Jūs neticēsiet, taču sāga par mūsdienīga, ietilpīga un droša futbola stadiona celtniecību Rīgā turpinās. Tā it kā arī nebija beigusies, turklāt viss notiek ierastajā stilā – tas jau vairāk līdzinās vai nu traģikomēdijai, vai farsam.
Ārpus ētera
Tā mēdz būt – cilvēks jau sen ar kaut ko vairs nenodarbojas, viņu reti kurš redzējis, kāds jau aizmirsis par viņa eksistenci, taču viņa lieta tomēr turpina dzīvot. Runa ir par bijušo Latvijas Futbola federācijas prezidentu un "Skonto" futbola impērijas bosu Gunti Indriksonu, kura lolojums – "Skonto" stadions – liek arvien no jauna atgriezties tajās līksmajās dienās.
Parasti jūlijs Latvijas hokejā ir pavisam kluss mēnesis, kad nekas nopietns un būtisks nevar notikt a priori, kad paši hokejisti vēl bauda atvaļinājumu, bet komandu un federāciju vadītāji tikai sāk prātā būvēt provizoriskus plānus jaunajai sezonai. Tomēr 2022. gada vasara pārkāpusi visas tradīcijas un ierastos noteikumus, gandrīz vai ik nedēļu liekot internetam un sociālajiem tīkliem mutuļot. Un bija par ko satraukties…
Pēdējās dienās ziņu epicentrā nokļuva mūsu Latvijas Hokeja federācija (LHF), kura teju katru dienu atrodas frontes pirmajā līnijā. Tad jaunumi par LHF darbinieku štata samazināšanu; tad spekulācijās par tēmu, kur risināsies 2021. gada pasaules meistarsacīkstes hokejā saistībā ar runām, ka Covid-19 pandēmijas dēļ Šveicē atceltais čempionāts tur varētu notikt nākamgad; tad ziņas, ka vēl nav saņemta atļauja jaunās treniņu halles būvniecībai “Daugavas” stadionā, kas būtu nepieciešamam tam pašam nākamā gada čempionātam, un termiņi jau spiež… Ja godīgi, tas viss nav tik būtiski uz kāda cita svarīga notikuma fona.
1944.gada vasara… XIII olimpiskajām spēlēm bija jānotiek Londonā, taču angļi neizbaudīja šo brīdi, jo krustu sacensībām pārvilka Otrais pasaules karš (briti tomēr tās sarīkoja, taču vēlāk – 1948.gadā). Tas bija pēdējais olimpisko spēļu pārcelšanas gadījums olimpiskās kustības vēsturē (karu dēļ pasaule tā arī neredzēja 1916., 1940. un 1944.gada spēles).
Pie tā Latvijas hokeja līdzjutēji nav pieraduši: olimpiskās spēles bez Latvijas hokeja izlases. Tā nav bijis ne 2002. gadā Soltleiksitijā (9. vieta), nebija 2006. gadā Turīnā un 2010. gadā Vankūverā (abās olimpiādēs 12. vieta). Un cik brīnišķīgu sniegumu Latvijas izlase parādīja Sočos pirms četriem gadiem, kad izslēgšanas spēlēs gandrīz apkaunoja kanādiešus, kad tikai pašā spēles noslēgumā piedzīvoja zaudējumu ar 1:2, izcīnot 8. vietu! Eh, atmiņas… Šoreiz Phjončhanā Latvijas delegācija bija neliela. Tāpēc, ka bez hokeja. Kas notiek?
Kur palikusi daiļslidotāja Angelina Kučvaļska, kāpēc viņa nepiedalās olimpiādē Phjončhanā? Tāds bija viens no biežākajiem jautājumiem, par kuru dedzīgi interesējās Latvijas līdzjutēji. Patiešām, tas, ka viņas nebija Latvijas delegācijas sastāvā, bija viens no lielākajiem pārsteigumiem – negaidītiem un diezgan nepatīkamiem.
Latvijas līdzjutējiem, kas neizlaiž nevienu translāciju no Dienvidkorejas, sestdien nebija, uz ko cerēt. Vajadzēja noskaņoties uz cita viļņa – vienkārši gūt baudu no mūsu sportistu snieguma olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. Tāda savdabīga relaksācija pēc nedēļas, kurā zaudēti visi nervi vētrainos pārdzīvojumos, īpaši skeletonā. Laimīgā kārtā Denisa Vasiļjeva izvēles programma to pat ļoti veicināja.
Dažādi noslēguma pasākumi, kuros līdzjutēji, sportisti un speciālisti atceras aizejošā gada spilgtākos notikumus un sniedz savu vērtējumu, pie mums tiek uzskatīti par daudzmaz objektīviem. Tomēr šīgada "Gada balva sportā" liek par to ļoti šaubīties. Kaut kas notika ne tā, un uzreiz vairākās sadaļās.
Latvijas valstsvienība 130.vietā Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) rangā; pēc statusa profesionāli Latvijas klubi, kas patiesībā ir vistīrākie amatieri ar uzpūstām ambīcijām un Eirokausos elementāri zaudē Ziemeļīrijas un Islandes rukātājiem; valsts čempionu - Jūrmalas "Spartaks" - galvenais treneris pamet pēc pirmās spēles Čempionu līgā (un tas nevienu neizbrīna); pēdējā mēneša laikā uzreiz pieci (!) klubi diskvalificēti, tātad tiem liegts piedalīties sacensībās sarunātu spēļu dēļ jeb, kā šo sērgu diplomātiskāk dēvē, par manipulēšanu ar rezultātiem; skatītāju stadionos nav un nav bijis... Šādu Latvijas futbola bēru runu var turpināt vēl ilgi. Diemžēl sporta karalis Latvijā jau sen kļuvis par apsmieklu un izstumto.
Sportā ir tāds jēdziens: stabilitāte - meistarības mēraukla. Ja pieņem to kā pamatu, par Rīgas "Dinamo" stabilākas komandas Latvijā noteikti nav. Spriediet paši: divās KHL spēlēs no trim noteikti ir zaudējumi. Jau 33 neveiksmes 47 spēlēs. Kur nu vēl stabilāk... Un kur gan ir tā jaunā dzīve, par ko pagājušajā nedēļā runāja "Dinamo" treneris Normunds Sējējs...
Vai Latvijā ir hokejs pēc "Grindeks" īpašnieka Kirova Lipmana vai arī tā nav – tas pagaidām mums nav zināms. Uzzināsim tuvākajos gados ar jaunievēlēto federācijas vadītāju. Lipmans ārpus hokeja... Absurds? Un vēl kāds! Taču tāds ir iznākums apvērsumam, kas notika Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ikgadējā kongresā. Ar pārliecinošu balsu vairākumu par federācijas prezidentu tika ievēlēts neviens cits kā Aigars Kalvītis. Vai tas nozīmē, ka Latvijas hokeju gaida "treknie gadi"?
Pagājušas jau vairākas mana komandējuma Riodežaneiro dienas, olimpiādes pirmā nedēļa bija pašā karstumā, taču viņš tomēr atlidoja. Kad viņš iznira no taksometra, ar kuru vēlā vakarā ieradās mūsu apartamentos, savā priekšā es ieraudzīju no ceļa nogurušu cilvēku. Gadās... Brazīlija, galu galā, nav tuvu. Taču pirmais, kam es pievērsu uzmanību pat ielas blāvajā apgaismojumā – tās bija izdzisušās acis. Tās nebija tādas acis, kādas bija Arturam Vaideram, – ne tikai manam kolēģim, bet vecam, labam draugam, ar kuru mēs bijām pazīstami, šķiet, veselu mūžību.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
