auduma" ražotne Otrā pasaules kara laikā pamatīgi cieta, bet pēc kara to ātri vien atjaunoja. Audumu fabrikas augstvērtīgie ražojumi izpelnījās slavu arī Padomju Savienībā, sasniedzot teju pasaules līmeņa kvalitāti. 80. gados kvalitāte sāka kristies, bet 2001. gadā uzņēmums tika pilnībā likvidēts. "Rīgas auduma" ražotnes teritorija kopā ar "zīda karaļa" kādreizējo lauku saimniecību "Ratnieki" pēc Roberta Hirša testamenta ir novēlēti Latvijas Universitātei.
Adrenalīnam, dzīvespriekam un baudai
Lai Juglas ekspedīciju noslēgtu uz adrenalīna pilnas nots, jāseko upei un jāsteidz tikties ar Ķīšezeru, lai tā krastā paciemotos pie ūdenssporta leģendas Jadvigas Reneslāces. Lai gan sportiskajai dāmai ir jau vairāk nekā astoņdesmit gadu, viņa ir daudz spraunāka un enerģiskāka par dažu labu divdesmitgadnieku. Jadviga vēl joprojām ar lielu aizrautību nodarbojas ar ūdenssportu, kā arī savas ilgās karjeras laikā sakrātās gudrības nodod tālāk, apmācot interesentus vindsērfingā, supošanā, veikbordā, braukšanā ar ūdensslēpēm un ūdensmotociklu. Lustīgā dāma kalpo par īstu dzīvesprieka paraugu. No viņas var apgūt ne tikai ūdenssporta noslēpumus, bet arī prasmi baudīt dzīvi un darboties ar aizrautību un degsmi.
Lai sevi palutinātu ar gardu maltīti, baudot Ķīšezera panorāmu un saulrieta izkrāsotas debesis, pašā noslēgumā vērts piestāt "Cabo Cafe", vecākajā pludmales kafejnīcā Rīgā, kas jau krietnu laiku iepriecina Ķīšezera viesus un viņu četrkājainos mīluļus.
